Jau vairāk nekā divdesmit gadi aizvadīti kopš karadarbības Abhāzijā un Dienvidosetijā, kad Krievijas atbalstītie separātisti padzina gruzīnus no abām bijušajām Gruzijas autonomijām. Skaitļi bija iespaidīgi – 90.gadu sākumā savas mājas zaudēja apmēram 400 tūkstoši cilvēku. Pēc tam ar krievu „miera spēku” palīdzību tika uzturēta nosacīta stabilitāte un mīts par Abhāzijas un Dienvidosetijas patstāvību.
Vēlāk abu republiku iedzīvotāji aizvien masveidīgāk saņēma Krievijas pases. Kā iespējams spriest tagad, ar to tika gatavots nākamais solis un 2008.gada augustā, izprovocējot Gruziju uz militāru aizstāvēšanos, Krievija iebruka Gruzijā. Viss bija noformēts atbilstoši – Kremlis abās republikās izvietoja prāvus armijas kontingentus un atzina Dienvidosetijas un Abhāzijas valstisko neatkarību. Pirms septiņiem gadiem karš ilga tikai piecas dienas un gruzīnu bēgļu skaits palielinājās vēl par 22 tūkstošiem.
Pavisam nesen paši gruzīni un viņus atbalstošā pasaules daļa mierīgi noskatījās, kā okupanti nošķēla kārtējo (lai arī pavisam nelielo) zemes gabalu gruzīniem. Šāda rīcība un citu valstu, arī starptautisko organizāciju reakcija (drīzāk tās trūkums) mudina vismaz uz dažām atziņām. Krievija aizvien brīvāk pārbīda robežas un acīmredzot tā rīkosies arī turpmāk. Vismaz tik ilgi, kamēr nesastapsies ar otras puses stingru pretestību.
Kā bijis vērojams Ukrainā, pēc Krimas atdošanas sekoja konflikta izraisīšana Donbasā, un tas nav aptvēris vēl lielākas teritorijas, jo ukraiņi saprata, ka pienācis beidzamais brīdis aizstāvēt neatkarību ar ieročiem.
Krievijas politiskās un militārās vadības kareivīgais noskaņojums saskatāms arī dažādos ātri pieņemtos likumos un ļauj domāt, ka Kremļa apetīte var krietni pārsniegt tagadējās valsts robežas.
Gruzijas ārlietu resoram nekas cits neatliek, kā vien diplomātiski uzteikt Eiropas Savienības novērotāju misijas darbu šajā valstī. Taču neformālās sarunās, iespējams, varētu dzirdēt, ka liela labuma no šādas misijas nav. Krievijas valsts galva Vladimirs Putins to apstiprina, jo nekad nav grasījies pildīt Krievijas un ES parakstīto līgumu par 2008.gada kara seku likvidēšanu.
Kāda jēga no situācijas pārraudzības, ja ES novērotāji ar to nodarbojas tikai gruzīnu pusē. It kā nebūtu zināms, ka tur netiek plānotas provokācijas un militāri uzbrukumi.
ES, protams, nevarēja novērst krievu karavīru nesen veikto robežu pārbīdi, turklāt, tas neietilpst misijas uzdevumos. Taču vārgais tikpat kā publiski neizskanējušais krievu kārtējās agresijas nosodījums stiprina pārliecību, ka ES nav pratusi sameklēt īstos vārdus, kā runāt ar Maskavu, lai panāktu vienošanās izpildīšanu. Der atgādināt, ka 2008.gadā ES prezidēja Francija, kuras prezidents parakstīja vienošanos ar krieviem. Diezin vai Parīzē to patīk atcerēties.
Patlaban Rīgā Kara muzejā apskatāma neliela fotogrāfiju ekspozīcija – atgādinājums par milzīga skaita gruzīnu tautības Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāju varmācīgo padzīšanu no dzimtajām vietām. Fotogrāfijās redzamie bērni sen jau izauguši un tā arī nav varējuši atgriezties mājās.
Daudzkārt dzirdēts jautājums, kāds ir Krievijas ekspansijas iemesls. Iespējams, šādai iekarošanai ir pavisam banāls cēlonis – vēlme atgūt teikšanu pār ražīgo un pievilcīgo Gruzijas zemi, sodot tās iemītniekus par patstāvību. Orientieru ziņā tur vērojama noturība – ap 70% atbalsta dalību NATO, bet integrēšanos ES pat vēl vairāk Gruzijas iedzīvotāju.
