Minētajā rakstā lasāmi Jāņa Krūmiņa (grupa "Ceļojums"), Ilzes Plešas (grupas "Dust Devil Drive" menedžere) un Eduarda Beķera (grupa "Omertà") viedokļi šajā jautājumā – visi trīs nav pieskaitāmi populārā žanra elitei, kurai diez vai nākas sūroties, ka viņu sacerējumus radio atskaņo par maz. Krūmiņš uzskata, ka „lai radiostacijas bieži atskaņotu jauno mūziķu darbus, nepieciešama diezgan liela veiksme dziesmas radīšanā vai arī „sakari”". Pleša domā, ka „vislabākais medijs viņu (auditorijas – D.M.) sasniegšanai ir internets, pirmkārt, sociālie tīkli”. Beķeris uz situāciju raugās visreālāk: „visu nosaka raidstacijas formāts. Spēlējam smagnēju instrumentālo mūziku, par kuru uzskata, ka tā nevienu neinteresē”.
Šķiet, visi aptaujātie balsotu „par” kvotām, jo kā skaņdarbu radītāji, protams, tikai iegūtu no atskaņojuma radio. Jo, pirmkārt, tas ir bizness – jebkura publiska raidīšana kompozīcijas autoriem, izpildītājiem un producentiem ienes kaut vai nelielu, bet tomēr - zināmu summiņu maciņā.
Un nekā citādi kā par biznesu mums arī Latvijā mūzikas radīšanu nevajadzētu uzskatīt, taču šeit vieni uzņēmēji grasās izvirzīt noteikumus citiem uzņēmējiem.
Turklāt izrādās, var dziedāt jebkurā mēlē un vienalga paturēt tiesības savu dziesmiņu saukt par „Latvijā radītu mūziku”, – un prasīt, lai to raida vietējais radio. Tad jau iesākumā kvotu atbalstītajiem mūziķiem būtu jāpieprasa savus skaņdarbus radīt valsts valodā!
Vispirms ņemsim vērā, ka atšķirībā no desas un zābakiem, mūzika nav pirmās nepieciešamības prece, un neviens mūziķus nespiež to sacerēt un arī nelūdz to darīt. Tā sacīt – brīva iniciatīva, ja nu talants laužas uz āru. Un tirgū, kā zināms, pieprasījums nosaka piedāvājumu: ja mūziķi būs spējīgi sacerēt publikai tīkamu mūziku, tad jau arī radio tā skanēs! Vienlaikus - ne jau raidīšanas biežums radio ir veicinošs faktors jaunu skaņdarbu radīšanai un muzikālajai rosībai, piemēram,
Kārlis Lācis noteikti nav iemīļotākais komponists Latvijas Radio 2 klausītājiem, kuru vairums ģībst no Normunda Zuša un "Galaktikas".
Tikmēr Lācis savu izcilību apliecina lielos muzikālos darbos, saņemot krietni iespaidīgākas summas autoratlīdzībā un vairojot ne tikai sava talanta, bet Latvijas skaņu mākslas prestižu.
Starp citu, atšķirībā no desas un apavu ražotājiem no mūzikas radītājiem pašlaik netiek prasīta ne profesionālās izglītība, ne arī pamatīga pieredze vai speciālista rekomendācijas. Savulaik mani sajūsmināja izcilā ģitārista, komponista, producenta Aivara Hermaņa atziņa par paša dzīves pieredzi: „Ja gadā jānospēlē 300 koncerti, tad nekas cits neatliek, kā iemācīties spēlēt!” Gribētos vaicāt – cik koncertu nospēlējuši mūsu jaunie, talantīgie, tik izcilie pop-, rok-, šlāger- un citu žanru iesācēji, pirms ķērušies pie studijas ieraksta? Cik dzīves „universitātēs” un pie meistarīgiem pedagogiem iemācījušies, kā jāspēlē, kā jādzied, kā dziesmas jāsacer? Pašlaik es, strādājot Latvijas Radio 2, diendienā pieredzu, kā domubiedru grupiņa vai čakls indivīds, sarūpējuši pirmo ierakstu savam „ģeniālajam” garadarbam, taisnā ceļā diebj uz radiostaciju ar vēlmi to ļaut noklausīties visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Daudz labāk neklājas ar jau pazīstamiem mūziķiem, kas, cenšoties uzturēt nedziestošu savu popularitāti, ķeras vai nu pie vecu dziesmu otrajiem „uzlējumiem”, vai bez mazākās paškritikas štancē vienu aiz otru sava „lielā grāvēja” kopijas.
Jau tagad radiostacijām jūtami trūkst pieklājīga pašmāju repertuāra, ja jau Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvas ceremonijā "Gada radiohita" nominācijai regulāri tiek izvirzītas aizpērnā gada dziesmas. Arī tas un vēl citi, tīri muzikoloģiski novērojumi liecina, ka jūtami kritusies radiostacijām piedāvātās mūzikas kopējā kvalitāte, ciktāl runa ir par populāro žanru. Jūtami trūkst talantīgu komponistu, dziesmu autoru, jo – piekritīsiet taču – visi mūsu redzamākie skaņraži tieši vieglās mūzikas druvā tomēr līdz šim bijuši ar akadēmisko izglītību, bet no jaunajiem ar tādu var lepoties gandrīz tikai Jānis Strazds. Tāpēc ar tādu sajūsmu tika uzņemta, piemēram, "The Sound Poets" parādīšanās latvju mūzikas scēnā, ka tās līderis Jānis Aišpurs ir mācījies mūzikas skolā un veselus 8 gadus dziedājis jauniešu kamerkorī "Kamēr…", kur iemācījies gan smagu darbu, gan ieaudzinājis sevī organisku prasību pēc perfekcijas. Tāpēc šie un daudzi citi meistarīgi, talantīgi un klausītāju iemīļoti mūziķi nesūrojas, ka viņu mūziku par maz raida radio.
Jāatgādina, ka jebkura mūzikas skola iemāca galveno, kā trūkst vairumam iesācēju – tā ir paškritika! Kad tev gadu no gada skolotājs atkārto – „nē, nepareizi, vēlreiz! Un tagad pamēģini tā,” – tu vairs nespēj uz savu skaņdarbu vai priekšnesumu raudzīties no paštīksmes pilnas pozīcijas.
Un šis ir vēl viens vērojums: vairumam jauno Latvijas mūziķu ir par daudz pašapziņas un par maz attīstīta spēja analizēt savu veikumu.
Tāpēc kvotas kā piespiedu mehānisms šajā gadījumā var veicināt tikai regresu, nevis progresu, jo rezultāts – nauda un popularitāte - būs sasniegts bez darba un papildus intelektuālās attīstības. Ja jau tas nebūtu galvenais mērķis šiem tā saucamajiem mūziķiem, tad viņi sēdētu mājas priekšā piesaulītē un tur strinkšķinātu savu ģitāru kaimiņiem par prieku!
