Savās domās par to, kāda būs Latvija pēc 10 gadiem, dalījās vairāk nekā piecsimt jauniešu, no kuriem izvēlējās deviņdesmit. Notika tā, ka arī es kļuvu viens no viņiem. 2008.gada 17.novembrī mēs, nākamie 90, kāpām uz Nacionālā teātra skatuves, lai simboliski proklamētu Latviju no jauna.
Pēc mūsu iepriekš ierakstīto eseju fragmentu noklausīšanās tā laika Valsts prezidentam Valdim Zatleram, glīti salikti kastītē, tika pasniegti mūsu domraksti. Pēc tam bija runas par “Nākamajiem 90” kā cilvēkiem, kas veidos Latvijas nākotni, kas mainīs pasauli.
Nu ir pagājuši desmit gadi. Nākotne ir kļuvusi par tagadni. No vienas puses, Latvija nav gluži tā laimes zeme, ko toreiz iztēlojos. Un arī etniskā spriedze nav izsīkusi. No otras puses, pats esmu kļuvis atvērtāks, zinošāks un esmu iemācījies baudīt beznosacījumu laimi.
Vai es mainu pasauli? Par to droši vien rakstīšu vēl pēc 10 gadiem. Bet, tuvojoties simtgadei, es arvien vairāk domāju par „nākamajiem 90”, atceroties lielo ideālisma vilni, uz kā balstījās šis pasākums. Likās, ka nu mēs kopā darīsim lielas lietas un visu mainīsim uz labo pusi.
Kā ir veicies pārējiem? Par ko viņi ir kļuvuši? Ko viņi jūt, un kas viņiem – Latvijas tagadnes un nākotnes veidotājiem – ir svarīgs? To centos noskaidrot, intervējot piecus no šiem jauniešiem: Viktoriju, Kārli, Ilvu, Mārtiņu un Rolandu.
No sirds paldies arī visiem tiem “nākamajiem 90”, kas tika uzrunāti, bet kuru stāsti šajā projektā netika atspoguļoti.
