Tādi piemēri nav tālu jāmeklē - TTT, kas gadu no gada kolekcionēja PSRS zeltu un Eiropas kausus, vai Rodžers Federers ziedu laikos, vai Useins Bolts, kas, lai arī bez atskatīšanās, pēdējā pasaules čempionātā 100 metros neatstāja cerības Taisonam Gejam. Viņos šī PĀRLIECĪBA ir ikdienas sastāvdaļa. Kā auzu pārslu putra vai versače (atvainojiet - vēršacs!) brokastīs.
Bet reizēm iznākumi mēdz gadīties pavisam negaidīti un pat neloģiski (un ar to sports ir tik fascinējošs!) - vieni neizmantoja 99 iespējas, bet otriem pietika ar to vienīgo. Jo viņi pat it kā bezcerīgā situācijā ticēja savai laimes zvaigznei.
Viņos savukārt bija PĀRLIECĪBA, ka ir iespējams paveikt pat neiespējamo. Vārdam "pārliecība" var būt dažādi lingvistiski loģiskie skaidrojumi:
Pārliekt, noliekt - tas nozīmē pretinieku liekt, saliekt un "nolikt uz lāpstiņām".
Pār-liecība - kad uz liecības ir atzīme tikai pārākajā un vispārākajā pakāpē.
Pārliecība - būt pārliecinātam par sava ceļa pareizumu, par savu varēšanu un spējām. Bez kautrēšanās. Ar cieņu, bet bez respekta pret autoritātēm un tituliem.
Protams, to visu var traktēt arī citādāk. Bet skaidrs kā gaišākajā dienā, ka šī sajūta sākas galvā. Taču, lai galvā tā rastos, jābūt pamatam ķermenī - labi trenētiem muskuļiem un arī filigrāni noslīpētām iemaņām.
Kā tas bija Helmutam Balderim, kad viņš izgāja vien pret vienu ar vārtsargu, kā Uļai Semjonovai, kad viņa saņēma bumbu "uz ūsiņas", kā Jānim Lūsim, kad viņš katapultēja šķēpu, kā Mihailam Tālam, kad viņš ar vienu gājienu iedzina pretinieku izmisumā, kā Igoram Vihrovam, kad viņš Sidnejā piezemējās pēc pēdējā salto, ka Mārim Štrombergam, kad viņš no starta izšāvās kā Robina Huda bulta, kā Artūram Irbem, kad viņš bija atstāts pilnīgi viens un kļuva par mūri...
Bet tagad šī pārliecība vajadzīga Rīgas "Dinamo", kas spēlē it kā normāli, bet iedabūt ripu vārtos nespēj. Vajadzīga Paulam Jonasam, lai sakārtotu vestibulāro aparātu un nākamajā sezonā vairs nekristu tik bieži. Vajadzīga Anastasijai Grigorjevai, lai varētu trenēties kā agrāk, neatkarīgi no trenera uzvārda. Vajadzīga bīčistiem Mārtiņam Pļaviņam un Haraldam Regžam, lai, uzvarot sev spēkos līdzīgus sāncenšus, nenāktos zaudēt Krievijas un Ukrainas junioriem. Tā bija vajadzīga arī mūsu basketbola izlasei, kas pēc uzvaras pār Slovēniju vairs nespēja līdzināties sev, bet maču pret Čehiju aizvadīja pagalam nepārliecinoši. Būs vajadzīga Kristapam Porziņģim, lai iekarotu vietu "Knicks" sastāvā. Ir vajadzīga Aleksandram Cauņam, lai atgūtu vietu CSKA sastāvā un atkal tiktu pie normāla spēles laikā arī Čempionu līgas mačā. Vajadzīga mūsu šķēpa metējiem Zigismundam Sirmajam un Līnai Mūzei, kas mēģina sadzīvot ar somu trenera metodiku. Attiecībā uz Zigi gan šķiet, ka nepieciešams daudz vairāk attīstīt arī pārējos komponentus (spēku, tehniku...). Trenera maiņa jau negarantē neko, ja pats nemainās.
Tā šo sarakstu varētu turpināt. Un ne tikai sportā.
Tā ir vajadzīga arī premjerei un viņas komandai, lai mēs nebūtu lūzeri tajā pašā bēgļu sāgā. Ieņemot pozu un atsakoties uzņemt, mēs izskatītos kā "cietsirža dēli", bet, Latviju padarot par caurstaigājamu pagalmu, zaudētu daļu identitātes un arī cieņu ne tikai to līdzpilsoņu acīs, kuru pabalsts (pensija) ir tikai puse no bēgļiem paredzētās summas, kuru (ja precīzi - tad skolotāju) algu palielinājumam budžetā neatradīsim neko, bet pēkšņi atradīsim 16 miljonus sīriešiem, asīriešiem, eritrejiešiem, pakistāniešiem... Pārliecības, ka varasvīru (tagad gandrīz vai vairāk - sievu) lēmums ir ne tikai šodienas "mīļajam mieram", bet arī nākotnes attīstībai un izaugsmei. Pārliecības, ka, atverot čekas maisus, puse lapu sarakstos nebūs izplēstas. Pārliecības, ka Jūlja no Saeimas nav fanojusi par Majakovska dzejoli "Ļežu v posteli na čužoj žene, Odejalo priliplo k žope, Štampuju kadrov Sovetskoj strane Na zlo buržuaznoj Jevrope..." vai par Jeseņina pantiem... Pārliecības, ka Rīgā beidzot sāks saimniekot, ne tikai izsaimniekot amatus bijušajām sievām, draugiem, radiniekiem un citādiem zāles pļāvējiem. Pārliecības, ka pirmajā vietā būs valsts un tikai tad savējais maks un savējais labums. Taču gan sportā, gan visur citur pārliecība no nekā nerodas. Tā ir jārada.
Būs PĀRLIECĪBA, būs plaukstošāka valsts, un tad arī katrs bēglis, katrs - pat nebēdnīgs - dzejolis un katra uzvara sporta arēnās šajā kokā liks uzplaukt pa ziedošam zaram.
