-10 stundas
Latvijai šīs spēles bija ar vislielāko laika nobīdi – 10 stundas uz rietumiem. Lai kaut mazliet aklimatizētos, izvēlējos netradicionālu maršrutu. Turp lidoju līdz Sietlai, kur pie labiem paziņām – Intas un Dika Viestiem - pavadīju nakti. Lidojums sniega vētras dēļ atkal krietni kavējās. Otrā rītā pastaigājām pa slaveno Sietlas zivju tirgu un tad ar autobusu uz Vankūveru. Nieka 4 stundas ar iespēju nesteidzīgi baudīt Vašingtonas štata un Britu Kolumbijas provinces dabas skatus. Iebraucot pilsētā, jau uzreiz varēja manīt, ka te ir ļoooti daudz ķīniešu un indiešu. Bet skvamišu cilts indiāņi gan palikuši tikai daži.
Vankūverā bija +8, lija un nekādas ziemas spēļu sajūtas. Bet priekšā vēl gaidīja brauciens uz Vistleru, kur bija mana dzīves vieta. Tur notika visi sporta veidi zem klajas debess. Un, kā izrādījās, no Vistleras centra vēl bija jābrauc minūtes 15 gandrīz uz kalna kori, jo tieši tur atradās viesnīca.
Blakus viesnīcai pie autobusu pieturas bija brīdinājums: „Nebarot lāčus!”. Visas miskastes bija tērauda stieplēs iejoztas – ja lāci nebaroja, viņš pats centās iegūt barību un atkritumos saldumu netrūka. Tramīgi manījos uz hoteli – ja nu šajā vēlajā vakara stundā lielais brūnais nāk revidēt tieši šīs urnas.
Nesatiku šoreiz un arī turpmāk ne reizi. Varbūt spēļu kņada viņiem nepatika.
Vistlera esot viens no pasaules labākajiem un arī dārgākajiem kalnu slēpošanas kūrortiem. Pašu pilsētas centru viegli sajaukt arī ar kādu Alpu kūrortu. Tik vien kā visapkārt Kanādas karodziņi un pašā vidū no akmeņiem saliktais cilvēciņš - inuksuks, kas bija arī Vankūveras spēļu logo.
Uz bobsleja trasi varēja nokļūt pa diviem ceļiem. Ar žurnālistu autobusu, kas lēni un apnicīgi stenēja augšup par serpentīnu, vai ar gondolu, no kuras pavērās jauks skats, bet uz kuru reizēm bija jāstāv rindā kopā ar skatītājiem minūtes divdesmit. Pārsvarā atmaksājās gaidīt.
Kas attiecas uz žurnālistiem – sāka iezīmēties „paaudžu maiņa”, jo bija gana daudz debitantu – Ilvars Koscinkevičs ("Sporta Avīze"), Ilmārs Stūriška ("Latvijas Avīze"), Tālis Eipurs (Latvijas Radio)...
No Vistleras līdz Vankūverai un otrādi ātrākais varēja nokļūt 2 stundās, bet reizēm ceļā pagāja arī 3 un vairāk. Toties ar baudu varēja šķērsot slaveno „Iron Workers Memorial Bridge”. Bildēs paskatoties, jau galva reiba. Ar laiku apnika jūsmot par jaukajiem dabas skatiem. Rakstīšanas mēģinājumi „sita pa acīm”, taču reizēm nebija variantu. Vēl viens variants - iekrišana dziļā miegā. Ja nebija daudz braucēju, uz pēdējā sēdekļa varēja pilnībā izlaisties. Bieži gan tas negadījās. Šī iemesla dēļ pēc hokeja spēlēm Vankūverā zem segas Vistlerā izdevās palīst tad, kad Vaidavā bērni skolā jau sāka ieturēt pusdienas.
Galvenais preses centrs Vankūverā bija iekārtots jaukā vietā – fjorda/līča krastā un pāri tam labā laikā varēja redzēt sniegotās virsotnes. Kā atgādinājumu, ka esam ziemas spēlēs. Kaut šī sajūta brīžiem aizpeldēja. Ja Vistleras centrs mutuļoja 24 stundas no vietas, tad mana naktsmītne bija kā lāča ala. Toties tajā bija āra baseins un džakuzi. Kādā brīvā saulainā pēcpusdienā izbrīvēju stundu procedūrām. Pēc peldes un ūdens masāžas paklāju dvielīti, atlaidos un ķēru gana asos saules starus. Vai tiešām esmu ziemas spēlēs? Bet tad cieši garām aiztrauca slalomisti un viss nostājās savās vietās.
Minors bobsleja trasē
Spēles sākās uz minorīgas nots. Vēl pirms atklāšanas kamaniņu trasē, kas solīja rekordātrumus, treniņā bojā gāja gruzīns Nodars Kumaritašvili, ko labi pazina arī Siguldā, jo tieši te viņš visvairāk trenējās. Trasi dažās dienās pārbūvēt nevar un arī medaļas jāsadala, tāpēc kamanās divniekiem to nedaudz saīsināja. Atklāšanai tas uzspieda zīmogu un Gruzijas delegācija šoreiz tika ievērota kā nekad. Bet prieka par to nebija.
Minors iezagās arī Latvijas nometnē. Par laimi ne tik dziļš. Lai arī kā centās, Jānim Miņinam neizdevās izvairīties no aklās zarnas operācijas. Cik var noprast, tā par sevi deva ziņu jau janvārī, taču olimpisko spēļu tuvums no ķirurģiskas iejaukšanās atturēja. Varbūt pāries. Kā nekā pēc iepriekšējā gada uzvaras Vistlerā Miņka bija viens no favorītiem četriniekos. Vilka, vilka, tomēr neizvilka. Operācija bija tieši spēļu atklāšanas dienā. Par divnieku sacensībām varēja aizmirst, taču arī starts četriniekos tika uztverts ar ļoti mazu varbūtību. Bobslejs nav šahs, tur uz brīdi visam ķermenim ir liela slodze un pat ar vismodernākajām metodēm brūce tik ātri nedzīst... Ja būtu operēts savlaicīgi, tagad jau staigātu kā jauns briedis. Bet pēc kara arī kaimiņu tante ir gudra. Ne jau tikai žurnālisti zīlēja, vai Miņins varēs iestumt, cik spara viņam būs palicis pēc intensīvas antibiotiku lietošanas, vai nebūs cietis vestibulārais aparāts.
Jautājumi atkrita pēc dažiem treniņbraucieniem – Miņka apgāzās, gana smagi cieta Daumants Dreiškens, arī pārējiem nebija tikai izbīlis. Šoreiz Jāņa spītība nebija ne brālis, ne māsa. Labi vēl, ka sekas nebija smagākas.
Līdz ar to četriniekā palika tikai Miņina oponenta Edgara Maskalāna kvartets. Tajā tikai aicināts arī Intars Dambis no I komandas, taču viņš atteicās un jau otrajās spēlēs palika rezervista statusā. Labi, ka šoreiz vismaz treniņbraucienos piedalījās. Un nav skaidrs, vai kļūs par īstu olimpieti arī Sočos. Oskars Melbārdis, kas arī stūma Miņinu, turpinājumā nolēma pats sēsties pie stūres. Toties Miha – Mihails Arhipovs par olimpieti kļuva. Kādu brīdi pamēģināja kā pilots, tad atkal sēdās aiz kāda muguras un kopā ar Maskalānu četriniekā bija 11.vietā (divniekā Maskalānam/Dreiškenam pat negaidīti augstā 8.vieta). Sočos Miha jau būs Dukura skeletonistu komandā kā viens no treneriem.
Divi mažori
Minors bobslejā ar uzviju kļuva par mažoru citos trases veidos. Kamaniņās pēc Maijas Tīrumas 8. un Mārtiņa Rubeņa 11. teju augstāk par bāra leti uzlēca brāļi Juris un Andris Šici, kas zaudēja tikai brāļiem Lingeriem no Austrijas. Pirmajā braucienā iekarotu pozīciju Siks, kā šos brāļus sauc informators, neatdeva. Viņu omīte Lilīte Siguldā jau auda Latvijas karogu, ko sagaidīšanā vilkt mastā.
Vēl der piemetināt, ka savās piektajās spēlēs punktu olimpiskajai karjerai ar 13.vietu pielika Anna Orlova.
Tomēr vēl augstāks emociju vilnis sita skeletonā. Pirmajā braucienā ar jaunu trases rekordu visiem atmērīja Martins Dukurs. Džons Montgomerijs atpalika par 0,28 sekundēm. Pārējie vēl vairāk. Otrajā braucienā kanādietis atvinnēja vien 0,02. Trešajā vēl 0,10.
Pirms izšķirīgā brauciena Martinam vēl bija pārsvars – 0,16. Tomēr savā trasē arī to labāk veica Montgomerijs, Dukuru apsteidzot par nieka 0,07. Jā, Martins smaidīja, jo bija pirmā olimpiskā medaļa. Taču nevarēja nemanīt arī rūgtumu, jo nespēja nosargāt zeltu.
Bet, lai vai kā – mazā Sigulda nu varēja būt lepna – te dzīvo trīs olimpiskie sudraba medaļnieki! Tomasu Dukuru no bronzas šķīra 0,30 sekundes – ceturtais.
Ar savdabīgo sniega struktūru Vistleras kalnos savās piektajās spēlēs tā arī nesapratās Ilmārs Bricis – labākā vieta 14. – sprintā. Stafetē tikai 19.vieta. Madara Līduma bija vēl tālāk no Turīnas snieguma un pēc spēlēm lika slēpes šķūnītī. Ne jau viņai vienai vajadzīgs biatlons! Bet tieši Vankūverā pirmo olimpisko rūdījumu guva Andrejs Rastorgujevs. Jau sākām pierast pie uzvārda pareizrakstības. Distanču un kalnu slēpotāji startēja savā līmenī. Kalnos Ivara Ciaguna 26.vieta joprojām bija palika neaizsniedzama. Tāpat kā Inetas Kravales 48. un Jāņa Ģērmaņa 49.vieta distancēs.
Hokejistu sniegums atstāja divējādu sajūtu. Pirmajā posmā kā bez zobiem tika zaudēts Krievijai 2:9, Čehijai 2:5 un Slovākijai 0:6. Toties mačā par ceturtdaļfinālu mūsējie parādīja zobus – no 0:2 pēdējā trešdaļā panāca 2:2. Papildlaikā pirmais izcēlās Mārtiņa Karsuma komandas biedrs no „Bruins” Davids Krejči – 2:3. Šis bija pēdējais turnīrs izlases formā tās līderim Kārlim Skrastiņam.
Silova ieraksts vēsturē
Visai lielu ievērību izpelnījās Haralds Silovs, kas nav ļāvis nomirt mūsu ātrslidošanai. Vienu dienu Vankūverā viņam pa pēdām sekoja Nīderlandes un Japānas TV. Interese par Haraldu pasaulē bija pat lielāka nekā Latvijā, jo brieda kaut kas līdz šim vēl nepiedzīvots – viens sportists vienā dienā gatavojās startēt divos sporta veidos. No rīta Haris noslidoja 5000 m pa lielo apli un vakarā - 1500 m „īsajā aplī”. Turklāt trīsreiz. 5 km nav Haralda iecienītākā distance, taču šoreiz tā sagūla kārtis. 20.vieta, kas bija augstākā kopš Lāsmas Kaunistes laikiem. 1500 m – 10.vieta, kas bija labākā no visās trijās šorttreka distancēs iegūtajām.
Taču šajās spēlēs Latvija bija ievērības cienīga ne tikai ar šo Silova meistarstiķi.
Spēlēs startēja divi brāļi hokejisti Rēdlihi – Miķelis un Krišjānis. Divi brāļi kamaniņu braucēji Šici - Juris un Andris. Divi brāļi Dukuri – Martins un Tomass un tēvs Dainis bija treneris. Visa Briču dzimta – meita Anete slēpošanā, viņu trenēja mamma Anžela un tēvs Ilmārs biatlonā (tiesa biežāk viņam blakus bija lietuviešu biatloniste Diāna Rasimovičute, kurai slēpes iesmērēja... Jānis Hermanis. Haralda Silova trenera lomā bija tēvs Edvīns., bet kalnu slēpotāja Kristapa Zvejnieka treneres amatā – mamma Jana.
Visa delegācija kā viena liela ģimene! Šoreiz arī žurnālisti bija tuvāk „olimpiskajai saimei”, jo biatlonisti Madaru Līdumu par sievu bija apņēmis Ingmārs Jurisons.
Spēļu centrālajā notikumā hokeja finālā Kanāda papildlaikā ar 3:2 apspēlēja ASV. Uzvaras vārti, protams, Sidnija Krosbija kontā! Piecas medaļas, tajā skaitā trīs zelta, ieguva Norvēģijas distanču slēpotāja Marita Bjergena. Toties biatlonists Ūle Einārs Bjerndālens tikai vienu un to pašu stafetē. Daiļslidošanā pirmo reizi bez čempionu tituliem mājās brauca krievi. Tramplīnlēkšanā jau esošajiem olimpiskajiem tituliem divus zeltus pievienoja Simons Āmans no Šveices un vienu – austrietis Tomass Morgenšterns. Ak, jā. Austrieši patiešām palika atmiņā arī ar saviem uzvārdiem – Fišbahere, Landentingers, Kirhgasere, Šlīrencauers, Gugenbergers, Viplingers...
Viens sudrabs tika arī igaunietei Kristīnai Šmigunai. Tomēr beidzot tieši mēs esam ražīgākie Baltijā!
"Nikon" atradu, Šnepstu ne
Viena no Vankūveras „Canucks” leģendām un to var redzēt arī hallē, kur klubs aizvada spēles un kur notika arī spēļu fināls, ir latvietis Haralds Šnepsts. Jau kādu laiku vairs nespēlē, tomēr bija liela interese viņu sastapt. Kopā ar Vladimiru Ivanovu no „Telegraf” teju vai pusnedēļu medījām viņu pa visādiem kanāliem, bet tā arī nesameklējām. Pat nevarēja īsti saprast, vai bija uz spēli Kanāda – ASV. Klubs visu laiku palika tāds mīklains, kaut tā skautu sarakstos joprojām ir arī Šnepsta vārds. Toties ar Vovu nofotografējāmies kopā ar olimpisko čempioni frīstaila akrobātikā Lidiju Lasilu. Dabūjām arī autogrāfus.
Kā Soltleiksitijā beretes, tā šeit ātri vien par deficītu kļuva sarkanie dūraiņi ar baltu kļavas lapu plaukstā. Pirms atklāšanas pilnas bodes, pēc, kad ekrānā bieži pazibēja šis cimdiņš, pazuda kā kviešu lauks pēc siseņu uzlidojuma. Pēdējā brīdī izdevās atrast pāri pavisam mazai rokai – mazdēlam Valteram.
Šajā spēlēs arī gana daudz fotografēju. Arī spēļu noslēgumu. Pēdējo nakti pārlaidu Vankūverā, jo agri no rīta jau bija vilciens. No stadiona jau bija veikta trešā daļa ceļa, kad konstatēju, ka fotoaparāta nav. Metos atpakaļ. Tāds nieks vien būtu, ja nenāktos lauzties pret daudzu desmitu tūkstošu straumi, kas devās uz pilsētas centru. Kaut kas pavisam sīzifisks. Reizēm šķita, ja arī sasniegšu stadionu, tad būšu pliks un vienos zilumos. Piedevām, stadions darbojās gandrīz vienā virzienā – ārā laida, iekšā – ne. Tomēr izdevās atrast vienīgos vārtus un tikt arī līdz „atrasto mantu birojam”. Tur nekā tāda nebija. Uzrakstīju iesniegumu. Bija pagājusi jau apmēram stunda pēc pasākuma beigām, kad ar diezgan bezcerīgu sejas izteiksmi nolēmu aiziet un vēl palūkot tribīnēs, kur sēdējām. Par laimi izdevās atrast gan īsto līmeni, gan īsto sektoru un – tavu brīnumu – „Nikon 90", neviena neiekārots, joprojām gozējās uz galda. Starojošs devos uz pilsētu. Pēdējie straumes mutuļi aiznesa līdz centram un tur atdūros kā pret sienu.
Pāris kvartāliem cauri lauzos un līkumoju kādu pusstundu – likās, visa Kanāda šajā vietā svin Kanādas hokejistu uzvaru pār ASV. Izskatījās, ka puspasaules ir pārlaidusies pār dzeguzes ligzdu – visai apokaliptiska aina un visai liela viena cilvēka niecības izjūta.
Kamēr tieku pie cīņu biedriem, visas bodes jau bija ciet. Palika vien sapnis par vispliekanāko alu, kas būtu derējis pēc berzēšanās pūlī. Varbūt simboliski, ka spēles Vankūverā kļuva par vissausākajām karjerā. Kā mēdz teikt: „Ne jau šņabī dzīves laime.” – „Vien tā daudzumā...”.
Atpakaļceļš atkal bija nedaudz neparasts. Nākamā diena pēc noslēguma lidošanai ir nepateicīga – lidosta pārbāzta, lidojumi dārgi un ar visu to biļetes grūti dabūjamas. To ņemot vērā, jau laikus biju izplānojis, ka vispirms līdz Sietlai braukšu ar vilcienu, lai redzētu, kā reģions izskatās no šī rakursa. Un ainavas tur tiešām ir burvīgas, Klusais okeāns spiežas krastā visiem līdzekļiem. Reizēm pat grūti saprast – ezers, plata upe vai jau okeāns. Maza ekskursija pa Sietlu ar domu, ka arī šī pilsēta reiz varētu uzņemt ziemas spēles, jo Olimpa kalna baltā mice ir turpat blakus. Tad īsa apstāšanās pie Čikāgas radiem un draugiem. Izdevās vēl paspiest roku onkulim – kādreizējam „seksa profesoram” Ilinoisas universitātē, kurš drīz pēc tam beidza šīs zemes gaitas. Toties neizdevās no kurjeriem sagaidīt snovborda dēli Līgai. Tas Rīgu sasniedza, kad „snova” šeit vairs nebija.
Tajā ziemā... Un kā izrādās, Ziemas olimpiskajām spēlēm ziema ne vienmēr ir vajadzīga. Iesāka Vankūvera. Vēl siltāk turpinās Soči.
P.S. Alkohols ir kaitīgs veselībai. Atturība - dzīves norma!
