To jau likusi noprast Zviedrija, iespējams, ilgi nav jāgaida arī līdz Vācijas stingrākai pozīcijai līdzšinējās plaši atvērto durvju politikas vietā. Tas nozīmē, ka galvenā uzmanība pievēršama Eiropas Savienības (ES) ārējo robežu apsardzībai, bēgļu identitātes rūpīgākai noskaidrošanai, lai izspriestu, vai personai patiešām pienākas patvērums.
Šķiet, tie ir divi galvenie konkrētie darbi, kuru paveikšanai nāktos pievērsties vispirms. Derīgi ieklausīties arī aicinājumā nopietni pievērsties nevis sekām, bet cēloņiem.
Taču ir skaidrs, ka ES nav pietiekami spēka, enerģijas, nedz arī līdzekļu situācijas uzlabošanai valstīs, no kurām nāk lielākais daudzums bēgļu.
Tomēr, visdrīzāk, tieši uz to jākoncentrējas nākotnē, jo nemierīga situācija pat relatīvi tālu no ES robežām izraisa nopietnas problēmas.
Runājot par cēloņiem, nākas atgriezties atmiņās 2011.gadā, kad bija izcēlies konflikts Sīrijā. Toreiz, visticamāk, būtu bijis daudz reālāk pastrādāt ar „cēloņiem” un apturēt vardarbības eskalāciju. Ja to izdotos sasniegt, visticamāk, tāda mēroga bēgļu plūsmu nenāktos pieredzēt. Rietumi tolaik pārlieku maigi mēģināja piespiest Bašaru al Asadu pārtraukt vardarbību, turklāt visus centienus pasludināt kaut jel kādas sankcijas pret Sīrijas valdošo režīmu bloķēja Krievija.
Karš Sīrijā un arī Ukrainā aktualizējis jautājumu par to, ka starptautiskā mērogā nav darboties spējīga mehānisma, kas ļautu apturēt vai vismaz iekonservēt tik nopietnas krīzes. Apvienoto Nāciju Organizācijai (ANO) nepieciešamas jaunas pilnvaras, kas dotu iespējas apturēt cilvēku slepkavošanu. Šobrīd esošā kārtība uzskatāma par neefektīvu. Ukrainas gadījumā zināms, ka Kijeva vairākas reizes paziņojusi, ka šī valsts vēlētos starptautisko miera uzturēšanas spēku ievešanu savā teritorijā. Skaidri un saprotami, taču no Bana Kimuna vadītās iestādes publiskas atbildes tā arī nav bijis. Grūti, protams, iztēloties varbūtējos notikumus, taču starptautisko spēku jeb zilo berešu ievešana Ukrainas austrumos varētu situāciju vienīgi uzlabot.
Vai kaut kas līdzīgs notiktu arī Sīrijā? Visdrīzāk, nē. Tur šādai miera uzturētāju ievešanai izveidojusies pārlieku komplicēta situācija. Taču var izteikt pieņēmumu, ka tādā veidā rīkojoties vēl pirms dažiem gadiem šī austrumu valsts būtu daudz mazāk nopostīta.
Nepārliecinošā starptautisko organizāciju darbošanās liek apšaubīt šo struktūru pastāvēšanas jēgu.
Tādu grūti saskatīt, jo nedz ANO, nedz citas organizācijas nav spējīgas kaut cik sekmīgi pildīt pašu galveno uzdevumu – pasargāt indivīdus vai etniskas grupas no iznīcināšanas. Vai tas ir paveicams uzdevums, vai iespējams vienoties par visas valstis apmierinošu modeli? Visdrīzāk nē, tāpat kā tas nav izdevies visus gadus pēc Otrā pasaules kara. Tomēr tam nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai atteiktos no šādas vienošanās meklējumiem. Kamēr tas tā nav, daudzām valstīm jābūt gatavām uz vislielākajiem pārbaudījumiem.
