Pa lejupejošo
Ceturtdienu ievadīja džudists Jevgeņijs Borodavko. Jā, viņam pretī bija titulētāks pretinieks, taču ambiciozie reizēm spēj sagādāt pārsteigumu. Viņš nesagādāja. Artūram Ņikiforenko uzdevums bija vēl sarežģītāks, jo pieredze mazāka un pretinieks arī respektabls. Iznākums līdzīgs, kaut uz tatami viņš noturējās teju pusotru minūti ilgāk nekā Borodavko. Diemžēl pēdējā laikā Latvijas džudistiem tieši ambīciju trūkst visvairāk. Kopš no federācijas vadības malā pagāja Gunārs Ķirsons un viņa finansiālā stute Vladimirs Šestakovs, no Latvijas aizbrauca Aleksandrs Jackevičs, vairs nenotiek “Golden Score”, - džudo attīstība rit pa lejupslīdošu līkni. Jackevičam, kas šeit konsultē Kazahstānas džudistus, un Vsevoldam Zeļonijam mantiniekus neredz. Bet, ja neaudzinās, arī nebūs. Un tā ir federācijas prerogatīva. Tāpēc kā no citas galaktikas “Rīta panorāmā” skanēja Latvijas Džudo federācijas prezidenta solījums Rio izcīnīt medaļas. Lidojums tālu no realitātes.
Viena sapņa beigas
Vakarā ar nepacietību un bažām gaidījām pludmales volejbola maču Samoilovs/Šmēdiņš – Evandru/Pedru Solbergs. Intriga kā jau “nāves” grupā – zaudētājiem spēles beigušās. Latvijas duetam gan bija neliela atkāpe – varēja arī zaudēt, bet ne vairāk kā ar četriem punktiem divos setos. Saspringumu vēl pieaudzēja ieilgusī iepriekšējā spēle.
Neviens negribēja mirt – šī sajūta virs vējainā korta virmoja visa mača garumā. Spēlētājiem brāzmainais vējš radīja papildu sarežģījumus. Sākumā likās, ka tas varētu būt mūsējo - kas ir vispusīgāki - sabiedrotais. Bet nekļuva.
Pret Latvijas duetu spēlēt šeit bija gana vienkārši. Servē tik uz Samoilovu un gaidi, kad viņš plīsīs. Pret Kanādu ieplīsa, pret Kubu saplīsa pirmā seta beigās un trešā sākumā, jo slodze bija ne pa jokam. Šmēdiņš tajā laikā varēja makšķerēt, jo darba bija maz, bet, kad bija, paveica to godam.
Brazīliešus Samoilovs ar Šmēdiņu varēja uzvarēt divos setos, jo pirmajā pārņēma vadību ar 16:15, tomēr uz 16 arī palika, izsmeļot arī zaudēto punktu limitu. Bet varēja zaudēt arī ar 0:2, jo otrajā setā deficīts bija -4, tomēr, arī pateicoties vējam, izdevās gūt uzvaru. Trešais jau aizritēja Evandru servju zīmē. Veidojās ķēdīte – nepārliecinoši uzņemta serve, otrā piespēle nereti lido pārāk tuvu tīklam un Samoilovam palika pavisam maz variantu rezultatīvam uzbrukumam.
Ja pret kubiešiem laukumā bija kāds svešs Samoilovs, tad šoreiz viņš darbojās sekmīgāk, un tikai uz Sašu novelt zaudējumu būtu neprofesionāli. Arī Kreilis kļūdījās, un gana simboliski, ka pēdējo bumbu blokā trieca tieši viņš. Zaudē komanda.
Šoreiz noteikti pietrūka arī veiksmes – trešajā setā vien divi Evandru uzbrukumi gandrīz lidoja ārā no korta, taču bumba tomēr skāra līniju. Divi eisi bija blakus līnijai. Arī strīdīgo epizodi video lēma par labu pretiniekiem. Ja pirmajās divās spēlēs Evandru mocījās ar servēm, tad pret mūsējiem tās bija ļoti produktīvas. Viss kopā summējās zaudējumā uz tablo.
Tagad mierīgi jāizanalizē neveiksmes cēloņi. Varbūt vajadzēja kā daudziem dzīvot blakus stadionam, nevis kopā ar delegāciju olimpiskajā ciematā. Ceļā pagāja divarpus stundas. Varbūt nedaudz pašpārliecinātību iedeva septiņu pusfinālu sērija. Varbūt Klāgenfurtē nevajadzēja spēlēt, bet ātrāk ierasties šeit un labāk aklimatizēties. Varbūt bija kļūme ar sportiskās formas virsotnes atrašanu. Pagaidām jautājumu vairāk nekā atbilžu.
Mūsu bīčistiem spēles beigušās. Sapnis par medaļām beidzies. Ko tālāk? Vēl atlikuši daži Pasaules kausa turnīri un arī Jūrmalas “Masters”.
Šmēdiņš ar Samoilovu dzīvē nekad nav bijuši draugi un tādi nebūs, jo ir pārāk atšķirīgas personības. Bet tas arī nav vajadzīgs. Kad ir sabrucis sapnis par olimpiskajām medaļām, var rasties doma arī par šķiršanos, jo vaina tiks meklēta ne tikai sevī, bet arī partnerī.
Izšķirties nav grūti, bet daudz grūtāk Latvijā būs atrast cienīgu partneri. Abiem brāļi spēlē bīču, bet Jānis ar Tomu jau ir mēģinājuši un arī pašķīrušies, savukārt Mihails Samoilovs vēl ir pārāk zaļš, lai sāktu iekarot pasaules virsotnes.
Var mēģināt Haraldu Regžu, Aleksandru Soloveju, Edgaru Toču, atgriezties pie Mārtiņu Pļaviņa, bet tas nebūs labāks par šo variantu, kas sevi ne vienreiz vien apliecināja Pasaules kausa posmos. Kopakabanas smiltis viņiem šoreiz nesmaidīja. Un viss. Protams, jāņem vērā arī tas, ka pludmales volejbols kļūst populārāks, apritē ienāk jauni pāri, un tikai retajam augums ir mazāk par diviem metriem. Tas vēl negarantē panākumus, bet ir būtisks arguments cīņā par uzvaru. Mūsējie garāki nepaliek.
Kopā ar Vladimiru Vladimiroviču
Gan sportistiem, gan žurnālistiem ir iespēja mitināties spēļu rīkotāju piedāvātajās vietās, gan arī izvēlēties savas. ASV basketbola izlase dzīvo uz kruīza kuģa, daļa tenisistu nepaliek olimpiskajā ciematā. Tāpat arī daļa pludmales volejbolistu ir sameklējuši viesnīcu Kopakabanā. Šoreiz par žurnālistiem piedāvātājām visai pieticīgajām naktsmītnēm tika prasītas stipri pārspīlētas cenas. Tāpēc arī izvēle krita uz apartamentu īri. Risks ir, jo reizēm tie var būt neērti no loģistikas viedokļa. Šoreiz risks attaisnojas. Kopā ar Vladimiru Vladimiroviču īrējam apartamentus uz Kopakabanas un Ipanemas robežas. Pludmale 200 metru attālumā, bīča arēna pusstundas gājienā. Rajons gana drošs, jo favelas patālu, tomēr modrību zaudēt nedrīkst arī te.
Vladimirs Vladimirovičs gan nav tas, par ko dažs uzreiz iedomājas, bet profesionālākais sporta žurnālists krieviskajos medijos Vladimirs Ivanovs.
P.S. Izskatās, ka piektdienas rītā tika izsapņots vēl viens medaļu sapnis. 100 metru barjerskrējienā un augstlēkšanā Laura Ikauniece-Admidiņa atpalika no saviem personiskajiem rekordiem. Bet vēl jau ir piecas disciplīnas…
