Guntars Meluškāns: Nacionālās kukuļošanas īpatnības

Tiesībsargs Juris Jansons nesen izteicās, ka dāvanas skolotājiem, ko pateicībā par grūto darbu "samet" vecāki, patiesībā nav nemaz tik nevainīga svētku tradīcija, kā tas iesākumā varētu likties.

Lūk, viņa citāts:" Obligāto ziedojumu vākšana skolās noteikti nav pieļaujama, bet arī kā brīvprātīgas vecāku iniciatīvas par dāvanām skolotājiem nav atbalstāmas, jo tas ir jautājums par sabiedrības morāli un skolotāju objektivitāti."

Jāatzīst, ka visās skolās un bērnudārzos, kur mācījušies mani bērni, šī tradīcija tiek konsekventi piekopta - uz Ziemassvētkiem un noslēdzoties mācību gadam, skolotājiem dāvanu kartes vai cita dāvana ir standarta procedūra, un parasti neviens pat neiedomājās iebilst. Līdz ar to tiesībsarga paziņojums iesākumā likās mākslīgas problēmas radīšana - galu galā skolotāji taču māca mūsu bērnus, un pateikt viņiem paldies liekas tikai normāli.

Tomēr viņam ir taisnība, un runa nebūt nav tikai par dāvanām skolotājiem.

Palūkosimies, kas šajā laikā notiek birojos.

Ziemassvētki un Jaunais gads ir skaistos vārdos un čaukstošā dāvanu papīrā maskēta nacionālās kukuļdošanas kulminācija.

Dāvanas saņem visi: tie, kas mums labu darījuši vai vēl var izdarīt, tie, kas bijuši vai vēl būs noderīgi, saņem arī nabadziņi - arī sirdsapziņu taču kaut kā vajag piekukuļot.

Pēc saņemto dāvanu skaita var viegli nomērīt personas vai uzņēmuma svaru.

Jo lielākas ir tavas iespējas ietekmēt biznesa vai citus lēmumus, jo krāšņāks ir tavs dāvanu galds.

Ievērojiet, kas notiek "atslēgas cilvēku" dzimšanas dienās. Ja no tevis ir atkarīga ar finansēm vai citiem labumiem saistītu lēmumu pieņemšana, ja tu nosaki, kādus līgumus un ar ko slēgt, galds vai lūst no ziediem un laba vēlējumiem.

Šī jaukā apdāvināšanas tradīcija radās vēl padomju laikā, kad vispār neeksistēja normāls formāts preču un pakalpojumu apritei. Lai kaut ko iegūtu no personas X, tev vajadzēja ko tādu, ko šī persona bez tevis nevar iegūt vai arī nācās kukuļot. Atceros, ka bērnībā slepus ielūkojos mammas makā, lai redzētu kā izskatās "blats", par kuru varēja dabūt džinsu bikses vai čehu botas. Klausoties pieaugušo sarunās, kurās bieži tika pieminēts šis visu varošais Dieva vietnieks zemes virsū, es iedomājos, ka tā ir tāda liela, spīdīga monēta, kura jāuzrāda veikalā un tad tevi ielaiž slepenajās durvīs, aiz kurām viss dabūjams.

Nācās mazliet paaugties, lai saprastu, ka lietu kārtība ir daudz ciniskāka un tai maz sakara ar laimes vērdiņu.

Blatu sistēma Latvijā darbojas joprojām - vajadzīgie cilvēki kārto lietas ar noderīgajiem, lēmumi tiek pieņemti "pa draugam", bet valsts un pat privātātā nauda dalīta balstoties uz "attiecībām". Visā šajā ķēdītē svarīga loma ir arī dāvanām. Ārstam, lai pieņem bez rindas, ierēdnim, lai ātrāk izskata dokumentus, skolotājam, lai labvēlīgāka attieksme pret bērniem, biznesa partnerim, lai labāk bizness kārtojas, un tiesnesim vai ceļu policistam, lai mazāks sods...

Vai katra dāvana ir uzskatāma par kukuli? Diez vai, tomēr bieži vien robeža ir pārāk grūti nošķirama un te nu jāpiekrīt tiesībsargam - runa pamatā ir par sabiedrības morāli, jo

tikai mēs paši zinām, ar kādu nolūku un kādu motīvu vadīti mēs dāvanas pasniedzam. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti