Dzīve pēc
Dokumentāls stāsts par dzīvi pēc krūts vēža ārstēšanas
Diagnoze "krūts vēzis" maina dzīvi – jāpiedzīvo gan fiziskas un ķermeniskas pārmaiņas, gan emocionāli pārdzīvojumi. Pēc ķīmijterapijas, staru terapijas un citām ārstēšanas metodēm dzīve turpinās un jāmācās sadzīvot ar bailēm un trauksmi, pieņemt izmaiņas attiecībās ar tuviniekiem, jāpierod pie paliekošām fiziskām pārmaiņām.
Raidieraksts veidots Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs". Stāsta autore ir Aiga Veckalne, redaktore – Dace Krejere, skaņu režisore ir Nora Micpapa, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa, producente – Justīne Savitska.
Šis projekts sākās kā WhatsApp grupa, kurā četras sievietes audioziņojumos stāsta viena otrai par savu pieredzi. Aija, Irēna, Jana un es – Aiga sava veida dienasgrāmatā dalāmies atmiņās un pārdomās, dažkārt komentējam, ko teica citas. Viņu stāsti lika arī man izvērtēt savu pieredzi un paraudzīties, kā ir būt "pēc".
Aija: Es nezinu, kā jums ir, bet kad es skatos bildes no laika pirms vēža, es domāju: šī man bija gadu pirms diagnozes, šis ir četrus gadus, pirms man diagnosticēja. Citreiz skatos bildēs – vai kaut kas liecināja, ka kaut kas tāds būs? Protams, ka ne. Ir tā, ka tas manā dzīves gaitā iegriež tādu pirms un pēc, kā anno domini, tikai anno cancer. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Nezinu, vai jums ir tāpat.

Aiga Veckalne: Mani sauc Aiga Veckalne. Esmu valodniece, un mana ikdiena paiet vārdu pasaulē – es tulkoju, rediģēju, rakstu, pētu, rakstu savu disertāciju.

2020. gada sākumā, kad pasauli pakāpeniski pārņēma pandēmijas trauksme un mēs nezinājām, kas mūs sagaida, es saskāros ar to, kas daudzus un arī mani ļoti biedē un biedēja pirms tam – un tā ir diagnoze "vēzis".

Šis projekts ir par to – gan kā diagnoze maina dzīvi un tu piedzīvo fiziskās, ķermeniskās pārmaiņas un arī emocionālās pārmaiņas. Un šis podkāsts ir par dzīvi pēc, jo, protams, ar to viss nebeidzas, dzīve turpinās.

Tieši šī pieredze mani rosināja veidot platformu sarunām par vēzi, jo tad, kad slimo un ārstējies, savā ziņa esi viens. Protams, vienlaikus, ar tevi slimo vairāki simti citu sieviešu Latvijā, bet savā pieredzē esi viens, pat brīžiem vientuļš.

Šis ir dokumentāls stāsts ''Dzīve pēc'' par vēža pārslimošanas pieredzi, veidots Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs".

Un tas viss sākās kā ideja veidot ''WhatsApp'' vairāku sieviešu grupu, kurā viņas dalītos ar audioziņojumiem un tajos stāstītu par savu pieredzi. Četras dāmas – Aija, Irēna, Jana un es – sava veida dienasgrāmatā dalījāmies atmiņās, pārdomās; kādreiz norezonēja, ko citas teica, arī to pakomentējām. Un šie stāsti lika arī man izvērtēt savu pieredzi un paraudzīties, kā ir būt ''pēc''.

Jana: Īstenībā, pirms sāku šo ierakstu, man likās – būs daudz vieglāk izstāstīt, jo pagājuši jau divi gadi. Bet īstenībā bija grūti to visu (pauze) pateikt.

Aiga Veckalne: Vispirms uzrunāju arī Aivu piedalīties šajā projektā – manu palātas biedreni Onkoloģijas centrā, kurai audzējs attīstījās tik strauji un agresīvi, ka bija jāveic abu krūšu amputācija un rekonstrukcija.

Sākumā Aiva piekrita, ka jūtas ļoti labi. Sacīja, ka dzīve nokārtojās, pateicoties vēzim. Nomainīja dzīvesvietu, izšķīrās bez liela skandāla. Teica, ka ir laimīgāka... Taču jau pirmajā projekta nedēļā, kad bija jāiesūta pirmais iepazīšanās audioziņojums, Aiva atsūtīja man ziņu:

"Sveika, man ļoti jāatvainojas, bet es nespēju neko ierakstīt. Psiholoģiski kaut kāds bloks. Pilnīgi panikas lēkmes nāk virsū. Reāli nespēju piespiest sevi padomāt par to visu un apkopot domas. Esmu tik nervoza palikusi, ka pilnīgi lecos ar mājiniekiem.

Sākušies arī nenormāli karstuma viļņi, varbūt esmu nervoza no fizioloģiskajiem notikumiem ķermenī. Varbūt sagadīšanās.

Man ļoti žēl, ka piekritu un tagad sanāk uzmest, likās, ka esmu stiprāka un labā vietā šobrīd. Bet izrādās, ka viss nav tik vienkārši."

Aiga Veckalne: Un es neslēpšu, ka arī man pirmais audioziņojums nenāca viegli, un, lai gan šo ideju ļoti vēlējos īstenot, taču domas par vēzi, atkal jau šī vārda piesaukšana, atmiņas par ārstēšanas procesu atkal uzjundīja trauksmi un bailes no nāves, kas, kopš uzzināju diagnozi, ir klātesošas. Un bija sajūta, ka pat ķermenis atcerējās pirms gada piedzīvoto un izjusto. Par to nav iespējams pirmo ierakstu veikt bez asarām.

Aiva mani iepazīstināja ar Janu. Abas bija tikušās "Spēka avota" nometnē. Tā ir onkoloģisko pacientu psihosociālās rehabilitācijas programma. Aiva teica, ka Jana ir ļoti forša. Viņa ar viņu parunāšot, vai var iedot kontaktus, un Jana teica, ka drīkst.

Jana: Mani sauc Jana, es darbojos tirdzniecībā. Esmu pozitīvs, aktīvs cilvēks. Man vienmēr patika baudīt dzīvi. Braukt pie dabas, atpūsties un mēģināt no dzīves saņemt tikai to labāko, pozitīvos momentus. Joprojām esmu tāda pati, bet, protams, iekšēji arī esmu mainījusies. Mainījušās ir manas domas un attieksme pret ļoti daudzām lietām un cilvēkiem.

Aiga Veckalne: Lai gan ar Janu neesam tikušās, tikai sazinājāmies ar īsziņām, man ir sajūta, ka esam labi pazīstamas jau sen. Jana audioziņojumos stāstīja par sevi ļoti koncentrēti un strukturēti, paanalizējot pati sevi, vērtējot savu rīcību pirms un pēc, meklējot cēloņsakarības. Bet vienlaikus ar tādu pozitīvismu, ka nebeidzu vien apbrīnot viņu.

Jana: Jā, tā nu es izgāju visas tās, neteiksim, mocības, bet … jā, godīgi sakot, pat ļoti grūti atrast pareizos vārdus, kā to visu nosaukt.

Aiga Veckalne: Janas audzēja ārstēšana sākās pirms 2,5 gadiem, un tagad viņa, tāpat kā mēs visas četras, ir regulārā ārstu uzraudzībā. Pieci gadi pēc krūts vēža operācijas ir vistrauksmainākie, jo tad, pēc ārstu domām, esot vislielākais audzēja atgriešanās risks. Un iznāk, ka šie pieci gadi ir ļoti spilgti gadi "pēc".

Irēna: Sveicināti. Mans vārds ir Irēna, un es esmu uzņēmēja. Vadu tulkošanas uzņēmumu. Esmu divu bērnu mamma. Un sevi vienmēr esmu uzskatījusi par ļoti aktīvu un pozitīvu cilvēku. Es vienmēr esmu domājusi, ka nejaušību nav un varbūt tieši tāpēc man bija jāsaskaras ar šo slimību.

Aiga Veckalne: Tiklīdz zināju, ka kopā ar redaktori Daci Krejeri veidosim šo raidījumu, uzreiz iedomājos par Irēnu. Esam pazīstamas jau sen – abas kopā darbojamies valodu un tulkošanas jomā. Neesam gan bieži tikušās, un tāpēc, kad gāju uz savu pirmo ķīmijterapiju, parkā pa ceļam satiku mūsu kopīgo paziņu, man bija liels pārsteigums, – kopīgā paziņa minēja, ka arī Irēna šobrīd piedzīvo to pašu. Sarakstījāmies, dalījāmies pārdomās, pieredzē, salīdzinājām sajūtas. Abas piedzīvojām ārstēšanu vienlaikus, un abām mums to vēl trauksmaināku padarīja pirmais, tad otrais un vēlāk arī trešais pandēmijas vilnis.

Irēna: Cilvēki baidās no šīs diagnozes. Un viņiem patiešām šķiet, ka viss ir galā. Un tad nu es centos pārliecināt, ka nē, ka izoperēs, veiks visu nepieciešamo ārstēšanu un ka viss būs kārtībā. Bet viņu bailes man nācās tā kā atspēkot. Un tas bija gana izaicinoši.

Aiga Veckalne: Irēnas stāstā mani nebeidz pārsteigt viņas spēks un apņemšanās. Arī tad, kad sekoju līdzi sociālajos tīklos ārstēšanās laikā, ja es nebūtu zinājusi, ka viņa vienlaikus ar mani iet šo ārstēšanās procesu, es nekad pēc viņas aktivitātēm, fotogrāfijām, viņas biežās, enerģiskās klātbūtnes sociālajos tīklos, – es nekad nebūtu pateikusi, ka viņa pašlaik arī pārdzīvo ļaundabīga audzēja ārstēšanu.

Piemēram, es uzreiz zināju, ka nevarēšu turpināt strādāt regulāri un daudz. Atstāju sev tikai raidieraksta "Pieturzīmes" darbus, un veicu tos tad, kad bija spēks un gribēšana. Taču Irēna turpināja aktīvi strādāt visu šo laiku, neizlaižot neko. Ikdienā viņa papildus tulkošanas biroja vadīšanai ir arī biznesa kluba vadītāja, un šis darbs prasa ļoti daudz laika un enerģijas, jo tikšanās notiek katru nedēļu.

Savukārt Aiju es iepazinu instagramā, kad 2020. gada sākumā, aktīvi meklējot tur ierakstus par vēzi un arī citu pacientu stāstus, ievadīju tēmturi #krūtsvēzis, #breastcancer utt. Es atradu Aijas kontu.

Aija: Sveiki! Mani sauc Aija, un man arī bija – kā jums visām pārējām – krūts vēzis. Man bija tikko palicis 31 gads. Es dzīvoju Parīzē, jau 10 gadus neesmu Latvijā. Es esmu advokāte.

Aiga Veckalne: Aijas profilā mani iedvesmoja pilnīgi viss – viņas rakstītais, fotogrāfijas, brīvība, ar kādu viņa par to visu runāja, drosme atklāties. Viņas skaistie mati, kas bija atauguši pēc ķīmijterapijas. Tas viss mani sajūsmoja, iedvesmoja. Deva cerības staru, ka šis ir pārejošs posms. Un ka pēc tam var būt arī šādi. Jo Aija pieredzēja vēža ārstēšanu pirms nedaudz vairāk nekā diviem gadiem. Tātad pirms manis. Es uzrakstīju Aijai, un vēlāk regulāri sarakstījāmies. Atceros, Aija mierināja, ka viss – skropstas, kas mani uztrauca visvairāk, – ataugs griezdamies. Tāpat kā viss pārējais.

Aija: Es sev pirms mastektomijas uztaisīju foto sesiju, un tagad es katru gadu uztaisu. Un tad paskatījos, ko citas sievietes taisa. Bildes ar rozā boksa cimdiem. Ka vēl joprojām esmu seksīga. Un tad tur kaut kādas seksīgas veļas. Tā vietā, lai sievietes, kas tam gājušas cauri, pasniegtu kā amazones, "bad as bitchis". Tas viss tiek infantilizēts, ka – neuztraucies, tu vēl joprojām esi sievišķīga, tu vēl joprojām esi sieviete. Man tas vispār nav jautājums, tu varētu man nogriezt vēl daudzas citas lietas, es vēl joprojām būtu sieviete. Tas neko nemaina.

Aiga Veckalne: Klausoties Aijas stāstā, pieķēru sevi pie domas, ka es nepārtraukti māju ar galvu, ka visu laiku atpazīstu sevi tajos viņas stāstos, kā viņa par sevi runā. Arī Aija pirms vēža diagnozticēšanas izjuta nogurumu, viņa daudz strādā, un citu simptomu nebija, un man bija līdzīgi. Tas bija vienīgais, par ko tajā laikā sūdzējos.

Aija: Fantastiski, kā mēs visas atceramies pa datumiem, kas notika. Es atceros savu dzimšanas dienu, vecāku dzimšanas dienu, un tas ir apmēram viss. Bet es savējo vēzi atceros – 19.02., 23.02. sāku ķīmiju, mastektomija bija 5. septembrī, 17. maijā nākamajā gadā pabeidzu lietot herceptīnu. Man liekas, ka visi cilvēki, kuriem bijis vēzis, to atceras pa datumiem, bezmaz vai pa laikiem.

Aiga Veckalne: Pats ārstēšanas stāsts gan mums visām diezgan līdzīgs, ir tāds protokols, ko ievēro krūts vēža ārstēšanā, atšķiras veids, kā audzēju atklājām, operācijas tips, ārstēšanas secība. Manā gadījumā vispirms bija operācija, tad man bija astoņas ķīmijterapijas vienreiz trijās nedēļās) un vēlāk 25 staru terapijas reizes.

Tāpat var atšķirties ārstēšana pēc aktīvās terapijas. Piemēram, Irēna joprojām lieto zāles, jo viņas audzējs bija hormonjutīgs, savukārt es neko nemaz nevaru lietot, jo mans audzējs ir trīskārši negatīvs jeb rezistents pret hormoniem. Tā ir īpaši agresīva vēža forma. Mums visām četrām ķīmijterapijā bija arī zāles doksrubicīns jeb sarunvalodā to vēža pacienti sauc par "frizieri". Saprotamu iemeslu dēļ – citam agrāk, citam vēlāk, bet pēc tā dažu nedēļu laikā izkrīt mati.

Jana: Visi mani mēģināja mierināt par tiem matiem. Bet mani, godīgi sakot, tas nedaudz tracināja, ka man tuvi cilvēki uztraucās tieši par matiem. Man arī, protams, tas nepatika, jo – jā, tas ir ārējais izskats. Sievietei jābūt sievišķīgai, skaistai, ar matiem, bet ļoti maz no viņiem saprata un zināja, negribēja neko zināt par vēzi, kas notiek iekšā ar organismu. Blaknes no ķīmijterapijas ir visam organismam kopumā. Es to labi zināju, tāpēc tāds vizuāls efekts kā matu izkrišana mani maz uztrauca.

Aiga Veckalne: Izskata izmaiņas un ķīmijterapijas blaknes, kas seju padara apaļīgu, izkrīt skropstas, uzacis. Tas viss, raugoties spogulī, liek sev ieraudzīt citādu. Atkal sevi jāpieņem, jāiemīl, sevi jāidentificē, ka tas esi tu, kur nu vēl iemīlēt. Tas jau ir pēc tam. Bet, no otras puses, tu sevi ieraugi tādu kailu, vāju un tādēļ arī tuvāku. Tādu, kuru gribas pasargāt. Un tu ieraugi kailu ne tikai tiešā nozīmē, jo ir kaila seja. Bet arī pārnestā nozīmē. Jāmeklē iekšējs skaistums. Jāpiepilda sevi šķietami no jauna. Un no jauna jāsadraudzējas ar ķermeni. Nu vismaz manā gadījumā. Es vienmēr esmu dzīvojusi galvā. Un ķermenis ir bijis svarīgs, kad viņam kaut kas sāp. Tad es viņam pievēršu uzmanību. Darba identitāte, intelektuālā dzīve bija kļuvusi par vienīgo. Viss cits varēja pagaidīt, un tas man nebija tik svarīgi. Un vēža pieredze to ir brutāli apstādinājusi, kā tāda stop zīme, kur no jauna mācos pa gabaliņam sevi iemīlēt. Ķermenis pirms tam, šķiet, traucēja, bija neveikls, tukls. Un tad pēkšņi ieraugi, ka tas ir vienīgais sabiedrotais šajā ceļā. Tas man ļāva sevi ieraudzīt citādi, es sāku fotografēties, lai gan pirms tam man ļoti nepatika to darīt. Es sāku arī rakstīt. Kādreiz man likās, ka tas, ko rakstu, nav pietiekami labs, ka tas nevienu neinteresē, ka cilvēki mani noteikti kritizēs. Un kaut kādā veidā atkāpās paralizējošas bailes no kritikas tajā brīdī. Saproti, ka viss cits ir tik niecīgs salīdzinājumā ar diagnozi un tās izraisītajām nāves bailēm. Es arī izlēmu vienu lietu, ka es par piemiņu no tā laika atstāju ID karti ar foto, kur man kaila galva. Kā piemiņu un atgādinājumu, cik stiprs ir mans ķermenis, un par šo piedzīvoto pieredzi. Un tagad tā ir, jo ID bieži jārāda un karte par to bieži atgādina.

Man un arī Janai tika veikta krūti saudzējošā operācija, jo audzēja izmērs pret krūts izmēru bija relatīvi neliels. Irēnas un Aijas pieredze ir atšķirīga, un tajā ieklausījos ar īpašu interesi.

Aija: Man nekad neviens nav pamanījis, ka man ir viena krūts. Nekad. Pēc tam, kad izšķīros no drauga, man pat tinderī bija bildes, kur biju pieguļošā sporta tērpā. Un man kaut kādi džeki sūtīja ziņas, ka man baigi lielās krūtis. Man viņiem gribējās pateikt pretī, ka man tur ir tikai viena krūts. Es nekad nenēsāju prostēstisko krūti, un pat dakteri ir pauduši neizpratni un teikuši, ka tā būtu labāk mugurai. Un es esmu meklējusi zinātniskos pētījumus, vai tiešām mugurai labāk, un nekā nav, tas nav pētīts. Man liekas, tas saistīts ar to, ka sievieti sabiedrībā vēl joprojām uzskata par dekoratīviem objektiem, līdzīgi, kad sasit porcelāna krūzīti, ir jāpielīmē kaut kas atpakaļ, lai izskatītos atkal normāli.

Man krūts rekonstrukcija vēl nav uztaisīta, bet es uztaisīšu. Protams, ka es gribētu to krūti atpakaļ, bet, problēma tā, ka es gribētu atpakaļ to, ko man dzīve atņēma. Protams, ka to es nekad nedabūšu, bet psiholoģiski man ir sajūta, ka tad, kad man uztaisīs to mākslīgo krūti, man būs iekšēja sajūta, ka viss ir beidzies, ka viss būs pa apli apgājis un restaurēts tādā stāvoklī, kā tas bija pirms tam.

Aiga Veckalne: Cik interesanti, ka man nav Aijas un Irēnas pieredzes ar amputēto krūti, bet man ir pieredze sadzīvot ar krūti, kas ir tā kā nepārtraukts atgādinājums. Kas ir "sliktā" krūts. Kuras dēļ esi to visu piedzīvojis. Dažkārt man ir sajūta, ka varbūt pat vajadzētu to amputēt, lai tiktu vaļā no diskomforta tagad, varbūt profilaktiski pasargāt no vēža atgriešanās nākotnē.

Reiz izlasīju par japāņu mākslas tehniku "kintsugi", kur sadauzītus traukus salīmē ar īpašu zelta, sudraba, platīna laku. Plīsuma vietas jeb rētas ir redzamas, tās netiek slēptas, pat izceltas. Cieņpilni pieņemot to sadauzīšanas procesu un dodot jaunu dzīvi. Un man dažkārt ir līdzīgas sajūtas, ka tās rētas, nesadzijušās vietas, nesadzijušie posmi ir kā "kintsugi" tehnika, kur esmu to krūti pielīmējusi sev klāt.

Irēna: Man kādreiz nepatika iet pie ārstiem. Es negāju un nemeklēju sev slimības. Nebija īsti vajadzības, jutos labi. Tagad piespiedu kārtā katru ceturksni ir jāiet. Un jā, savā ziņā ir tādas bailes. Bet pēc tam, kad viņi pasaka, ka viss ir kārtībā, ir pilnīgs atvieglojums. Arī nesen, kad gāju pie ārsta uz vēdera sonogrāfiju, viņa teica, ka viss ir kārtībā, es teicu, ka tieši tā tam ir jābūt. Un devos ārā. Un līdz ar to ārsti ir kļuvuši par labiem draugiem, sarunu biedriem un, kad ir ziņas, ka viss ir kārtībā, es tiešām esmu pacilāta un varu dzīvot nost.

Aiga Veckalne: Dažreiz smejos, ka būšana par hipohondriķi jeb par tādu cilvēku, kurš pie ārsta gāja ar katru mazāko simptomu, mani izglāba savā laikā. Man ļoti patika iet pie ārstiem, un es vienmēr veicu visas profilaktiskās pārbaudes. Un vēl vairāk. Ja tā nebūtu, tad man, visticamāk, tik agrīnā stadijā audzēju neatklātu.

Bet tagad kaut kas ir mainījies ar iešanu pie ārstiem. Zinu, ka jāiet, ka ir noteikti izmeklējumi, kas jāizdara, taču bieži vilcinos, atlieku. Man negribas, bail [no tā], ko varētu uzzināt. Protams, ka beigās aizeju un visu izdaru, taču tērēju daudz enerģijas tam. Arī pasaulē vēža pacienti par to runā. Angliski to sauc "scanxiety" – bailes, trauksme no izmeklējumiem. Visu atlikušo mūžu dzīvojam kā uz pulvermucas.

Aija: Es esmu ļoti nosvērts cilvēks lielākoties. Bet tagad es ārstiem gribu teikt, ka es neesmu ārprātīga. Ka es vienkārši esmu traumēta. Jo tagad pirms vai pēc katra skena es redzu to ārstu. Un ir tā, ka es varētu apvemties. Es aizeju pie sava onkologa ar rezultātiem, un es zinu, ka visam būtu jābūt ok. Bet man ir tā pieredze – diagnoze 31 gada vecumā, nekādas [sliktas] ģimenes vēstures un man arī vajadzēja būt nekam, nekādai stulbai infekcijai. Bet rezultātā bija viens no sliktākajiem, agresīvākajiem krūts vēža veidiem, kāds vispār ir. Uz mani vairs nestrādā, ja saka, ka jābūt ir labi. Man vēl trakāk paliek, ja kāds saka, tam visam jābūt nekam. Jo es atceros, ka cilvēki man to teica. Es nezinu, vai no tās traumas var jebkad atgūties.

Aiga Veckalne: Mēdz pat teikt, ka pirmais, ko domā, uzzinot diagnozi, ir nevis par ārstēšanu, bet sāc domāt par nāvi uzreiz. Man attiecības ar nāvi ir senas, tās nav radušās tikai saistībā ar audzēju. Bet audzējs tās ļoti, ļoti izgaismoja. Tu saskaries ar nāves klātbūtni, nāves iespējamību tik tuvu. Tā ir milzīga eksistenciāla krīze.

Jana: Protams, ka ir bailes no recidīva, no nāves. Tagad bailes ir mierinājušās, bet, protams, ka ir. Un diez vai 100% kaut kur pazudīs. Man tāds raksturs, ka cenšos neiespringt uz depresiju un sliktām domām. Un, ja kaut kas nepatīk, pierakstos pie ārsta. Pēc diagnozes es savādāk skatos uz to. Es vairāk saprotu, cik trausla ir cilvēka dzīve, kā visi procesi notiek organismā, kas ar ko ir saistīts, un es saprotu, ka vienā mirklī var kaut kas notikt un tevis vairs nav. Un kad tās domas uznāk, tad paliek tā bēdīgi.

Aiga Veckalne: Ļoti daudz palīdz psihoterapija, uz kuru eju jau daudzus gadus. Tā palīdzēja pārdzīvot ārstēšanas laiku, palīdzēja rast spēku grūtos brīžos. Joprojām palīdz. Tas ir vienīgais veids, kā vari kārtot sevi no iekšpuses. Jo ārstēšana to iekšpusi ļoti satricina.

Interesanti, ka vēža diagnozes un pandēmijas ēnā man visu laiku bija sajūta, ka notiks kaut kas slikts. Ka nevari atslābt. Un, kad es nedaudz atguvos no tā, jau 2021. gada martā, kad varēju elpot brīvāk, (pauze) nomira mana mamma. Divi sēru gadi sanāk, vispirms sēro par savu zaudējumu un tad paliec par bāreni, jo mans tēvs nomira jau sen. Man bija jāatrod veids, kā to pieņemt. Kā ar to satikties. Bet katrā ziņā tas nav patīkams veids.

Ņemot vērā, ka tās ir fundamentālas izmaiņas cilvēka dzīvē, jo mēs pārvērtējam daudzus jautājumus, tāpēc tik labi visu atceramies. Tajā laikā esi piezūmojis, pietuvinājies patiesajam savam es. Un ne velti daudzi vēža pacienti saka, ka viņu dzīvēs tāpēc notiek pozitīvas pārmaiņas, ka kaut kas mainās.

Irēna: Manā pasaulē darbs vairs nav svarīgākā sastāvdaļa. Novērtēju kopā būšanas laiku, pozitīvās emocijas, cilvēkus. Un labprāt dalos ar to visu. Tas man ir ļoti mainījies, un es nedusmojos uz cilvēkiem, es spēju piedot. Un pateikt viņiem acīs, kas man ir paticis vai nav paticis, un nevis ar kaut kādu aizvainojumu, bet vienkārši tāpēc, ka mēs nezinām, kas notiks rīt.

Aiga Veckalne: Man savā ziņā ir kaut kas līdzīgi. Ja nebūtu vēža, es vēl ilgi baidītos aiziet no algota darba un strādāt pie valodas projekta "Pieturzīmes", kas tagad jau kļuvis par uzņēmumu. Slimības pabalsts deva atspērienu un atbalstu nebaidīties, jo sliktākajā gadījumā atkal ietu strādāt algotu darbu. Esmu sapratusi, ka brīvdienas ir labi. Un ka darbus – jo dzīve ir tik īsa! – var darīt tikai tos, kas patīk, kas sagādā gandarījumu.

Interesanti, ka neviena no mums arī neslēpa savu diagnozi un brīvi par to runājām ar kolēģiem, draugiem, arī publiski.

Irēna: Un tad nu bija mana liktenīgā diena, kad es visiem šiem uzņēmējiem pateicu par savu diagnozi. Lai nav šušināšanas, čukstēšanas, neērtas situācijas. Lai viņi neprasa citiem, kā es jūtos, lai var dramatizēt vai savukārt teikt, ka viss ir kārtībā. Līdz ar to es gribēju, lai viņi nāk pie manis un prasa man pa tiešo, kā es jūtos. Un tāpēc es atklājos diezgan ātri.

Aiga Veckalne: Arī citus pacientu stāstus lasot, esmu sapratusi, ka tas var atstāt diezgan lielu ietekmi attiecībās ar tuviniekiem, ar dzīvesbiedru vai dzīvesbiedreni. Un mēdz teikt, ka attiecības ar otru pusi šādās situācijās vai nu pasliktinās vai uzlabojas. Lai nu kā nebūtu, pieļauju, ka ir kaut kas pa vidu šiem abiem, bet tas ir liels pārbaudījums. Pacientam bieži vien ir grūti saprast, kā jūtas tuvinieki, jo viņi, labu gribēdami, to nereti nemaz nestāsta, negrib apgrūtināt. Bet tuviniekiem bieži grūti saprast, kā jūtas vēža pacients, grūti iejusties, jo īpaši, ja simptomu nav.

Jana: Diemžēl vislielākā problēma man bija ar manu vīru. Mēs tikko izšķīrāmies, 5. novembrī oficiāli. Tā kā esmu atkal brīva sieviete. Kā jau daudziem, sākumā viņš bija sašutis, mēģināja mierināt, bet tad mūsu attiecības aizgāja arvien sliktāk un sliktāk. Un mēs sākām viens no otra attālināties. Parādījās daudz skandālu. Šovasar ar vīru galīgi nekā negāja. Septembrī izdomājām padzīvot atsevišķi. Izīrēju mājiņu, aizbraucu kopā ar diviem saviem suņiem. Un, kad trīs nedēļas dzīvoju atsevišķi, uzzināju, ka viņam divus mēnešus bija cita, ar kuru viņš izklaidējas, un tas bija ļoti sāpinoši.

Aiga Veckalne: Janas attiecības vēzis pasliktināja. Manas? Domāju, ka mūs ar Jāni šī pieredze satuvināja. Viņš rūpējās par visu – gatavoja ēst, tīrīja māju, pirka visu vajadzīgo, samīļoja, uzklausīja, pirmajās dienās pēc ķīmijterapijas nekur nedevās. Par nāvi gan viņš vairās runāt. Kad gribēju/gribu dalīties savās bailēs, viņš vien nosaka – "ai, nedomā par to", "domā pozitīvi" vai ''viss būs labi''. Tāpēc labi, ka bija terapija, jo nevari no tuvinieka prasīt visu. Viņš tev nevar visu dot. Un nevajag turēt sevī tās bailes, kaut kur tās jāliek ārā.

Aija: Tas viss ir baigi ilgais process. Tu varbūt fiziski izveseļoties gada laikā, bet tas ir baigi ilgais process. Un tas ir tas, ko cilvēki lielākoties nesaprot. Tu esi priecīgs, bet tajā pašā laikā tev ir tā bagāža aizmugurē, kas var iedot baigo melanholiju. Tā ka ar to ir jāstrādā, bet nav jau mirstamā kaite, kā latviešiem patīk teikt. Katrā ziņā ''dzīve pēc'' ir laba un es nenožēloju, ka nenomiru. Tā ka jādzīvo tālāk.

Aiga Veckalne: Man ļoti palīdzēja, ko es izlasīju kādā no ''Instagram'' pacientu stāstiem, ka viņu stāsts nav tavs stāsts. Katram ir ļoti individuāla pieredze. Un tev jāpiedzīvo pašam sava.

Jana: Jā, dzīve man ir iedevusi tādu, nezinu, kā pareizi pateikt, pārbaudījumu, ka sapratu, kas šai dzīvē ir svarīgs un kas nav tik svarīgs. Tas likās tik jocīgi, ka cilvēks pārdzīvo un raud par tik nenozīmīgu lietu, piepēram, ka sporta zāle ir ciet.

Irēna:
Mums gribas, lai visi mūs saprot, bet patiesībā mēs nevaram prasīt, lai viņi mūs saprot.

Aija: Bet, kad tas viss beidzās, arī ir smagi. Tu izskaties normāls un vesels. Un cilvēkiem ir grūtāk saprast, bet man liekas, ka pēc tam morāli ir trakāk nekā tad, kad tas viss notiek.

Aiga Veckalne: Man liekas, ka šai ''WhatsApp'' grupā ir tik daudz spēka un iedvesmas, ka tā noteikti jāsaglabā. Tā noteikti jāsaglabā, man tai pielikta zvaigznīte. Kurā ieskatīties, kurā varbūt pat dalīties, kad atkal gribas ko pateikt. Pajautāt – kā Tev bija? Ka tas ir kas vairāk par projekta ''WhatsApp'' grupu. Un esmu pārliecināta, ka tā nekur nepazudīs.

Šis projekts ir beidzies, bet ''dzīve pēc'' turpinās.

Paldies stāsta varonēm Aijai, Irēnai un Janai par dalīšanos un drosmi atklāties.

Stāstu veidoja Aiga Veckalne. Dokumentālā stāsta redaktore Dace Krejere. Skaņu režisore – Nora Micpapa.

Vairāk par stāsta varonēm varat atrast sabiedrisko mediju portālā lsm.lv Un klausieties arī citus stāstus podkāstā "Dokumentārijs".

Aija: Es kad gāju ķīmijā, es dažreiz filmēju, kā tā mašīnīte dūca. Kā tā ķīmija pumpējās vēnās. Un man bija nakts, kad nevarēju gulēt, un es klausījos tajā video. Un mani tas tā nomierināja. Jo es atceros, kā es tur aizgāju, es zināju, ko man darīs, es zināju, cik tas ilgi būs, es zināju, ka es aizmigšu, pēc tam divas dienas nebūs ideāli, bet būs ok, un man tas sagādāja mieru; un pat tagad es skatos to video pat ne ar nostaļģiju, bet es atceros to stabilitāti, kas tajā laikā bija. Kaut kas rituālisks. Man kauns tajā atzīties, jo – kurš nomierinās, klausoties kā tevī pumpē ķīmiju –, bet man ir tāda sajūta.



Aiga Veckalne podkāsta veidošanas laikā / Arnolds Auziņš, Latvijas Radio
Aiga: Visu atlikušo mūžu dzīvojam kā uz pulvermucas

Mani sauc Aiga Veckalne. Esmu valodniece, un mana ikdiena paiet vārdu pasaulē – es tulkoju, rediģēju, rakstu, pētu, vadu lekcijas. 2020. gada sākumā, kad pasauli pakāpeniski pārņēma pandēmijas trauksme un mēs nezinājām, kas mūs sagaida, es saskāros ar to, kas daudzus un arī mani ļoti biedē un biedēja pirms tam, un tā ir diagnoze "vēzis".

Ir svarīgi runāt par diagnozi "krūts vēzis" un pacientu piedzīvoto, jo tas mazina sabiedrībā valdošos aizspriedumus par šo slimību un bailes no tās. Latvijā saslimstība un mirstība no krūts vēža ieņem pirmo vietu starp visiem ļaundabīgajiem audzējiem sievietēm, un ik gadu šo diagnozi izdzird vairāk nekā 1000 sieviešu Latvijā. Šis stāsts ne tikai atklāj četru sieviešu piedzīvoto ārstēšanās laikā un pēc tam, bet arī apliecina, cik svarīga ir slimības profilakse un agrīna diagnostika.
Aiga Veckalne 2020. gadā, ārstēšanās laikā / Privātais arhīvs
Vairāk par Aigas piedzīvoto vēža ārstēšanas laikā un pēc tam klausieties šeit:
Jana: Joprojām esmu tāda pati

Janas audzēja ārstēšana sākās pirms divarpus gadiem, un tagad viņa, tāpat kā mēs pārējās, ir regulārā ārstu uzraudzībā. Pieci gadi pēc krūts vēža operācijas ir vistrauksmainākie, jo tad, pēc ārstu domām, esot vislielākais audzēja atgriešanās risks. Un iznāk, ka šie pieci gadi ir ļoti trauksmaini gadi "pēc".
Podkāsta dalībniece Jana / Privātais arhīvs
Vairāk par Janas piedzīvoto vēža ārstēšanas laikā un pēc tam klausieties šeit:
Irēna: Kad no tevis nepaliek pāri pilnīgi nekas

Ar Irēnu esam pazīstamas jau sen – abas kopā darbojamies valodu un tulkošanas jomā. Neesam gan bieži tikušās, un man bija liels pārsteigums, kad mūsu abu kopīgā paziņa minēja, ka arī Irēna piedzīvo to pašu vienā laikā ar mani. Sarakstījāmies, dalījāmies pārdomās, pieredzē, salīdzinājām sajūtas. Abas piedzīvojām ārstēšanu vienlaikus un abām mums to vēl trauksmaināku padarīja pirmais, tad otrais un vēlāk arī trešais pandēmijas vilnis.
Aija: Es nenožēloju, ka nenomiru

Aiju iepazinu instagramā, kad 2020. gada sākumā, aktīvi meklējot tur ierakstus par vēzi un citu pacientu stāstus, ievadīju meklētājā tēmturus #krūtsvēzis, #breastcancer utt. Aijas profilā mani iedvesmoja pilnīgi viss – viņas rakstītais, fotogrāfijas, brīvība, ar kādu viņa par to visu runāja, drosme atklāties. Aijas skaistie mati, kas bija atauguši pēc ķīmijterapijas. Tas viss mani sajūsmoja, iedvesmoja, deva cerības staru, ka šis ir pārejošs posms. Un ka pēc tam var būt arī šādi. Jo Aija pieredzēja vēža ārstēšanu pirms nedaudz vairāk nekā diviem gadiem. Tātad pirms manis. Atceros, Aija mierināja, ka viss – skropstas, kas mani uztrauca visvairāk, – ataugs griezdamies.
Podkāsta dalībniece Aija / Liene Pētersone
Vairāk par Aijas piedzīvoto vēža ārstēšanas laikā un pēc tam klausieties šeit:
"Kad gāju ķīmijā, es dažreiz filmēju, kā tā mašīnīte dūca. Kā tā ķīmija pumpējās vēnās. Un man bija naktis [pēc ārstēšanās], kad nevarēju gulēt, un es klausījos tajā video. Un mani tas nomierināja."

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt