Līdzīgas ainas nākas vērot uz ceļiem ik dienu, kad, izlikdamies nezinot, ka priekšā ceļa sašaurinājums, kāds strauji pabrauc garām, lai iespiestos tavā rindā krietnu gabalu tālāk. „Hei, palaiž garām, jo mums ir jāsteidz jauniem būt,” reiz dziedāja grupa „Okay” savā sen no modes izgājušajā dziesmiņā, bet mode turpinās. Savukārt mans tēvs, savā „sirmajā” žigulītī pie stūres sēdēdams, pēc kārtējā ārzemju auto apdzīšanas manevra nosmaidīja – „lai jau tie jauni skrien”, un līdzīgiem vārdiem ne tikai man sevi nākas mierināt bieži.
Jaunie paskrējuši garām arī „Līvu” dibinātājam Jurim Pavītolam, ierosinot veidot vides objektu jeb satikšanās vietu Liepājā, dodot tai nosaukumu „Spoku koks”. Tā atradīsies Jūrmalas parkā, pie koncertdārza „Pūt, vējiņi!”, iekārtojums uzticēts metālmāksliniekam Reinim Kuncītim, kas iecerējis veidot laukumu ar Liepājas kalto bruģi. Uz akmeņiem būs lasāmi dziesmu nosaukumi un gadaskaitļi, kad tās sarakstītas. Desmit metru diametrā lielā laukuma centrā būs sešus metrus augsts "Spoku koks", kam pie saknēm stāvēs prožektors, kas izgaismos zarus dažādās krāsās. Koks tiks veidots no nerūsējošā tērauda dažāda izmēra stieņiem, tā zaros būs atveidotas mūzikas instrumentu aprises vai detaļas. Iekārtojuma izmaksas tiek lēstas uz 50 257 eiro. Lai savāktu trūkstošos līdzekļus, 29. augustā "Pūt, vējiņi" estrādē notiks „Līvu” labāko dziesmu koncerts „Nezāles neiznīkst” ar iespaidīgu mūziķu klāstu, kuru vidū goda vieta, protams, atvēlēta kādreizējiem grupas dalībniekiem. Starp citu, sākotnēji tika domāts, ka piemiņas vieta būs adresēta tikai Jānim Grodumam, bet Aivara Brīzes aiziešana likusi ideju mainīt, pulcējot uz atmiņu brīdi visus „Līvu” skartos.
Spoku koka ideja pieder Mārtiņa Freimaņa fonda censoņiem, kas kopā ar Radio SWH līdz 29. jūnijam rīkoja īpašu aptauju, lai noskaidrotu „Līvu” populārākās dziesmas, kuras tad tiktu iemūžinātas piemiņas laukuma bruģī.
Tabulas augšgalā redzam nosaukumus „Piedod man”, „Saldus saule”, kam ticis pa aptuveni 14% balsu, tālākajās vietās ar apmēram 7% balsu katrai lasāmi nosaukumi – „Dzimtā valoda”, „Ziņģe par bailēm”, vēl mazāk ticis grāvējiem „Zīlīte”, „Ozolam”, „Bailes par ziņģi”, „Dzelzsgriezējs”, „Kurzeme”, „Zelta sirds”, „Dieva dēls”. Par apmēram 20 dziesmām nav nobalsojis neviens, un komentāros kāds iebildis, ka vēlējies balsot par Lakstugaili, bet dziesmas sarakstā nav…
Savs viedoklis par notiekošo ir arī „Līvu” dibinātājam Jurim Pavītolam, kas sākotnēji atbalstīja piemiņas vietas izveidi, taču nepavisam nav sajūsmā par devīzi – „Spoku koks”, turklāt dziesma „Līviskā ziņģe”, no kuras ņemts šis vārdu salikums, nav izpelnījusies lielu publikas atsaucību, kā rāda balsojums. „Līvs, tas ir koks, līvs – tas ir spoks: spoku koks,” apmēram tāda ir Aivara Neibarta dzejoļa doma, no kuras laikam izriet, ka ne puķēm, ne zālēm šai „Līvu” „mauzolejā” nebūs vietas. Tikai skarbs akmens un metāls, ko kādreiz ansamblis „heavy metal” stilā apdziedāja dziesmā „Metāla sirds”, un tas viss sasaucās ar mūziķu toreizējajiem saimniekiem – "Liepājas metalurga" Kultūras pili.
Juris Pavītols, „Līvu” vadītājs līdz pat 1983. gadam, mazāk uztraucas par pieminekļa materiālu, nekā par tā nosaukumu "Spoku koks". Mūziķis savā atklātajā vēstulē min, ka atceras gan to, kā dzejolis nonāca „Līviskās ziņģes” autora Jāņa Groduma rokās, gan to, kā un kāpēc šāda dziesma vēl Pavītola vadības laikā tapa, taču nekādas nianses neatklāj.
No otras puses – nevaru iedomāties, kā piemineklī atainot jēdzienu „Dzimtā valoda”, jo, domājams, lielākajai daļai latviešu „Līvu” vārds saistās ar šo Ainara Virgas dziesmu, un nekalsim taču akmenī „Zīlīti”, kas satrieca „Mikrofona – 82” noslēguma koncerta klausītājus ar Igo spīdīgo žaketi un cirtu uz pieres.
Labi zinot, cik īsa ir mūsdienu klausītāja atmiņa, vismaz mani nemaz neizbrīna salīdzinoši nesen radušās dziesmas „Piedod man” uzvara klausītāju balsojumā, un līdzīga atmiņas kapacitāte ir arī lielākajai daļai Mārtiņa Freimaņa fonda līderu, kuru vidū vairums ir par Pavītolu gados daudz jaunāki ļaudis.
Tāpēc var piekrist „Līvu” dibinātājam viņa neizpratnē, kāpēc, atlasot būtiskākās grupas dziesmas, pieminekļa veidotājiem svarīgāka liekas dziesmas šābrīža popularitāte, nevis tās kādreizējā nozīme vai pat politiskā funkcija. Popularitāte ir ļoti mānīga un mainīga, tāpēc īslaicīga un gaistoša parādība, tāpēc diez vai būtu izraugāma par vērtību sistēmas pamatu, kur nu vēl visvisādi nezināmu personu balsojumi.
„Esmu pārliecināts, ka arī pašreiz daudziem nav zināma kaut vai dziesmu „Diadēma” vai „Sēj” tā brīža jēga vai nozīmība, nemaz nerunājot par Igo dziesmu „Šī zeme”,” uzsver Juris Pavītols, un viņa leģendārais skaņdarbs „Vairogi” ar vārdiem „ir latviešu zeme akmens, māls un smilts” varbūt dod pat labāku ierosmi piemiņas vietas materiālam nekā vārdu salikums „spoku koks”.
Jūtu līdz Jurim Pavītolam, kuram nemaz negribas tikt nosauktam par spoku, bet izskatās, ka atkal jāpalaiž garām jaunie. Jo kamēr mēs, vecie, pārdomājam un spriežam, viņi tikai trauc un dara, lai ātrāk tiktu pie rezultāta. Varbūt laiks sasparoties Dobelei, kur dzimis Juris Pavītols, un sarūpēt „Līvu” dibinātājam tur pienācīgu pieminekli, lai nav jākonkurē, kārtējoreiz apstiprinot mūzikas speciālista Klāsa Vāveres sen pausto domu, ka normāli „Līvi” ir sakašķējušies „Līvi”…
