Rīta Panorāma

Intervija ar Armandu Krauzi par budžetu 2020

Rīta Panorāma

«Very Cool People» singls «Labirints» kopā ar Edavārdiem, Ansi un K. Prauliņu

LTV un LSM.LV sāk multimediālu projektu «Diagnoze vēzis». Intervija ar Gunti Bojāru

Guntis Bojārs: Vēzis – tas attiecas arī uz tevi 

Katru dienu Latvijā zaudē 16 cilvēkus, kuru diagnoze ir bijusi vēzis. Proporcionāli tas ir vairāk nekā Igaunijā, tas ir vairāk arī nekā Lietuvā, un tas ir pārāk daudz. Jā, no vēža mirst, turklāt nereti pat ļoti strauji, un to zina katrs. Tāpēc šī diagnoze rada īpašu trauksmi - pacientos, tuviniekos, sabiedrībā. 

Bet vēzis vēl nebūt nenozīmē nāvi, lai mēs par to runātu čukstus.. nepiesaucot... apglabājot... Tā nav pareiza pieeja, un noteikti ne - lai šo slimību uzvarētu - katram individuāli un sabiedrībai kopumā.  

Šodien mēs sākam projektu “Diagnoze - vēzis”. 

Tā pamatā ir vairāk nekā 200 vēža pacientu un viņu tuvinieku stāsti, ko uzklausījām šogad pavasara beigās, un mēs sakām lielu paldies, ka dalījāties, nenobijāties, ka pārvarējāt asaras, ka uzticējāties. Līdzās tiem vairākus mēnešus mēs esam analizējuši skaitļus, pētījuši sistēmu, kā Latvijā kas notiek, esam runājuši ar onkologiem, ar daudzām nevalstiskām organizācijām, un esam izdarījuši secinājumus.  

Nākamo triju nedēļu laikā mēs tos pakāpeniski publicēsim šeit, sabiedrisko mediju portālā lsm.lv, rādīsim Latvijas Televīzijas ziņu sižetos, kā arī balstīsim uz tiem problēmu raidījumus, meklējot mūsu atklājumiem risinājumus. Taču pirms tā visa ir vērts izcelt trīs lietas, kuras caurvīs gandrīz visus šos stāstus un kuras varētu uzskatīt par šī projekta galvenajiem signāliem.    

Iedzīvotājiem pašiem jākļūst atbildīgiem 

Pirmkārt, katram Latvijas iedzīvotājam daudz nopietnāk ir jāuzņemas atbildība par savu veselību. Tas attiecas gan uz dzīvesveidu, gan uzturu, gan arī uz slimību, jo īpaši vēža profilaksi. Un bezatbildības piemēru, diemžēl, šobrīd netrūkst. 

Piemēram, sieviešu attieksme pret krūts vēzi. Tas ir vēzis, no kura mūsdienās nav jāmirst!!! Atklājot to savlaicīgi, pirmajā vai pat otrajā stadijā, seko operācija, pēc kuras krūtī paliek vien neliela rēta. Un viss, un sieviete dzīvo tālāk vesela un laimīga Un valsts pat rūpējas, lai galvenā riska grupa - sievietes vecumā pēc 50 - būtu apsekotas. Proti, regulāri sūta aicinājumus veikt mamogrāfiju. Un tas viss ir bez maksas. 

Bet nē. Pie mums no krūts vēža mirst teju 500 sievietes gadā, kas ir vairāk nekā visi bojāgājušie uz ceļa, noslīkušie un nodegušie kopā. Un

tikai 46% sieviešu atsaucas uz šo aicinājumu. Pārējās tātad to izmet miskastē kā tādu nevajadzīgu reklāmas bukletu.

Un rezultātā vēzis ir atklāts par vēlu. 

Un te gribas skarbi teikt sievietēm, kas šo visu ignorē: ja jūs galīgi neuztrauc, vai jūs nomirsiet vai ne, tad vismaz pažēlojiet savus bērnus, kas, pirmkārt, būs izmisuši, kad jūs viņiem paziņosiet par savu diagnozi un tās ceturto stadiju, otrkārt, kad viņi raudās pie jūsu kapa, un treškārt, visu atlikušo dzīvi viņi tā arī nesapratīs un jautās, kāpēc Dievs paņēma mammu tik agri. Un atbilde patiesībā būs absolūta stulba – mamma noslinkoja. Mammai bija vienalga. 

Līdzīgi savlaicīgāk var atklāt arī prostatas vēzi, no kā Latvijā mirst vīrieši. Bet

vīrieši nereti mums ir tādi “varoņi”, ka pie ārsta neiet vispār un pa taisno guļas zārkā, jo, lūk, “īsti vīrieši” spēj paciest jebkādas sāpes.

Lieki pat piebilst, ka tā ir absolūti greiza domāšana. Ciest sāpes nav varonība, un, sievietes, pasakiet to saviem kungiem.           

Savlaicīgāk var atklāt arī zarnu vēzi, kam ir domāts valsts apmaksāts īpašs tests. Bet cik to izmanto? No riska grupas gan sievietēm, gan vīriešiem – vien 15 procenti. Un vēl, mūsdienas paver arī gana plašas iespējas noteikt vēža pārmantojamības risku, un arī to nevajag ignorēt.  

Jā, ir jāatzīst, ka diemžēl arī šajā gadsimtā aizvien ir vēži, pret kuriem bezspēcīga ir pat modernākā diagnostika, profesionāli ārsti un viscerīgākās pacienta domas, un glābt var tikai brīnums. Bet tādu vēžu vairs nav tik daudz un ne gluži tie rada skaudro Latvijas nāvju statistiku. 

Ar vēzi nav jāglābj neprasmīgi ārsti 

Otrkārt, ar vēža diagnostiku un vēl jo vairāk operēšanu Latvijā nav jānodarbojas visiem ārstiem un speciālistiem, kas to kaut cik prot, bet patiesībā, izrādās, ka neprot vai ka ikdienā pietrūkst prakses. Pārāk daudz ir nelaimīgu stāstu par nepareizi nolasītiem mamogrāfijas attēliem, kuros nav pamanīts audzējs, pārāk daudz ir neprasmīgu operāciju, pēc kurām pacienti ir jāoperē vēlreiz.

Vēža ārstēšana nevar būt nekāds sociālais pabalsts, ar kuru mēs dodam darbu reģionālajiem ārstiem un gādājam pacientus slimnīcām, kuras nezina, ko ar viņiem īsti darīt. Jo riski ir pārāk augsti. Un šī ir valsts pārvaldes atbildība – noteikt tādus kvalitātes kritērijus, sakārtot un salikt visu tā, lai ar vēzi cīnās tikai Latvijas labākie profesionāļi, kas to lieliski prot, pat ja viņi visi, izrādīsies, būs tikai Rīgā. Jā, pacientiem, iespējams, tas nozīmēs garāku ceļu un lielāku braukšanu, bet jāatgādina, ka vēzis nav arī slimība, ar kuru varētu tikt galā, aizejot čībās līdz tuvākajai aptiekai pie mājas. 

Un vēl

valstij jāprasa precīzāka atbildība no ģimenes ārstiem, lai viņi kā pirmie vēža “ķērāji” kļūst redzīgāki.

Nav pieļaujama situācija, ka līdzās ģimenes ārstiem, kas “noķēruši” pat 18 vēžus gadā, ir tādi, kuriem kaut kā nav izdevies “noķert” pat vienu. Trūkumi ir jāsaprot, un tie ir jānovērš. Ārstiem jābūt motivētiem vēzi nojaust pēc iespējas agrāk. Un nevajadzētu būt arī tā, ka veiksmīgākie vēža atklāšanā ir bijuši tie pacienti, kas labāk pratuši lietot “google” un savu ģimenes ārstu teju “pielikuši pie sienas”.   

Attieksmē pret pacientu vajag jaunus standartus

Un treškārt, cienījamie ārsti, speciālisti un medmāsas! Jūs kā neviens cits zināt, ka ceļš uz veselību ir ne tikai caur zālēm un operācijām. Svarīga ir arī pacienta pārliecība, ka viņš ir nonācis drošās rokās, ka par viņu parūpēsies un visu, ko vajag, izdarīs. Tas dod psiholoģisku spēka izjūtu, kas cīņā ar vēzi ir jo īpaši, īpaši svarīga. Bet... Ar šo mūsu veselības aprūpes sistēmā ir lielas problēmas - ar attieksmi, ar slimības un ārstēšanas skaidrību. 

Un patiesībā jūs, mediķi, lieliski to visu protat – runāt, skaidrot, stāstīt un labi izturēties tad... kad piestrādājat privātā sektorā, kur valda likums – izturēsies slikti, nākamreiz pacients var neatnākt. Valsts sektorā viņš nāks gribot vai negribot, jo citu variantu nav, jo kur tad viņš paliks! Un tad kaut kā personāla cilvēcība pēkšņi, izrādās, ir izplēnējusi. 

Jā, algas vienmēr būs par liesu, laika par maz un slimnieku par daudz.. Bet ja jūs gribat kādu sodīt par šo netaisnību, vai vēža pacienti ir tie īstie, kam šis sods pienākas? Vai tiešām? Jo patiesībā jūs jau esat vienā komandā. Pacients grib būt vesels, un jūs gribat, lai pacients ir vesels, jo tas ir jūsu darba gandarījums.  

Un vēl viens lūgums un pat prasība.

Neņemiet no pacienta pateicības vairāku simtu eiro apmērā. Tas ir sistēmas vēzis, kas jums visiem kopā beidzot būtu jāizoperē!

Lai pateicība būtu šokolāde, ziedi un konjaks. Lai! Bet ne nauda, turklāt ne maza, ar kuru no jums daudzi izmisumā cenšas nopirkt savu dzīvību. Jā, jūs teiksiet, ka jūs jau nevienam neprasāt... viņi nes paši. Bet jūsu vara ir pateikt “nē”, jo viņi paši to nespēj un arī nespēs. Un jūsu vara ir dot pacientam pārliecību, ka ar bez šī maksājuma jūs būsiet viņa vislabākais ārsts  un viņš var uz jums paļauties. Un šis ir augstākais standarts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti