Šī nav pirmā reize. Ēnu ekonomikas informēšanas un apkarošanas nauda bez konkursiem un atbilstošas procedūras pagājušajā gada decembrī saņēma divas komerctelevīzijas. ''RīgaTV24'' tika pie 50 000 eiro, reģionālā televīzija ''Re:TV'' - 153 tūkstošiem eiro. Toreiz īpaši neprotestēja Latvijas Raidorganizāciju asociācija, kas tagad pamatoti pārmet LTV iespējamu politisku atkarību, ja nauda tiks iedota. Bet šis lēmums bija tikpat nepamatots kā pašlaik plānotais.
Ministriju un valsts kapitālsabiedrību nauda pa dažādiem ceļiem ienāk sabiedrisko un citu mediju budžetos. Šo praksi nav mainījuši aicinājumi valsts iestāžu naudu pārcelt uz valsts budžeta dotāciju sabiedriskajiem medijiem, bet konkrētiem un aktuāliem tematiem paredzētos līdzekļus piešķirt ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes rīkotu konkursu palīdzību.
Vai LTV budžets ir pietiekams? Nav gan, tas ir viens no zemākajiem Eiropas savienībā un neaug tik ātri kā sabiedrības prasības pret sabiedrisko mediju satura kvalitāti.
Vai esmu pret ēnu ekonomikas un aplokšņu algu radītā posta atspoguļojumu? Nemaz. Tas ir svarīgs jautājums, turklāt LTV saturā ir ļoti maz ekonomikas un biznesa problēmām veltīta satura. Pārsvarā tiek diskutēti politiskās ekonomikas jautājumi vai atklātas kādas uzņēmējdarbības nepilnības “Aizliegtajā paņēmienā”, bet nopietnai biznesa vai finanšu žurnālistikai nav nopietnas tradīcijas Latvijas Televīzijā. Sarunas ar sabiedrību par tās ekonomiskās uzvedības pieejām reizēm, protams, tiek risinātas, bet ēnu ekonomikas cēloņiem veltītas programmas, protams, arī būtu ļoti vajadzīgas. Nešaubos, ka LTV profesonāļi par 150 000 eiro tādas spētu izveidot, rosinot sabiedrībai mainīt pārliecības un varbūt par uzvedību.
Tomēr, tomēr... Šo naudu nevajadzētu ne piešķirt, ne pieņemt, lai kāds būtu idejas sākums – ministrijas ieteikums rakstīt vēstuli ar piedāvājumu vai LTV vadības pašiniciatīva.
Tādā veidā piešķirtā nauda izskatās pēc medija uzpirkšanas. Tā ir pretēja redakcionālās neatkarības principiem, kas ir galvenie sabiedrisko mediju pastāvēšanas pamatošanai.
Cik viegli būs kritizēt un analizēt valdības politiku, ja nauda iedota ar valdības roku? Bet valdības locekļiem, kas dāsni piešķirs (varbūt?) šo naudu, gan būs viegli gan pārmest LTV, ja raidījumos kaut kas nepatiks, gan pieprasīt vietu raidījumos valdības pozīcijas skaidrošanai arī tad, ja žurnālistiem būs citas idejas. Atklāti un slēpti konflikti garantēti!
Tieši tā iegūta raidījumu nauda, ne tikai regulējumā ietvertās slidenās vietas, var atmest atpakaļ sabiedrisko mediju valsts vadītu un valstij pakļautu mediju statusā. Bet no tāda scenārija taču vēlas izvairīties LTV vadītājs Ivars Belte.
Ko darīt, ja tomēr nauda vajadzīga? Valdības locekļiem savās sēdēs nevajag tēlot redkolēģiju, kas “pa mazām porcijām” piešķir naudu politiski prioritāriem un, nenoliegšu, sabiedrībai nozīmīgiem tematiem.
Vajadzētu atlikt šo slikti pārdomāto lēmumu, bet saņemt drosmi un parādīt, ka sabiedrisko mediju finansējumu Latvijā iespējams izmainīt ilgtermiņā, nestrīdoties par detaļām katru rudeni un neturot LTV un Latvijas Radio ikgadējā budžeta spriedzē.
Konkrēti temati un sabiedrībai nozīmīgas prioritātes ietveramas sabiedriskajā pasūtījumā, ko uzrauga NEPLP, tiem nevajag tērēt laiku valdības sēdēs.
Nepieņemtie lēmumi par sabiedrisko mediju finansējumu ir galvenais iemesls, kāpēc tādā veidā piešķirti līdzekļi atkal un atkal izmaina sabiedrisko mediju situāciju. Finansējums ir nepietiekams, tāpēc jālūdzas, tāpēc tik viegli pakļaut. Tagad iznāk, ka ēnu ekonomikas apkarošana nav šķērslis tam, lai izmantotu kādu aploksni naudas iedošanai ar vēstules, ar tādas aploksnes palīdzību, kura ļauj apiet caurskatāmu un uz attīstību orientētu finansēšanas politiku.
