Hibrīdkarš dažādās izpausmēs turpinās, ar šādām runām aizraujas daudzi, sākot no politikas ekspertiem līdz augsta ranga politiķiem, taču risinājuma nav. Kā šāva, tā šauj, un daudzi pat Latvijā nopietni domā, ka tie varētu būt artilērijas zinības apguvušie Donbasa traktoristi vai ogļrači. Nav jau bijis arī atzīšanās, ka patiesībā ar pašgājējiem lielgabaliem, "gradiem" un tankiem karo Krievijas armijas karavīri un, visticamāk, kādu laiku arī tas netiks atzīts. Iespējams, tieši tādēļ, lai Rietumi tomēr nepiemērotu kaut ko skarbāku.
Putina komanda zina, ka paši sankciju ieviesēji patiesībā nevēlas nekādus papildu apgrūtinājumus attiecībās ar Kremli un tas var vienīgi stimulēt uz kādu nākamo nelielo panākumu. Karš Ukrainā Kremlim ir nepieciešams, turklāt tāds, kurā par prieku uzticamajiem pilsoņiem regulāri tiek iegūts jauns laupījums.
Par to runā arī ukraiņu politiķi un militārās vadības pārstāvji. Situācija, pēc viņu teiktā, esot nopietna. Tas bijis redzams arī beidzamajā laikā. Aizvadītā nedēļa frontes zonā pagājusi karsti (tādi ir skaitļi) – 80-100 reizes diennaktī krievu un tā saucamo separātistu apvienotie spēki apšaudījuši Ukrainas armiju un civiliedzīvotāju apdzīvotās vietas. Gandrīz katru dienu jauni kritušie, par ievainotajiem nemaz nerunājot.
Traģiski iedomāties, ka nogalināto ukraiņu karavīru skaits pārsniedzis 2300 cilvēku. Diemžēl nav pieejama statistika, kas bijuši šie cilvēki, taču, spriežot pēc ukraiņu medijos pieejamajiem materiāliem, starp viņiem ir pavisam jauni 18-gadīgi puiši, nobrieduši trīsdesmitgadnieki un vectēvu kārtā jau iesoļojuši seniori, kam pāri piecdesmit gadiem. No visām Ukrainas malām – rietumiem un austrumiem, gan ukraiņu, gan galvenokārt krievu valodā runājoši ukraiņi, uzņēmēji, inženieri, celtnieki, pavāri un daudzu citu profesiju pārstāvji.
Neaptverams skaitlis – 2300. Tagad jau vairāk, un gandrīz katru dienu šis saraksts kļūst vēl lielāks.
Naivs jautājums, cik upuru vēl nepieciešams, lai demokrātiskās valstis kaut kā rīkotos, lai iedarbinātu patiešām efektīvus finansu līdzekļus pret Maskavu. Lai izstumtu agresoru no jebkādas saimnieciskās sadarbības, lai tas patiešām sajustu īstu sankciju iespaidu. Ja vēlamies apturēt autoritāro Kremļa valdnieku, viņam jāsajūt nosodījums, kas tiktu pausts ik uz soļa – pagaidām tā visa nav.
Vieglāk, protams, prasīt atbildību no kāda cita, piemēram, Eiropas Savienības smagsvara Vācijas, kuras ārlietu ministrs uzsver, ka nedrīkst atteikties no Krievijas un to izolēt. Taču nebūsim pārlieku karsti un nepārmetīsim tikai Berlīnei, ungāriem un itāļiem, arī franču labējiem draudzīgumu pret Kremli, bet paraudzīsimies uz sevi Latvijā.
Lauksaimniecības ministrs dodas uz Maskavu, lai aizstāvētu zivju produkcijas noietu, sporta komandas piedalās faktiski par Krievijas čempionātiem uzskatāmos turnīros (sportisti apgalvo, ka viss notiek bez politikas), bet mūsu kultūras jomas pārstāvji pat pamanās izrādīties Krimā.
Nožēlojami – un tas viss pēc Krimas aneksijas, Malaizijas "boeinga" notriekšanas, kara uzsākšanas Donbasā, kur kopējais bojāgājušo skaits pārsniedzis septiņus tūkstošus, pēc veto starptautiska tribunāla izveidošanai malaiziešu lidmašīnas notriekšanas vainīgo tiesāšanai.
Optimistiskas atbildes, kad beidzot sakustēsies Rietumi, nav un tādas nav arī Ukrainas prezidentam, kas nesen izteicās, ka Kijevai pienāktos saņemt vairāk kā tūkstoti prettanku raķešu "Javeline" un tā būtu godīga samaksa par Ukrainas atteikšanos no kodolieročiem deviņdesmitajos gados. Ja Petro Porošenko būtu labas ziņas, viņš diezin vai izteiktos, ka Krievija var līdzīgi rīkoties citās Melnās jūras reģiona valstīs un arī Baltijā un Somijā.
