Tātad tendence jau gadu garumā ir acīmredzama. Diemžēl. Vai jaunajam Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) direktoram, joprojām Latvijas rekordistam 800 metru distancē Dmitrijam Miļkevičam šo lejupslīdošo līkni izdosies izmainīt?
Ja vasarās jau vairākus gadus sūkstāmies par mūsu šķēpa metējiem, kas nevar trāpīt, tad šoreiz viņu vietu aizņēma tāllēcējs Elvijs Misāns un lodes grūdējs Māris Urtāns. Abi uz čempionātu devās ar itin cerīgiem šosezon sasniegtiem rezultātiem un ambīcijām, bet Prāgas arēnu atstāja ar „barankām”.
Brīnīties, kā tā var, ka lodes grūšanā neieskaitīja nevienu no trim mēģinājumiem, bet tāllēkšanā tā arī nesanāca trāpīt uz dēlīša pirms aizliegtās līnijas, var tas, kas nav nodarbojies ar vieglatlētiku. No otras puses ne Māris, ne Elvijs nav iesācēji un uz nerviem šādas kļūdas nevar norakstīt.
No visiem mūsējiem uz pleca var uzsist diviem. Dmitrijam Jurkevičam, kas 1500 metros laboja Latvijas rekordu. Būtu citā skrējienā varbūt arī tiktu finālā. Vismaz, ja noskrietu tikpat ātri. Kā arī Marekam Ārentam, kas kārtslēkšanā atkārtoja personisko rekordu un, ja to būtu veicis pirmajā mēģinājumā, būtu finālā. Un vēl Aigai Grabustei, kas vienīgā iekļuva finālā, taču nespēja pietuvoties sezonas tālākajam lēcienam un palika astotā. Lai būtu uz pjedestāla, vajadzēja atkārtot Tbilisi lidojumu.
Pārējie (varbūt atskaitot Renāru Stepiņu) izdarīja, ko spēja un kam bija gatavi. Eiropas ziemas čempionātā nav kvalifikācijas normatīvu, tāpēc varēja startēt teju, kurš grib. No 11 Latvijas vieglatlētiem seši savu startu finansēja paši, tāpat kā treniņprocesu gandrīz visas karjeras garumā. Gan jau Prāgā ieguva pieredzi, kas noderēs turpmāko mērķu sasniegšanai.
Vieglatlētika nav Tomsones-Zemītes kūku ēšana. Vieglatlētika ir smags darbs. Piedevām vēl Latvijā ziemā gandrīz necilvēciskos apstākļos.
Tieši normālu treniņapstākļu trūkums ziemā ir viens no vieglatlētikas lejupslīdes galvenajiem iemesliem. Vieglatlētika pārsvarā ir studentu sporta veids. Studenti koncentrējas Rīgā, bet Latvijā viscivilizētākā manēža ir Kuldīgā. Diemžēl Latvijas izlases vieglatlēti tur nedzīvo, tāpēc labākajiem pat izdevīgāk trenēties Tallinā vai Viru. Māris Urtāns pēc pieticīgā rezultāta Latvijas čempionātā atzina, ka bijis grūti pēc Murjāņu treniņsektora šaurības pierast pie Kuldīgas plašumiem. Prāgā arēna bija vēl plašāka. Tomēr tik pieredzējušam bukam gan vajadzēja vienu kārtīgu ieskaitītu mēģinājumu. Arī situācijā, ka atšķirībā no Kuldīgas, kur sacensības ilgst 20 minūtes, bet te – vairāk par divām stundām un starp mēģinājumiem pauze ir 40 (!) minūšu garumā.
Savukārt, Elvijs Misāns visu laiku mokās ar ieskrējiena marku un reti ideāli trāpa uz dēlīša. Šoreiz noteikti iespaidoja arī īpatnējais ieskrējiena celiņš, kas uzlikts uz dēļiem un bija atsperīgāks. Kvalifikācijas sacensībās ar to nesapratās daudzi. Taču arī Misāns vieglatlētikā nav sagatnieks. Laiks vairāk sakoordinēt kāju un galvas darbību. Interesanti, kādi secinājumi pēc čempionāta būs Aigai Grabustei. Arī vasarā startēs tikai tāllēkšanā, vai tomēr mēģinās atgriezties septiņcīņā?
Otrs krīzes iemesls karalienes galmā ir treneru trūkums. Jo īpaši augstas klases un jo sevišķi tehniskajās disciplīnās – lekšanās un mešanās (+lodes grūšana).
Ne velti Ineta Radeviča trenējās Krievijā, ne velti Līna Mūze un Zigismunds Sirmais izvēlējās somu speciālistu (nemaz nemazinot Valentīnas Eidukas līdz šim paveikto!). Uz Misāna „ādas” to varbūt vislabāk var redzēt. Talants liels, varētu būt pat „baltais Bīmons”. Taču nerāda ne pusi no sava potenciāla. Visdrīzāk tāpēc, ka trenere vairs nespēj otro potenciāla pusi iekustināt. Lai cik liela ir treneru vēlme ar savu audzēkni no iesācēja aizkļūt līdz olimpiskajam pjedestālam, tas izdodas retajam. Vairumam ir griesti, tāpēc reizēm audzēķņi jānodod citam. Tas parasti nāk par labu abiem. Taču tā vispirms būtu paša Misāna izšķiršanās.
Trešais krīzes iemesls ir vieglatlētu skaita straujā samazināšanās. Hokejs, basketbols, futbols daudz vairāk gozējas prožektoros un sola daudz spožāku nākotni, par treniņiem pēc pelējuma smakojošās telpās nemaz nerunājot.
Jaunieši savu izvēli var viegli pamatot. Nule aizvadītajā Latvijas čempionātā dažās disciplīnās knapi izdevās "nokomplektēt" goda pjedestālu (par daža medaļnieku sasniegto rezultātu skaļi nerunāšu). Atsevišķas atziņas jau nākas atkārtot, taču, ko padarīsi, ja situācija neuzlabojas (drīzāk kļūst sliktāka!).
Ar šīm problēmām vieglatlētiem vieniem pašiem cīnīties grūti. Tajā pašā laikā arī viņu balsij jābūt daudz dzirdamākai, nekā tas bijis pēdējos gados. Kad Rīgā būvēja Olimpisko sporta centru, vingrotāji gāja kā krievu tanki Donbasā un vieglatlētikas manēžai nācās saspiesties. Tagad manēžas vairs nav, bet palikusi tikai šaura treniņvieta. Varēja būt laba manēža arī Ķīpsalā, taču RTU par jau uzbūvētās ēkas likteni lēma citādāk. Tagad tur skrien suņi, nevis Stepiņš vai Jurkevičs. Abās reizēs vieglatlētiem pietrūka lobija kabinetos, kur izšķīrās šo būvju liktenis. Par Rīgas Domes vadības neieinteresētību sporta infrastruktūras attīstībā būs cits stāsts.
