Daiga Mazvērsīte: Vai paklausīsimies kādu kasetīti?

Izrādās, neskaitāmo svinamo dienu vidū pasaulē ir arī Starptautiskā mūzikas veikalu diena, kas kopš 2007. gada atzīmējama aprīļa trešajā sestdienā un šogad sakrita ar Lieldienām, tāpēc, piemēram, Latvijā gandrīz netika pamanīta. No otras puses – šī diena adresēta neatkarīgajiem (independent) mūziķiem, mūzikas veikalu pircējiem un faniem, kuri apmeklē nevis jauno ierakstu tirdzniecības vietas, bet mūzikas antikvariātus, lai iegādātos CD, atkal modē nākušās skaņuplates un pat kasetes.

Pirmajā gadā par šo svinību karognesējiem kļuva grupa „Metallica”, 2011. gadā – nenovecojošais Ozijs Osborns, gadu vēlāk – neatkarīgās mūzikas kulta persona Igijs Pops, un par godu svētkiem klajā tiek laisti īpaši gan CD, gan skaņuplašu izdevumi. Turklāt pērn kā atvasinājums šai Mūzikas veikalu dienai pirmoreiz nosvinēta arī Kasešu tirdzniecības diena, lai atjaunotu kādreiz tik populārā mūzikas nesējformāta reputāciju.

Izrādās, Lielbritānijā kasetes interesē ne tikai hipsterus. Saistībā ar Mūzikas veikalu dienu veiktajā aptaujā noskaidrots, ka katrs desmitais britu jaunietis vecumā no 18 līdz 24 gadiem pēdējā mēneša laikā nopircis audiokaseti, jo tur joprojām populāra ir ierakstu kolekcionēšana. Ceturtā daļa no 2030 aptaujāto iegādājušies ierakstu, lai viņiem piederētu mīļotās mūzikas ieraksta taustāms eksemplārs. Aptaujas veicēja, "ICM Group" pārstāvis domā, ka varbūt šīs kasetes tā arī nekad netiks atskaņotas, bet tikai rindosies plauktā, lai iepriecinātu savu īpašnieku ar esamības faktu vien.

Dati liecina, ka Lielbritānijā, piemēram, 1989. gadā tika pārdoti 83 miljoni audiokasešu, bet 2006. gadā šis apjoms saruka līdz 100 tūkstošiem. 2007. gadā liela daļa elektronisko preču veikalu paziņoja par magnetafona kasešu un attiecīgās atskaņošanas aparatūras tirdzniecības pārtraukšanu.

Šogad svinot 10. jubileju kopš pievienošanās Eiropas Savienībai, Latvija droši var lepoties, ka seko pasaules globālajām tendencēm arī mūzikas industrijas jomā un pārgājusi uz digitālām lejupielādēm kā izplatītāko ierakstu lietošanas formu. Šo nozari mūsu valstī gan grūti nosaukt par industriju, sevišķi ciktāl runa ir par pašmāju produkciju, un precīzu skaitļu un faktu par ierakstu noietu plaši izplatītā pirātisma dēļ trūkst.

Nesen mūziķis Dons savā 30. jubilejā saņēma Zelta disku par albumu „Varanasi”, kas pārdots vairāk nekā 5000 eksemplāru tirāžā. Bet man atmiņā palikusi informācija, ka grupas „Hameleoni” 1998. gada kasete „Tu mana sirds” uzstādīja absolūtu pirkšanas rekordu ar 45 tūkstošiem kasešu! Droši vien tolaik mūziku klausījāmies vairāk, jo nebija datorspēļu un „spaisa”. Un ja arī toreizējie fani tagad kārotu lejuplādēt šo pašu mūziku un klausīties savos modīgajos telefonos, tad censtos to izdarīt par velti, nevis pirktu.

Ja godīgi, sen neesmu gājusi gar Centrāltirgus mūzikas ierakstu stendu, lai izpētītu, vai tur kasetes arī nopērkamas, jo man mājās palikusi neliela kolekcija ar ierakstiem, ko klausījos jaunībā, un tos nekāroju nomainīt pret ciparotiem eksemplāriem, arī tāpēc, ka savai tikpat vecajai automašīnai iegādājos kasešu magnetafonu, kad CD atskaņotāju nozaga.

Galu galā kasetei piemīt savs šarms, tā ir gandrīz vai dzīva būtne –  brūnā, šaurā lentīte ir trausla, var kaut kur aizķerties, saplīst; to var izritināt un uzmest kaimiņu dārza koka galotnē, lai plīvo kā aizgājušā laikmeta karogs. Var arī nelielo kastīti nolikt līdz ar citām plauktā un reizi mēnesī vai retāk, noslaukot putekļus, izbaudīt skaistos mirkļus, pavadītus kopā ar saviem elkiem, uz savas ādas izbaudot nepielūdzamo laika tecējumu.

„Es ar maigumu atceros magnētiskās lentes,” sacījis veikalu tīkla „Currys” direktors Pīters Kinans. „Nostalģiju izraisa atmiņas par daudzajām stundām, kas tika patērētas mūzikas pārrakstīšanai, kā arī bēdīgā magnētisko lenšu ekspluatācijas pieredze, kad lente tika izstiepta vai ierauta aparatūras mehānismā.”

Britu kolekcionāru īpašumā joprojām esot apmēram 500 miljoni audiokasešu, un tukšās kasetes joprojām, kaut nelielā apjomā, bet stabili tiek pieprasītas. Tagad tās lielākoties varot nopirkt vien minētajos mūzikas ierakstu antikvariātos, kur pircējus ar nelieliem koncertiem dažkārt priecē mūziķi, kas jūtas piederīgi šai pagātnes ainai ar vinilu un kasetēm.

Iedrošinot arī Latvijas mūzikas mīļus nebaidīties no nostaļģijas un nemest ārā vecās kasetes, lai visus šos šedevrus „pārciparotu”, vēlējos arī atgādināt, ka šogad tiks svinēta Latvijas skaņuplates 110. jubileja, proti, 1904. gada jūnija laikrakstos „Baltijas Vēstnesis”, „Rīgas Avīze”, „Balss” sludinājumos lasāmas pirmās ziņas par skanošo jaunumu – latviskām gramofona notīm.

Vēl neprotot plates nosaukt par platēm, tās piedāvā muzikāliju  tirgotāji, sludinājuma tekstā rakstot: „Latviešu dziesmas gramofonā apgādājusi M. Mailunda firma. Gramofonā uzņemtas pavisam kopā pāri par 200 dziesmām pēc Dubura, Vārnas, Bērziņa, Valdšmita, Saksa, Jurjāna, Malvīnes Vīgner u.c. priekšnesumiem”.

Apjomīgu pētījumu par skaņuplašu vēsturi Latvijā nule kā pabeidzis skaņuplašu muzeja īpašnieks no Kuldīgas Atis Bērtiņš, iespējams, vēl šī gada laikā tiksim pie tā izdevuma grāmatā, bet, atgriežoties pie Mūzikas veikalu dienas, varbūt vērts tādu sarīkot nākamgad arī Latvijā, taču vispirms laikam vajadzētu kādam uzņēmīgam melomānam izveidot šādu antikvariātu – muzikāliju veikalu. Piekritīsiet taču, ka šis nebūtu slikts nosaukums: „Muzikālijas”!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti