Atis Klimovičs: Ar nopietnu attieksmi Zemessardzes mācībās

Normālas konvenciāla kara vešanas mācības – tā varētu nosaukt to, kas tagad redzams Zemessardzes mācībās. Tas nozīmē, ka tūkstošiem savu brīvo (un dārgo) laiku ziedot gatavie Latvijas pilsoņi gluži vienkārši apgūst pamatiemaņas, kā ar ieročiem rokās sargājama sava zeme.

Šādās mācībās pārsvarā mežainos lauku novados tiek slīpētas iemaņas cīņai ar mūsu zemē iebrukušo pretinieku. Tas, saprotamā kārtā, savu virzīšanos no robežas veic pa ceļiem, tādēļ tur tam tiek gatavoti pārsteigumi. Kā redzams, aizvien lielāka vērība tiek pievērsta dažādu vienību sadarbībai.

Aicināti pastāstīt par mācību raksturu, zemessargi un viņu komandieri stāsta, ka tās esot aizkavēšanas kaujas. Tajās galvenais uzsvars tiek likts uz pretinieka noskaņojuma ārdīšanu, neļaujot tam justies komfortabli, turot to pastāvīgā stresā, liekot gaidīt uzbrukumus jebkurā brīdī. Paši zemessargi pēc paveiktā uzbrukuma no slēpņa veic ātru atkāpšanos, jo līdzšinējās pozīcijās vairs nedrīkst ilgi uzkavēties. Tās ir atklātas, un pretinieks drīzumā tās var pakļaut apšaudei ar smagajiem ieročiem.

Spriežot pēc mācību rakstura, Zemessardze aizvien vairāk savā sagatavotībā un kaujas prasmē līdzinās mūsu armijai. Tas nav jāpārprot un jāuzskata par profesionālo karavīru spēju noniecināšanu, jo jebkurā gadījumā pilna laika darbs ir pilna laiks darbs, ko nevar aizstāt ar mācībās pavadītām 20-30 dienām gada laikā. Un tomēr, laiki mainījušies, ja atceramies kaut vai ne sevišķi tālu pagātni, kad viens otrs cilvēks ar militāru karjeru pilnīgā nopietnībā aicināja Zemessardzi pārformēt par kaut ko līdzīgu policijas palīgsspēkam. Kā redzams, tagad no šādām idejām vairs nav palicis ne vēsts un zemessargi apgūst iemaņas pilnvērtīgai kara vešanai. Tas, piemēram, nozīmē kājniekiem strādāt līdzās ar artilēristiem, inženieriem un arī aviāciju.

Vai zemessargiem pietrūkst bruņutehnikas, uzskatāms par lieku jautājumu, jo pareizā atbilde ir apstiprinoša.

Tas gan nenozīmē, ka par to daudz runā, vienkārši jāmācās karot ar tiem līdzekļiem, kādi šobrīd ir Latvijas bruņoto spēku rīcībā. Zemessargs, kam pietiekami liela pat vairāk nekā 20 gados iekrāta pieredze, vien pateiks, ka šādi jautājumi ir pavēlniecības pārziņā. Tomēr visiem ir skaidrs, ka bruņām ir svarīga nozīme, vēl jo vairāk, ja runājam par transporta līdzekļiem, kas pārvietojas kauju zonā vai tās tuvumā.

Šajā jautājumā derīgi atsaukties uz Ukrainas pieredzi, un tā liecina, ka bruņu automobiļi ir nepieciešami.

Jau 2014.gada rudenī iztaujāju vairākus ukraiņu karavīrus, kas bija piedalījušies kaujās, vaicājot, cik nozīmīga ir bruņutehnika. Viņi visi atbildēja, ka tā bijusi ļoti nozīmīga sekmīgai karošanai. Te nu nākas secināt, ka neko ārkārtīgi oriģinālu mēs nevaram izdomāt un mūsu par vieglajiem kājniekiem dēvētajiem zemessargiem arī noderētu bruņumašīnas. Jebkurā gadījumā pašreiz izsludinātais konkurss par šādas tehnikas piedāvājumu Latvijas bruņotajiem spēkiem to tikai apstiprina.

Vērojot zemessargu darbošanos, pārsteidz ne tikai šo cilvēku gatavība ziedot savu dārgo laiku mācībās, bet arī saudzīgā attieksme pret apkārtējo vidi.

Varbūt pirmajā brīdī šķiet pārsteidzoši, cik rūpīgi, piemēram, tiek sakopta teritorija, kur zināmu laiku pavadījusi kaujas vienība. Visi, pat niecīgākie atkritumi tiek savākti un vesti līdz. Katrs, kas redzējis postu, kādu aiz sevis upju un ezeru krastos atstāj daudzi makšķernieki, to novērtētu ļoti atzinīgi. Taču tas nav pārsteidzoši, jo Zemessardze apvieno cilvēkus, kam ir svarīga šīs zemes nākotne – gan tās brīvība, gan gluži taustāma tās sakoptība un tīrība.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti