Pasaules čempionātu finālturnīru vēsturē otro reizi pēc kārtas pamatlaiks beidzās 0:0 un uzvarētājs tika noteikts papildlaikā. Pēdējos septiņos finālos šis ir jau trešais 1:0 un vēl vienreiz pēc 0:0 nācās sist no 11 m atzīmes.
Pēdējās divās spēlēs tika gūti četri vārti un visi ar kāju. Vienreiz tika realizēts 11 m soda sitiens. Kopumā no 13 pendelēm realizētas 12 (vienīgo reizi kļūdījās francūzis Karims Benzema). Čempionāta vidējā rezultativitāte - 2,70 vārti vienā spēlē - krietni pārspēja pēdējo čempionātu rādītājus.
Lēva pirmais triumfs
Dažas minūtes pirms Vācijas-Argentīnas mača sākuma Vācijas izlases trenerim Joahimam Lēvam bija pirmais pārbaudījums – neliela savainojuma dēļ sākumsastāvā Sami Kediru nācās aizstāt ar Kristofu Krāmeru. Un likteņa ironija – jau pirmajā puslaikā nācās mainīt arī Krāmeru, kurš neveiksmīgi saskrējās ar Argentīnas aizsargu un guva smadzeņu satricinājumu. Viņa vietā laukumā devās Andrē Širle un tieši viņa piespēle 113.minūtē citam džokeram Gecem izšķīra šī mača iznākumu. Tā pēc 24 gadu pārtraukuma vācieši atkal cēla virs galvām kausu.
Pilnīgi pelnīti. Čempioniem katrā līnijā bija savi līderi: vārtos Manuels Noijers, aizsardzībā Matss Humelss, laukuma vidū pat vairāki - Toni Kross, Mesuts Ezils, Bastians Šveinšteigers, uzbrukumā Miroslavs Kloze un Tomass Millers. Piedevām bija iespēja lieliski variēt ar rezervēm – ne velti svarīgus vārtus guva džokeri Širle, Gece. Vācija kā allaž bija meistarīga standartsituācijās, pati gūstot vārtus un neļaujot tās izmantot pretiniekiem.
Līdzās foto, kurā komandas kapteinis Filips Lāms ir ar kausu rokās, daudz kur noteikti būs arī Bastiana Šveinšteigera bilde. Ar rētu zem acs. Tieši viņš varbūt vislabāk raksturo šo Vācijas izlasi – prot rīkoties ar bumbu, bet ir ar īstu teitoņu raksturu. Cīnījās līdz galam. Spēles otrajā daļā vien Bastians saņēma triecienus gandrīz pa ikvienu ķermeņa daļu. Taču cēlās augšā un turpināja spēli. Un izturēja visas 120 minūtes.
Izlases galvenajam trenerim Joahimam Lēvam šī bija pirmā lielā uzvara.
Turnīra gaitā (un nav tik svarīgi - pēc paša iniciatīvas vai žurnālistu mudināts) prasmīgi mainīja sastāvu un arī spēlētāju izvietojumu laukumā. Kā piemērs – pēc smagās uzvaras pār Alžīriju daudz tika kritizēta aizsardzība. Vietu sastāvā zaudēja Pērs Mertezakers, tajā atgriezās Matss Humelss, kas bija izveseļojies, un par aizsargu tika atpakaļiecelts Filips Lāms. Vācu mehānisms kļuva vēl neievainojamāks – turpmākajās trijās spēlēs viņi guva deviņus un ielaida tikai vienus vārtus (turklāt tad, kad Humelsu bija nomainījis ar basketbolista augumu apveltītais, bet palēnais Mertezakers). Ņemot vērā daudzu spēlētāju vecumu (precīzāk, jaunību) tuvākajos gados šo komandu no troņa būs ļoti grūti nogāzt.
Ne katrs brazīlietis ir santehniķis...
Ne katrs santehniķis ir seksa gigants (seksfilmās santehniķi ir bieži personāži) un ne katrs brazīlietis ir futbolists. Tā pēc aizvadītā pasaules čempionāta teiks daudzi. Par teikuma otro daļu noteikti. Arī maču par 3.vietu laukuma saimnieki pārliecinoši ar 0:3 zaudēja Nīderlandei.
Brazīlija spēlēja vāji, zaudējumu bija pelnījusi. Pārāk daudz ir Brazīlijas zaudēto vārtu – divās spēlēs 1:10. Te vairs ar vienkāršu Luiša Felipes Skolari atkāpšanos nepietiks. Tiesa, arī tik daudz tiesnešu kļūdu vienai spēlei kā mačā par 3.vietu bija par daudz.
Alžīrijas/Marokas tiesnešu komanda Džamala Haimudi darbojās ļoti nepārliecinoši un var tikai zīlēt, kāpēc šoreiz izvēle krita uz viņu. Lūk, tiesnešu kļūdu (vai vismaz ļoti diskutablu situāciju) uzskaitījums:
* Tiagu Silva par pārkāpumu pret Arjenu Robenu bija pelnījis noraidījumu, tomēr tajā epizodē 11 m soda sitiena piešķiršana bija ļoti apšaubāma, jo pārkāpums bija pirms soda laukuma.
* Epizodē, kad Blinds guva otros vārtus, pirms tam Nīderlandes spēlētājs de Guzmans, kas izdarīja centrējumu, bija aizmugurē.
* Kad Oskaram parādīja dzelteno kartīti par „daivingu”, bija jāpiešķir 11 m soda sitiens uz Nīderlandes vārtiem.
* Par pārkāpumu pret Robenu Brazīlijas soda laukumā bija jāpiešķir 11 m soda sitiens uz Brazīlijas vārtiem.
* Epizodē, kad guva trešos vārtus, īsi pirms tam netālu no centra Robens pārkāpa noteikumus divcīņā ar Oskaru un tas bija jāfiksē.
Redzot, kā Brazīlija darbojās laukumā, var apgalvot, arī šis kļūdu lērums spēles uzvarētāja noteikšanu tomēr neietekmēja. Nīderlande uzvarēja pelnīti un spēles izskaņa bija tik pārlienoša, ka Luiss van Gāls bez bažām laukumā varēja izlaist arī trešo vārtsargu Mihelu Vormu un kļuva par vienīgo komandu, kas Brazīlijas laukumos bija devusi iespēja spēlēt visiem 23 čempionātam pieteiktajiem futbolistiem.
Viena tradīcija ar Nīderlandes līdzdalību gan tika pārtraukta. Pretinieku vārtsargs Žulio Sezars balvu tomēr nedabūja, toties pirmo reizi sudraba medaļas dabūja Nīderlande. Apzeltītas un bronzas jau bija. Tagad pietrūkst tikai zelta. Bet tas diez vai būs Luisa van Gāla vadībā.
Pelnītas un nenopelnītas balvas
Attiecībā uz Argentīnu atkārtošu jau iepriekš izteiktu domu – komanda, kas 322 minūtes no spēles nespēja gūt vārtus, nebija cienīga būt par čempioni. Izslēgšanas fāzē 450 minūšu laikā viņi guva tikai 2 vārtus. Par maz, lai paliktu atmiņā kā izcila komanda. Un čempioniem tādiem ir jābūt.
Lionels Mesi, protams, tāds ir, taču šajā čempionātā gandrīz visos individuālajos un kolektīvajos spēles elementos viņš bija soli no sevis paša (vai arī pretinieki prata viņu neitralizēt). Tāpēc arī čempionāta balva kā turnīra labākajam spēlētājam – „Zelta bumba” - drīzāk bija kā mierinājums viņam par zaudējumu finālā, nevis kā izcilības novērtējums. Tad jau šo balvu drīzāk bija pelnījis holandietis Arjens Robens vai čempionu vārtsargs Manuels Noijers. Taču Manu jau bija dabūjis „Zelta cimdus” un FIFA ir tik izteikti demokrātiska, ka divas balvas vienai personai cenšas neiedot.
No vienas puses žēl, ka otro reizi pēc kārtas „Zelta futbolzābaku” nesaņēma Tomass Millers (vāciešiem Milleriem tas būtu jau trešais panākums – 1966.gadā to spēja Gerds Millers). Taču prieks, ka šo balvu saņēma jaunais talants kolumbietis Hamess Rodrigess. Kolumbija tika arī pie „Fair Play” trofejas, jo piecās spēlēs nopelnīja četras dzeltenās kartītes (tiesa, sveikā cauri tika Neimara savainotājs Huans Suniga). Tikpat labi šo balvu varēja iedot arī vāciešiem, kam 7 spēlēs 6 brīdinājumi (taču atkal viņiem trofeju būtu par daudz!). Toties Brazīlijai ir dzelteno kartīšu rekords – 14 (vismaz kāds, lai arī neoficiāls tituls!)! Bet pavisam jaunā talanta balvu saņēma francūzis Pols Pogba, kas guva uzvaras vārtus pret Nigēriju.
Jā, Vācijas prezidents Joahims Gauks un kanclere Angela Merkele nebija velti ieradušies Riodežaneiro un apsēdušies „Maracana” VIP ložā. Viņi bija klāt triumfa brīdī un pēc mača ar paceltām galvām varēja celties kājās. Bet ko tur meklēja Vladimirs Putins, kas pēc grupu turnīra ironiski piezīmēja, ka Krievija šajā čempionātā nepiedalījās? Un vai izdarīs visu, lai 2018.gada čempionāts varētu sekmīgi notikt? Lai vai kā, pēc dažām dienām pasaule jau sāks gaidīt 2018.gada čempionātu.
Bet pirms tā vēl būs „Euro 2016” un tā kvalifikācijas spēles jau pavisam drīz. Un drīz būs arī Latvijas lielais eksāmens – oktobrī spēle izbraukumā ar sudraboto Nīderlandi.
