Un tad patiešām sekoja īsta „bomba”: Latvija – Nīderlande 0:52! Neko daudz labāk nebija arī nākamajās spēlēs – pret Franciju 0:39 un Maltu 1:36. Tieši pret pundurvalstiņu, kura ir četru Liepāju lielumā, tika gūti pirmie vārti (Jānis Kristaps Vasiļonoks) neatkarīgās Latvijas ūdenspolo izlases vēsturē. Bet 52 ielaistie vārti 60 minūtēs visai ūdenspolo vēsturei arī ir ievērības cienīgs cipars.
Skaidrs, ka ar bilanci 1-127 mūsējie kļuva par rekordistiem visā turnīrā. Citās grupās pēdējās vietas ieguva: Lietuva 11-45, Šveice 22-59 un Ukraina 20-40. Nākamais iespaidīgākais zaudējums aiz Latvijas izlases tripleta bija Šveice pret Slovākiju 5:26. Lietuviešu smagākā neveiksme bija pret Vāciju – 2:20. Dalībnieku pulkā tā arī neatradu Igauniju, Moldovu, Skandināvijas valstis. Bet zviedri savulaik bijuši pat EČ medaļnieki. Ko Latvijas izlase ar šo soli gribēja parādīt?
Vispār es esmu pat priecīgs, ka ūdenspolo Latvijā ir atdzimis. Lai arī tam šeit nav bijis pat tādu panākumu kā bendijam. Būs (jau ir) cilvēki, kam šī spēle patīk, un tādā veidā viņi pavada savu brīvo laiku, aizrauj draugus, paziņas, arī ģimenes locekļus. Taču vai uzreiz „biedru grupai” jābrauc uz Eiropas čempionāta kvalifikāciju, kas ir visnotaļ augsta līmeņa turnīrs?
Kvalifikācijā nepiedalās iepriekšējā čempionāta septiņas labākās komandas – Ungārija, Serbija, Itālija, Melnkalne, Horvātija, Grieķija un Rumānija. Jau pirmajā kārtā spēlēja Krievija. Bet, piemēram, Polija arī ne vienmēr izlemj spēlēt kvalifikācijā. Ar tiem cilvēku un materiālajiem resursiem! Bet viņi negrib krist kaunā, ko nozīmētu nekvalificēšanās finālturnīram.
Arī mūsu handbolisti ne reizi nav kvalificējušies Eiropas finālturnīram, taču uz Rīgu ir atveduši gandrīz visas Eiropas labākās komandas un ne pret vienu nav bijis apkaunojošs zaudējums. Latvijas sieviešu volejbola izlase bija pirmā no visām sporta spēļu komandām, kas trīs reizes pēc kārtas kvalificējās Eiropas čempionāta finālturnīram. Taču 2000.gadu sākumā līmenis strauji kritās un kādu laiku sieviešu izlases vispār nebija.
Žēl, ka apjausma par savu (ne)varēšanu puišiem nāca tikai pirmajā spēlē pret Nīderlandi. Žēl, ka līdz tam bija tik maz pārbaudes spēļu, kurās gan spēlētāji būtu varēšu vairāk pamācīties un iegūt pieredzi, gan arī kaut nedaudz apjaust savu vietu Eiropas kartē. Federācijas mājaslapā vien var redzēt, ka neilgi pirms došanās uz čempionātu uzvarēta „pieredzējusī un spēcīgā” Igaunijas „Kalev” komanda. Taču, kā jau minēju, Igaunijas izlase kvalifikācijā nespēlēja.
Varbūt biežāk vajadzēja samērot spēkus ar lietuviešiem, kas daudz cienīgāk nospēlēja? Varbūt bija jāsāk ar mazumiņu? Kādiem turnīriem (viens tāds būšot pavisam drīz Baltkrievijā)? Bet pats galvenais - ar Latvijas čempionātu.
Kā liecina informācija, treniņi notiekot divās vietās – Rīgā un Inčukalnā. Tātad divas komandas varbūt var salīmēt. Kādreiz VDR arī bija tikai divas hokeja komandas – Berlīnes un Vaisvaseras „Dinamo”, taču izlase pa reizei bija itin laba. Taču šobrīd ir tikai hobijistu izlase, bez bērnu un jauniešu grupām, bez treneriem, bez sistēmas, kā šo sporta veidu attīstīt Latvijā. Vai spēlēs, kurās mūsējie pavisam reti tika pie bumbas, daudz ko varēja iemācīties? Diez vai. Tas ir apmēram tas pats, kad puika, kas tikko iemācījies lasīt, grib uzreiz studēt augstskolā. Tikai dažas valstis mēģinājušas no pirmatnējās kopienas ielēkt sociālismā... Visam jānotiek pakāpeniski.
Kad mūsu izlases (hokejisti, basketbolisti) dodas uz pasaules vai Eiropas čempionātiem un tajos spēlē, izjūtam arī lepnumu, ka tiek nests Latvijas vārds pasaulē. Kādas šoreiz bija izjūtas? Gan pašiem spēlētājiem, gan tiem nedaudzajiem, kas šo faktu ievēroja? Līdzās vēlmei „iziet atklātā kosmosā” vēl svarīgāka ir realitātes izjūta.
