Šādu skatpunktu uz kultūras notikumiem un to publisko pieejamību piedāvāja Gerhards Genšs, Donavas universitātes Kremsā (Austrija) profesors, sarunā kultūras žurnālistikas vasaras skolā “Pārdomāt. Mediēt. Pārveidot.”.
Genšs studējis mūziku, strādājis gan kā kultūras žurnālists un redaktors, gan kā sabiedrisko attiecību speciālists starptautiskā aģentūrā. Viņš lieliski pārzina visas kultūras informācijas sniegšanā iesaistītās puses, tāpēc uzskata, ka krīze ir nopietna – kultūras žurnālistiem pietrūkst resursu, lai pastāvīgi izvēlētos un atspoguļotu notikumus. Tas samazina kultūras žurnālistikas kvalitāti.
Mākslinieki ir atkarīgi no aģentiem, kultūras organizācijas – no mecenātiem, kultūras žurnālisti – no organizētāju piedāvātās informācijas. Visi pārējie un sabiedrība kopumā saņem to, kas ir izdevīgi kultūras uzņēmējiem, jo māksla – tas ir globāls bizness, uzsvēra profesors.
Tas nav nekas jauns. Piemēru no 18.gs. mūzikas dzīves minēja G.Genšs. Jau kad Jozefs Haidns 1791.gadā ieradās ar koncertiem Londonā, viņa menedžeris rūpējās, lai komponista vārds būtu visu laikrakstu pirmajās lappusēs. Haidns saņēma neskaitāmus ielūgumus doties vakariņās, viņa koncerti bija finansiāli ļoti veiksmīgi. Mūsdienās šīs komunikācijas mērogi līdzinātos kampaņām, kādas turneju laikā piedzīvo tādas zvaigznes kā Madonna vai Stings.
To, kas kļūs par mākslas notikumu, mūsdienās nosaka cilvēki valstu kultūras ministrijās vai lielu uzņēmumu vadības mītnēs, vietās, kur ir nauda kultūrai. Piemēram, daudzus mākslas notikumus atbalsta "Siemens Music Foundation".
Savukārt žurnālistikā pieaug darba apjoms, ātrums, samazinās cilvēku skaits, tāpēc arī kultūras žurnālisti arvien vairāk izmanto komunikācijas speciālistu sagatavoto informāciju.
Sabiedriskās attiecības nosaka ne tikai galvenos tematus kultūrā, bet arī publicēšanas laiku, saka Gerhards Genšs. Tas nav labi, arī tāpēc mūsdienu māksla ir daudz vairāk saistīta ar tās peļņas potenciālu nekā ar brīvu ideju radīšanu un komunikāciju.
ASV 1991.gadā bija 1,2 sabiedrisko attiecību speciālisti uz vienu žurnālistu, 2010.gadā vairāk – 3,1. Vācijā – 1,5 profesionāļi pret vienu mediju darbinieku. 70% no medijos publicētās informācijas par mākslām ASV veido kultūras organizāciju preses relīzes. Vai lasītāji, skatītāji, kultūras baudītāji pievērš uzmanību informācijas avotam?
Lai arī kultūras organizācijām ir nauda, ietekme, zināšanas, tās joprojām atkarīgas no kultūras žurnālistiem. Sabiedrība viņiem joprojām uzticas daudz vairāk nekā kultūras pasākumu rīkotājiem.
Kāda būs nākotne? Populāru blogeru tekstus, maksājot par produktu apskatiem, jau tagad aktīvi apmaksā sabiedrisko attiecību aģentūras. Vai nākotnē labvēlīgus kultūras notikumu vērtējumus blogos finansēs kultūras projektu organizētāji? Pasaulē ik dienas top simtiem ļoti augsta līmeņa kultūras un māksla blogu.
Nākotne ir sadarbībā, nevis pretrunās, domā G.Genšs. Kultūras žurnālistikas kvalitāti var uzlabot profesionālizācija, kultūras un mākslas žurnālistikas izglītība. Tas ir labi, ka šajā jomā ienāk cilvēki no malas, bet vismaz kādam jābūt ar padziļinātām zināšanām gan mākslās, gan žurnālistikā. Lai spētu atšķirt kultūras notikumus, tos novērtēt.
Profesionālā informācija, ne tikai gatavu ziņu kopēšana vai tīmeklī atrodami lietotāja iespaidi vajadzīgi arī mākslas projektu veidotājiem. Tāpēc mākslas finansētājiem būtu jāatbalsta kvalitatīva kultūras žurnālistika, domā G.Genšs.
Labas idejas, vai ne? Vajadzīgas arī 2014.gada kultūras galvaspilsētas notikumos iesaistītajiem un to baudītājiem.
