Lai veicinātu informētību, mazinātu aizspriedumus, stigmu un stereotipus, kā arī aicinātu iedzīvotājus veikt izmeklējumus, ir tapis Latvijas Radio dokumentālā raidieraksta “Dokumentārijs” stāsts “Dzīve pēc”. Tas ir dokumentāls stāsts par dzīvi pēc krūts vēža ārstēšanas un par to, kā šī diagnoze maina dzīvi, jo jāpieredz gan fiziskas un ķermeniskas pārmaiņas, gan emocionāli pārdzīvojumi.
Pēc ķīmijterapijas, staru terapijas un citām ārstēšanas metodēm dzīve turpinās un jāmācās sadzīvot ar bailēm un trauksmi, pieņemt izmaiņas attiecībās ar tuviniekiem, jāpierod pie paliekošām fiziskām pārmaiņām.
Par vēzi jārunā visos iespējamajos veidos un kanālos un ne tikai vienu mēnesi gadā – oktobrī. Runājot par to, mēs izgaismojam problēmu un arī dodam cerību, ka nav jānolaiž rokas.
Tomēr mēs ne vienmēr mākam runāt par vēzi. Izvairāmies no šīs tēmas, nevēlamies par to runāt un dzirdēt, lai “nepieliptu”, “nepiesauktu”. Arī tad, ja tuvinieku lokā ir onkoloģiskās slimības pacients. Vēzis ir pārbaudījums visai ģimenei.
Pacientam bieži vien ir grūti saprast, kā jūtas tuvinieki, jo viņi, labi gribēdami, nereti to nemaz nestāsta, negrib apgrūtināt, slēpj savas bailes un trauksmi. Savukārt tuviniekiem bieži grūti saprast, kā jūtas vēža pacients, grūti iejusties, jo īpaši, ja redzamu simptomu nav.
Tāpat pacientiem ne vienmēr ir patīkama citu reakcija – neveikla līdzjūtība, dziednieku kontakti, padomi, turklāt cilvēki mēdz arī atgādināt par saviem ietiekumiem, apvainoties, ja viņos neklausās. Piemēram, “cukurs baro vēzi”, “tev jāizvairās no dzīvnieku izcelsmes produktiem”, “jālieto ēteriskās eļļas (seleriju sula, sārmaini produkti)” vai “kādam manam radiniekam/paziņai arī bija, un notika tā…”.
“Domā pozitīvi!” un “Viss būs labi!” ir frāzes, no kurām noteikti vajadzētu izvairīties, vismaz pašā sākumā.
Mums ir tiesības nejusties pozitīvi, sērot, skumt, dusmoties. Un mums var būt bail no tā, ka var arī nebūt labi. Vēzis ir trauma, un katrs drīkst to izdzīvot savā veidā.
Pacienti ne vienmēr vēlas runāt, un dažkārt vislabākā saruna ir kopā paklusēt.
Tā vienkārši ir slimība. Slimība, ar ko jāmācās sadzīvot. Risks saslimt ar vēzi ir katrai desmitajai sievietei Latvijā. Un mūsu rokās ir iespēja padarīt to par izārstējamu vai vismaz hronisku slimību.
