Jau savā pirmajā Holivudas „produktā”, 2000. gadā izdotajā „Memento”, Nolans lieliski manipulēja ar naratīvu un, pretēji ierastajam „sākums-beigas” stāstam, izvēlējās galvenā varoņa, atmiņu zaudējušā Lenarda nedienas atspoguļot nelineārā stilā. Laika loma lielākā vai mazākā mērā ir caurstrāvojusi teju visu režisora daiļradi (jo sevišķi "Inception"/"Pirmsākums", "Interstellar"/"Starp zvaigznēm", kā arī "Prestige"), un arī „Denkerka” nav izņēmums. Otrā pasaules kara laikā veikto brīnumaino sabiedroto spēku evakuācijas operāciju no Francijas ostas pilsētiņas Nolans izvēlējies atainot uzreiz no trim skatpunktiem – uz zemes (viena nedēļa), jūrā (viena diena) un gaisā (viena stunda). Neskatoties uz krasajām laika atšķirībām,
režisoram šķietami plūstoši izdevies apvienot visus trīs skatpunktus, kuri vienlaikus ir gan pašpietiekami un atsevišķas filmas cienīgi, gan arī viens otru papildinoši, kopā veidojot neatkārtojamu kara šausmu pārdzīvojumu.
„Denkerka” nepieprasa skatītāju pieķerties kādām no filmas varoņiem emocionālā līmenī, jo gluži vienkārši mēs par tiem nezinām praktiski neko. Kara izmisumā un nāves tuvumā cilvēks tiek noreducēts līdz visprimitivākajai formai, un svarīga ir tikai izdzīvošana vēl kaut uz vienu stundu, vienu dienu. Bailes no tuvojošā ļaunuma ir uz ikkatra stūra, un to nepiemirst vai domāt par ko citu kaut uz sekundi neļauj Nolana meistarīgā režija, kas allaž uzliek pareizos akcentus filmas noskaņas un spriedzes noturēšanai/kāpināšanai. Lieli nopelni tajā arī režisora ilglaicīgā sadarbības partnera Hansa Cimmera komponētajam skaņu celiņam. Mūzika „Denkerkā” strādā kā bumba ar laika degli, nemitīgi atgādinot, ka pēkšņs sprādziens no neparedzama avota ir kara ikdiena. Īstas kaujas lidmašīnas un šaujamieroči, kuģi, torpēdas - kādas šausmas patiešām ir jāpārdzīvo karalaukā esošajiem, mums cerams nekad nebūs jāizjūt uz savas ādas, taču „Denkerkai” pavisam noteikti ir izdevies ļaut mums uz to noraudzīties no maksimāli pietuvinātas (bet drošas) distances.
Kara filmās ierasta parādība ir varoņu glorificēšana. Varoņi, kas ziedo savu dzīvību kolēģu, draugu, ģimenes, tautas vai valsts labā, tādējādi arī gādājot par lētu mūsu emociju (vai pat asaru) plūkšanu.
Nolans uzvaru neizvirza priekšplānā, šo vietu atvēlot tiem izdzīvojušajiem, kuri izgāja šīm šausmām cauri par spīti nemitīgajiem dzīvības draudiem.
Uzvara „Denkerkā” ir šīs glābšanas operācijas negaidīti veiksmīgais iznākums (plānoto aptuveni 30 tūkstošu vietā evakuēti tika vairāk kā 300 tūkstoši). Varonis ir ikviens, kurš atdeva visu savu tuvinieku un tautiešu labā. Stunda, diena vai nedēļa, kareivji allaž bija nemitīgās bailēs – kad un kur sekos nākamais uzbrukums, cik liels karaspēks uzbruks? Atbildes uz šiem jautājumiem ir tikpat nezināmas un neredzamas kā ienaidnieks, kura atstātais posts ir vienīgais, ko mēs redzam un kura arvien pieaugošo klātesamību skatītājs izjūt ikkatrā sabiedroto kareivja darbībā un lēmuma pieņemšanā.
Neskatoties uz minimālo dialogu skaitu, „Denkerkā”, protams, arī atrodami aktieri „ar vārdu”. Vēl nesen par lomu Stīvena Spīlberga aukstā kara drāmā „Bridge of Spies/Spiegu tilts” oskarotais Marks Railenss, Nolana filmu teju neatņamama sastāvdaļa Kilians Mērfijs, kā arī izcilie Kenets Brena un Toms Hārdijs. Ja Railensam, Mērfijam un Brenam savas aktierdotības apliecināt izdodas ļoti ierobežotā ekrānlaikā, tad Hārdija piederības Holivudas izcilniekiem attaisnošanai pietika vien ar „acu aktierspēli” (līdzīgi kā "The Dark Knight Rises"). Jāatzīmē arī Hojta van Hojtemas lieliskais operatordarbs – bezgalīgās pludmales un mērogs, ar kādu uz ekrāna tika atainota karadarbība, liek elpai aizrauties.
Ikviena jauna Kristofera Nolana filma ir notikums, kas vienaldzīgus neatstāj un rosina sarunas. Brits ir arī pārliecināts piekritējs kino baudīšanai tikai un vienīgi uz lielā ekrāna, un „Denkerka” noteikti ir filma, kuru būtu grēks skatīties jebkur citur. Nolans ir arī viens no tiem režisoriem, kura panākumi vairāku gadu garumā ļauj viņam pašam izvēlēties savus nākamos projektus. Kādi tie būs, laiks rādīs, taču „Denkerka” nešaubīgi ir kino pārdzīvojums, kas vēl ilgi liks par sevi atgādināt.
