Tādā vējainajā rītā ejam uz Centrālparku satikt Ivaru Stoninu. Klusībā baidījos, kā tas būs – vairāk nekā pēc 12 gadiem, kopš Ivars pametis Latviju, ieraudzīt cilvēku, kuru mīlēja un kuram ticēja tūkstoši, mani ieskaitot, kad viņš jebkādā tēlā no skatuves uzrunāja publiku. Izrādās, nav tik traki. Viņu uzreiz var atpazīt. Pēc platā smaida un enerģijas.
Vai atceraties viņa Finku vai Amadeju Nacionālajā teātrī?
Tāds Mocarts! Trakie smiekli lika skriet skudriņām pār muguru, kļuva mazliet baisi, un es nespēju vien noticēt, kā viens cilvēks var tik pārliecinoši pārtapt. Tāda sakāpināta jūtība un tik asi nervu gali piemīt vien dažiem. Tagad viņš stāv mums blakus un triec jokus.
Daira Āboliņa un Ivars Stonins Centrālparkā, Ņujorkā. Foto: Latvijas Televīzija
Pamest skatuvi, galvenās lomas, publikas apbrīnu un pašā slavas zenītā aizbraukt prom uz Ņujorku, tad ķerties pie kāda vienkārša “regulāra” darba – tur jābūt pamatīgiem iemesliem un iekšējam “krampim”. Brīžiem mani pārņem izmisums, ka mūsu labākie dodas prom un ka mēs nespējam pietiekami atbalstīt viens otru, lai noturētos kopā. Visi nopūšamies par dzīves skarbumu, un Ivars atzīst, ka tomēr esam “vaidētāju” tauta.
Bet ko Amerikā dara Ivars Stonins? Strādā “regulāru” darbu, skatās seriālus, diriģenta Andreja Jansona pierunāts, dzied solo partijas Ņujorkas latviešu korī, uz teātri tikpat kā neiet un pat pašā Nujorkā pārāk bieži neiegriežas. Saka, tā ir par biezu, jo visa kā te ir ļoti daudz.
Bet Centrālparka vāveres gan ir bezkaunīgas. Mazas, mundras un skraidelīgas tās pieprasa ēdienu. Ivars kategoriski un stingri atsakās barot vāveres. Tomēr mums ar Dairu spiež rokās cepumus. Tāda maza vāverpeciņa uzticami draudzīgi pielēkšo tieši klāt, apsēžas uz pakaļkājiņām, sakrusto priekšķepiņas, ar savām brūnajām skatās manās brūnajās acīs, bet ar Ivara cepumu nav mierā.
Kad pārsaluši un no pastaigas noguruši attopamies "Metropolitēna" operas priekšā, te pēkšņi uzrodas melnādains, tusnīgs policists un jautā filmēšanas atļaujas. Apzinīgi izstāstu, ka tāda mums ir filmēšanai Linkolna centrā (īstenībā ir metriem gara e-pastu sarakste, kuras finālā atļauja filmēt tikai vienas zāles iekštelpās un vēl ar 100 ierobežojumiem). Beigās viņš pakrata pirkstu un draudzīgi atlaiž, atgādinot nekādā gadījumā nelietot statīvu un uz laukuma nesmēķēt, jo tad no mums varēs iekasēt naudu.
Ieva Rozentāle un Ivars Stonins Ņujorkā. Foto: Latvijas Televīzija
Nekas cits neatliek, kā doties uz jauku restorāniņu uz stūra un sasildīties ar karstu kafiju. Ivars mums par pārsteigumu pasūta kaut kādu “pelēkās zoss” vodku, kas esot izcila, un tieši tajā pašā mazajā mirklī es saprotu, ka teātris viņā ir dzīvs. Atrodu acīs kaut kādu smeldzi. Kad viņš sarunājas ar atsaucīgu un inteliģentu bārmeni, satrūkstos no tiem pašiem Amadeja smiekliem. Viņš ir tas pats Amadejs un Finks, kurš sēž blakus, mēļo par seriālu kultūru, vajadzību “padomāt ko citu, iedarbināt citas maņas, iekustināt kādu citu smadzeņu daļu…”
Bāriņā skan 80. gadu popmūzika no veca, stilīga disku automāta, un, skatoties uz Linkolna fotogrāfiju pie sienas, domāju, ka Ivaram bija jābūt uz skatuves līdz pat šim brīdim. Šķiet, mēs visi šķiramies negribīgi. Visi esam vēja kārtīgi izpūsti, izpurināti un atmodināti, kārtējo Ņujorkas kultūrdevu saņēmuši. Varbūt Rīgā vajag tādus vēja koridorus? Lai atmostamies un pasargājam savējos.
Bārs. Ņujorka. Foto: Latvijas Televīzija
