Vai zini, kas vieno Harkivas radio ar Ņujorkas džeza pianistu Entoniju Kolmenu?

1919. gads Ukrainā sākās sūri. Tās teritorijā cīnījās sešas naidīgas armijas – Ukrainas Tautas Republikas (UTR) armija, Sarkanā jeb padomju armija, Baltā gvarde, Polijas armija, Antantes valstu karaspēka daļas un Nestora Mahno anarhistu armija – un arī tas vēl nebija viss. Karoja arī desmitiem lielu un mazu bandu un bruņotu pulku. Kijiva togad tika ieņemta piecas reizes. Sakari ar ārpasauli bija vāji, pilsētās bija bads, ciemi noslēdzās un sargājās paši. 3. janvārī Harkivu no jauna sagrāba Sarkanās armijas daļas – un pēc trim dienām tur tika pasludināta Ukrainas Sociālistiskā Padomju Republika (UPSR). Harkiva, līdz šim provinciāls lielmiests, kurā toni noteica krievu tirgoņi un rūpnieki, kļuva par tās galvaspilsētu.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Kā raksta valodnieks Jurijs Ševeļovs: "Svešā vara, kas spiesta nomināli atzīt Ukrainu, par Ukrainas galvaspilsētu izgudrēm pasludina Harkivu: ja reiz līdz šim tā bijusi plaši vaļā atrauti vārti no ziemeļiem uz dienvidiem, tad kāpēc lai arī tagad nepildītu šo lomu?

Taču ukraiņu stihiju, kas izgājusi no krastiem, vairs nevar iedzīt patriarhālās zemniecības rimtajā gultnē. Tā pieņem izaicinājumu. Harkiva ir Ukrainas galvaspilsēta? Labi. Tad padarīsim Harkivu par ukraiņu galvaspilsētu. Vēl vairāk: padarīsim to par jaunās Ukrainas simbolu un centru. Atkāpšanās vairs nebūs. [..] Harkiva būs ukraiņu Ukrainas ukrainiskā galvaspilsēta.

Bija brīvciemu, viensētu un amatnieku Harkiva. Bija Harkiva – tirgoņu pilsēta neizbraucamās un neizbrienami pelēkās Krievijas Impērijas provincē. Tagad Hviļovijs pasludina trešo Harkivu: ukraiņu urbānisma simbolu. Nepakļāvīgās un dumpīgās Ukrainas simbolu.

Dedzīgacu romantiķu paaudze, gaišzilu dzidrskropstu jaunavu paaudze devās iekarot Harkivu. Pārvarēt provinciālo rāmumu. Jūs Harkivu pasludinājāt par Ukrainas galvaspilsētu? Labi, mēs to tādu padarīsim. Mēs to piepildīsim ar ukrainisku saturu."

Uz Harkivu plūst cilvēku upes, pēc divdesmitajiem gadiem pilsētā bija jau 771 liels un mazs uzņēmums, to strādniekiem – "proletariātam", kā toreiz lepni teica, – tika celti mājokļi. Tapa debesskrāpji Deržprom – "bāka, kas ar vilinošu uguni rāda ceļu uz rītdienu" –, "Projektu nams", "Kooperācijas nams" – bija domāts, ka tajā atradīsies UPSR valdība; bija iecerēts "Masu darbības teātris" 6000 skatītājiem (konkursā bija iesniegti vismaz 145 projekti, turklāt 100 – no ārzemēm), projektētāju uzdevums bija izveidot tādu arhitektonisko telpu, kurā būtu iespējama "skatītāja aktivizācija".

Pilsēta pārtop acu priekšā, turklāt apbrīnojamā kārtā jaunā Harkiva aug, nenojaucot veco, tā tiek būvēta līdzās.

Harkivā saradās rakstnieki un sāka iznākt grāmatas, desmitiem žurnālu un almanahu. Saradās teātra ļaudis – 1926. gadā turp tika pārcelts eksperimentālais teātris "Bereziļ", kuru vadīja ģeniālais režisors un teātra pedagogs Less Kurbass. "Bereziļ" programma bija cīņa pret "mākslu mākslai", izklaidēšanu un rutīnu teātrī, režisors mērķtiecīgi dodas uz avangardismu, ekspresionismu, konstruktīvismu un pat neobarokālu simbolismu. Tam vajadzīgi erudīti, spējīgi aktieri, rūpīgi pārdomātas caurspīdīgas mizanscēnas, kurās izmantotas fotogrāfijas, kino,  mūzika, gaismas – arī gaismas un videoprojekcijas – un gudri skatītāji. Harkivā Kurbasam, kopā ar izcilo dramaturgu Mikolu Kuļišu radot izrādes, kurās tika grauti padomju varas kultivētās un uztieptās pasauluzskata dogmas, neklājās viegli. Tad viņam talkā nāca radio.

1924. gada Harkivā tapa radio (pirms tam visā PSRS radio bija tikai Maskavā un Ļeņingradā).

16. novembrī tieši pulksten 19.00 pilsētas centrā no skaļruņiem, kas atradās uz namu jumtiem, atskanēja: "Hallo, hallo, hallo! Runā Harkiva, runā Harkiva, runā Harkiva! Visiem, visiem, visiem!"

Diktoru toreiz vēl nebija, runāja radiotehniķis, kurš, kā jau sakarniekiem pieņemts, skaidri un skaļi atkārtoja svarīgākos vārdus; radio studijā atradās klavieres un mikrofons, nekā cita tur nebija. Taču jau pēc četriem gadiem Harkivā bija izveidots pirmais radiotīkls, vēl pēc gada pilsētā bija ap 19 radiouztvērēju (visā Ukrainā tādi bija 40).

Tika izveidota Radio un telegrāfa aģentūra, kas tieši no ārzemju partneriem – nevis no Maskavas – uztvēra, tulkoja un izplatīja ziņas. Pie aģentūras ēkas pat bija izveidota "gaismas avīze" – liels ekrāns, uz kura vakarā tika projicētas jaunākās ziņas; tā bija ārkārtīgi iecienīta.

Tad nu raugi, Kurbass izlēma Harkivas skatītāju piejaucēšanai izmantot radio spēku, un "Bereziļā" tapa džeza mūzikls – viens no pašiem pirmajiem šajā Eiropas daļā – "Hallo 477. vilnī!" (Алло на хвилі 477! – jo 477 metru vilnī raidīja Harkivas radio). Izrādei bija trīs savā starpā tematiski nesaistītas daļas: "Aulēkšiem pa Harkivu" – dažādas ainiņas, piemēram, "Universālveikals" , "Dārziņš skrienot", Galošas Nr. 13"; tās saistīja pieteicēju izdarības Harkivas studentu  – pilsētas franta Plauža un lauku lempja Rukša lomās. Otrās daļas darbība notika Amerikā, tā bija visīstākā amerikāņu rēvija: kordebaleta meiču dejas džezbenda pavadījumā, vēl arī klauni un žonglēšana, teātra prīma Valentīna Čistjakova uz klavierēm spēlēja "Suņu valsi"... Trešo daļu sauca "Ellīga mistērija" – tās varonis bija no čekas nagiem bezmaz pēdējā brīdī izrautais satīriķis Ostaps Višņa, viņš arī viens no teksta autoriem; citus bija rakstījis profesors un spožais rakstnieks Maiks Johansens. Uz skatuves bija pats nācijas mīlulis Višņa, dedzīgs mednieks, un aktieri ar lielām leļļu galvām tēloja citus rakstniekus, medību mīļotājus piedzīvojumos mežā: dejoja visvisādi ērmi, drūmas kuplejas dziedāja pūce, restorānā "Elle" medniekam āriju nodziedāja Belcebuls...

Bija tapis muzikāli vizuāls kaleidoskops, kas izklaidēja skatītājus ar improvizācijām, līksmām kuplejām un dzēlīgu apkārtesošās realitātes kritiku. Skatuves vidū bija gaismas apļi, kuros ritmiski iedegās un nodzisa spuldzītes – likās, tie griežas. Izrādi pavasara sezonas laikā apmeklēja vismaz 133 tūkstoši skatītāju.

Izrādes komponists bija Jūlijs Meituss, kurš 1924. gadā Harkivā bija izveidojis pirmo Ukrainas džezbendu; teātrī skanēja blūzi, čarlstoni, šimmiji... Pirmās daļas tēmu – "Harkiva, Harkiva" – nākamajā dienā pēc pirmizrādes esot dziedājusi visa pilsēta.

Komponists bija izmantojis arī tautas mūziku – kolomijkas, kas, viņaprāt, varēja kļūt par ukraiņu estrādes mūzikas formu. Partitūru arī pats komponists vēlāk uzskatīja par zudušu: bīdamies no komunistu vajāšanas, viņš savus tālaika darbus bija sadedzinājis. Taču pirms dažiem gadiem Kurbasa muzejā Harkivā amerikāņu režisore Virlana Tkača atrada diriģenta eksemplāru. Partitūrai nebija nosaukuma, arī teksta klāt nebija, un Tkača sāka to rādīt draugiem mūziķiem.

Leģendārais Ņujorkas džeza pianists Entonijs Kolmens acumirklī saprata – tas ir 20. gadu džezs Eiropas izpratnē. Radās iecere mūziklu atjaunot.

Kolmens, atraduma iedvesmots, rakstīja klāt trūkstošo materiālu. 2021. gada rudenī abi ar Tkaču ieradās Harkivā piemeklēt mūziķus. Tā kā izrādes librets nav saglabājies, režisore uzaicināja Harkivas dzejnieku Serhiju Žadanu uzrakstīt pavisam jaunus tekstus. Jaunās izrādes caurviju motīvs ir radio. 

Žadans ir teicis: "Mums visiem – gan ukraiņiem, gan amerikāņiem, kas strādā pie projekta, – šī izrāde pirmkārt ir mēģinājums parādīt mūsu nepārtraukto saliedētību laikā, to, kā viss savstarpēji izriet cits no cita, ukraiņu kultūras un ukraiņu ideju pēctecību."

Darbs pie izrādes teksta beidzās jau tad, kad bija sācies lielais karš, tādēļ mūzikla pēdējā cēlienā stāstīts par Harkivu kara laikā. Iecere to parādīt Harkivā pagaidām ir atlikta, un līdz šim izrādi redzējuši Ņujorkas skatītāji.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti