Šis būs viens no dažiem bloga ierakstiem par iespaidiem intensīvu domu un daudzu pētījumu atziņu piepildītajā konferencē, dodot iespēju arī ieinteresētiem lsm.lv lasītājiem paskatīties uz mūsu mediju vidi plašākā kontekstā. Salīdzināt, ieraugot, ka neesam unikāli, bet vienlaikus gan atšķiramies no citām valstīm, gan esam gājuši līdzīgā virzienā – labā un ne tikai labā nozīmē.
Vislielākā uzmanība konference tika veltīta žurnālistu darba kvalitātei. Diemžēl Centrālajā un Austrumeiropā žurnālisti kopumā zaudējuši tik svarīgo intelektuālā līdera lomu, kas bija būtiska 20.gs. 80.gados un palīdzēja sagatavot nozīmīgas sociālās pārmaiņas, sacīja Džeina Karrija (Jane Curry, University of Santa Clara, USA).
25 gadu laikā esam redzējuši, cik sadalīta, polarizēta un no medijiem atkarīga bijusi Centrālās un Austrumeiropas sabiedrību elite, uzsvēra Aukse Balčutiene no Vītauta Dižā universitātes Kauņā. Tikmēr sabiedrība ir piedzīvojusi nepārtrauktas krīzes, uz visiem laikiem zaudējot komfortablo izjūtu, ka ir dots laiks, lai sagatavotos pārmaiņām. Tā izveidojusies ”civilizācija bez morāles elementa”, kurā dominē individuālisms un egocentrisms.
Katras nacionālās valsts politika kļuvusi arvien neskaidrāka, padarot nenosakāmas arī mediju un žurnālistikas funkcijas.
Žurnālisti Centrālajā un Austrumeiropā ne pārāk uztraucas par sabiedrības interesēm, jo ar saviem informācijas avotiem tie veido individuālas attiecības kā ar klientiem. Klientisma pazīme ir privilēģijas, ko gūst abi darījuma dalībnieki, tas mediju darbā nozīmē arī to, ka profesionālā “ētika ir tikai vārds, bet mediju īpašniekiem tas ir – tikai ornaments; savukārt Ungārijā, valstij ierobežojot medijus, realizēta žurnālistikas korumpēšana”, skarbi sacīja Pīters Gross (Peter Gross) no Tenesijas universitātes ASV.
Vēlāk personiskā sarunā viņš man jautāja, kāpēc Latviju dažādos pētījumos jau ilgus gadus raksturo vārdi – problēmas ar mediju atbildīgumu?
Ātrums, ziņu ražošana copy-paste stilā, aizmirstot par visu, izņemot komerciālas intereses, nav nesusi panākumus. Konferences pētījumi rādīja, ka žurnālisti visās valstīs meklē iespēju no jauna veidot profesionālo pašcieņu un pārdefinēt savas profesijas nozīmīgās funkcijas.
Igaunijā interneta žurnālistus vairs pat oficiāli nesauc par žurnālistiem, viņi ir “tiešsaistes strādnieki” (online workers), stāstīja Marju Himma–Kadakas no Tartu Universitātes.
“Mēs vispirms publicējam un tikai tad pārlasām, sākam rediģēt, labot kļūdas. Mūsu ziņas ir nekvalitatīvas, tās netiek profesionāli apstrādātas pirms publicēšanas”, viņas pētījumā teikuši interneta portālu “strādnieki”, kam jāpiedāvā 8 līdz 15 ziņas katru pusstundu, nav laika diskutēt par ziņas ietekmi, jēgu, tās sekām, ētiku, uzticamiem informācijas avotiem un profesionālajām vērtībām.
Bet Somijā žurnāliste Johanna Vehko ir izveidojusi “lēnās žurnālistikas” portālu “Long Play”. Tas gājis atšķirīgā virzienā - nevis desmitiem ziņu katru stundu, bet viens pētnieciskās žurnālistikas raksts mēnesī. Cilvēki vēlas šos rakstus lasīt un maksā par rakstiem, tos pērk arī citi mediji. Astoņu žurnālistu uzņēmums ir veiksmīgs, spītīgi pierādot, ka kvalitatīva žurnālistika ir vajadzīga, ka profesionālie principi nav tikai ideālistu ieroči. “Long Play” saņēmis arī Somijas žurnālistikas inovācijas balvu.
Līdzīgu ceļu Latvijā jau vairākus gadus iet pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”, nozīmīgi pētnieciskās žurnāistikas darbi atrodami citos medijos. Tā arī ir “lēnā žurnālistika”, pretstats – slinkajai, ātrajai, nevērīgajai. Sarunās ar jaunu un ne tik jaunu mediju veidotājiem Latvijā un citās valstīs arvien biežāk dzirdu, ka veiksmes jaunie atslēgas vārdi ir satura kvalitāte – profesionālisma, gudrības, ētikas, nevis ātras peļņas nozīmē.
