Tiesa gan, filmā izskan arī kritiskas notis, piemēram, viens no Merkeles laikabiedriem raksturo viņas valdīšanas laiku kā "ideoloģisko anestēziju", kas vienlaikus gan nomierināja, gan iemidzināja Vācijas sabiedrību.
Merkeles kļūdas Eiropai izmaksāja dārgi
Pirms diviem gadiem, kad Merkele pameta Vācijas kancleres posteni, par viņas valdīšanas laiku izskanēja galvenokārt pozitīvas atsauksmes; ne velti viņas partija četras reizes pēc kārtas uzvarēja Vācijas parlamenta vēlēšanās, jo vēlētāji viņai uzticējās.
Taču kopš tā laika daudz kas ir mainījies, un galvenais pārmaiņu cēlonis bija Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, kas sākās vien pāris mēnešus pēc Merkeles aiziešanas no amata.
Merkelei tagad tiek pārmesta pārāk iecietīga attieksme pret Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, kas arī pēc Krimas aneksijas ļāva Kremļa saimniekam domāt, ka Eiropa pārāk nepretosies viņa impērijas atjaunošanas plāniem.
Enerģētikas politikā Merkele turpināja sava priekšteča Gerharda Šrēdera uzsākto kursu, kas arvien palielināja Vācijas atkarību no Krievijas gāzes. Tā bija milzīga kļūda, kas vāciešiem un visai Eiropai izmaksāja ļoti dārgi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Franču žurnālistes Marionas van Rentergemas veidotajā filmā par Merkeles kļūdām ir runāts mazāk, jo tā vairāk iecerēta kā Merkeles personības atspoguļojums.
Dokumentālās filmas būtību labāk izsaka tās nosaukums oriģinālvalodā "Recherche Merkel desesperement" (Izmisīgi meklējot Merkeli), jo filmas režisore atzīst, ka Merkeles personības atšķetināšana nav bijis viegls uzdevums.
Lai tiktu ar to galā, viņa tiekas ar Merkeles kolēģiem, jaunības draugiem, citu lielvalstu līderiem, piemēram, bijušo Lielbritānijas premjeru Toniju Blēru un Francijas eksprezidentu Nikolā Sarkozī (kurš nosauc Merkeli par "dižu eiropieti").
Izmantoja savā labā vīriešu iedomību
Filmas interesantākā daļa ir tās pirmā pusstunda, kas vēsta par Merkeles bērnību, jaunību un politiskās karjeras pirmsākumiem. Angelas likteni lielā mērā noteica viņas tēvs, luterāņu mācītājs, kurš neilgi pēc Angelas dzimšanas ar visu ģimeni no demokrātiskās Rietumvācijas pārcēlās uz komunistisko Austrumvāciju, lai kalpotu nelielā draudzē.
Par spīti dzīvei totalitārā režīma apstākļos Angelas bērnība un jaunība bijusi laimīga. Valdošā režīma uzliktos ierobežojumus viņa sāka izjust tikai pēc pārcelšanās uz Leipcigu un vēlāk Berlīni, kur ieguva doktores grādu par pētījumiem kvantu ķīmijā.
1989. gadā krita Berlīnes mūris, un tas ievadīja milzīgas pārmaiņas Merkeles dzīvē. Viņa aizgāja no zinātniskā darba un pievērsās politikai, kur drīz vien kļuva par Vācijas kristīgo demokrātu līdera Helmūta Kola protežē.
Filmā izklāstīta amizanta epizode, kā pirms 1990. gada Vācijas parlamenta vēlēšanām Merkele devusies tikties ar piekrastes zvejniekiem, lai pārliecinātu skarbos vīrus balsot par viņu.
Zvejnieki viņai likuši dzert šņabi, kam Merkele negribīgi piekritusi. Taču jau toreiz nostrādāja viņas pārliecināšanas spējas: visi zvejnieki galu galā piekrita nobalsot par Merkeli un viņa tika ievēlēta parlamentā.
Citā filmas epizodē stāstīts par to, kā radies Merkelei raksturīgais roku žests, kas vēlāk kļuva par viņas firmas zīmi.
Filmas autore arīdzan parāda, kā Merkele pēc ienākšanas politikā prasmīgi iemācījās izmantot vīriešu iedomību, lai pamazām viņus apsteigtu un sasniegtu savus mērķus.
Tas vainagojās ar norobežošanos no sava "politiskā krusttēva" Helmūta Kola, kura politisko karjeru Merkele esot piebeigusi "gluži kā Bruts piebeidza Cēzaru".
Putins mēģināja viņu iebiedēt
Vācijas kancleres amatā Merkele noturējās 16 gadus, un šāda politiskā ilgmūžība nebūtu iespējama bez zinātniecei raksturīgās spējas izvērtēt visus apstākļus un pieņemt labāko iespējamo lēmumu.
Taču Merkelei bija arī vājās vietas, ko sevišķi prasmīgi izmantoja Krievijas diktators Putins, kurš Merkeli mēģinājis apstrādāt ar čekas metodēm.
Putins uzzināja, ka Merkele ļoti baidās no suņiem, jo reiz bija cietusi uzbrukumā. Kad vienā no pirmajām Merkeles vizītēm Krievijā viņa tika uzaicināta uz Putina rezidenci Sočos, rūdītais čekists tīšām ievedis sarunu telpā savu mīluli Koniju un acīmredzami izbaudīja Merkeles diskomfortu.
"Putins izpētīja viņas vājos punktus un atklāja vienu piemērotu: Merkele paniski baidās no suņiem. Putins ar tīksmi uzsūtīja viņai savu labradoru," secina filmas autori. "Merkele izturēja šo pārbaudījumu un pēc tam atklāja savam padomniekam: "Es viņu zinu no galvas. Tās ir tipiskas VDK metodes.""
Nespēja nokāpt no Krievijas gāzes adatas
Diemžēl citās jomās Merkele izrādīja daudz lielāku piekāpību Krievijai un Putinam. Pēc tam, kad Merkeles valdība pieņēma lēmumu pakāpeniski slēgt visas Vācijas atomelektrostacijas, enerģijas deficītu tika nolemts kompensēt ar Krievijas gāzes piegādēm.
Tādēļ tika attīstīti "Nord Stream 1" un "Nord Stream 2" gāzes cauruļvadu projekti Baltijas jūrā, kas ļautu Krievijai atteikties no gāzes tranzīta caur nepakļāvīgo Ukrainu.
Merkele piekrita šim darījumam, lai gan Austrumeiropas valstis jau tolaik brīdināja, ka Krievija nav uzticams darījumu partneris.
Austrumeiropas valstu intereses tika ignorētas arī 2008. gadā NATO samitā Bukarestē, kad Vācija un Francija negribēja kaitināt Krieviju un atturējās sniegt Ukrainai un Gruzijai konkrētus solījumus par iespējamo uzņemšanu NATO.
Krievija to uztvēra kā iedrošinājumu, ka šīs valstis joprojām ir Maskavas ietekmes zonā. Un sekas nebija ilgi jāgaida: jau 2008. gadā Krievija iebruka Gruzijā, vēlāk sekoja Krimas aneksija un tagad arī pilna mēroga iebrukums Ukrainā.
"Viņi domāja, ka, atsakot Ukrainai, varēs nomierināt Krieviju. Es aicinu Merkeles kundzi un Sarkozī kungu apmeklēt Buču, lai viņi redzētu, pie kā noved piekāpšanās Krievijai," pērn secināja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.
"Mēs tiksim galā"
Viens no retajiem gadījumiem, kad Merkele atteicās no ierastās piesardzības un bija gatava uzņemties risku, bija 2015. gada bēgļu krīzes laikā, kad līdz ar Sīrijas kara pastiprināšanos uz Eiropu plūda patvēruma meklētāju straume.
Merkele apņēmīgi paziņoja "mēs tiksim galā", un neilgā laikā Vācija uzņēma aptuveni miljonu bēgļu.
Tolaik daudzi slavēja kancleri par līdzcietību un drosmi, taču pēdējā laikā arvien biežāk izskan bažas, ka imigrantiem ir grūti iekļauties Vācijas sabiedrībā, viņu pieplūdums palielina noziedzības un terorisma risku. Merkeles "atvērto durvju" politika izraisīja pretreakciju, tādēļ sabiedrībā auga atbalsts nacionālistu un eiroskeptiķu partijām.
Par spīti viņas trūkumiem nevar noliegt, ka Merkele bijusi viena no spēcīgākajām personībām mūsdienu Eiropas politikā.
Vēsture viņu noteikti novērtēs daudz augstāk nekā viņas priekšteci sociāldemokrātu Gerhardu Šrēderu, kurš pēc aiziešanas no Vācijas politikas atklāti pārdevās Krievijai.
Un arī Merkeles pēctecis kanclera postenī Olafs Šolcs līdz šim nav spējis sevi apliecināt kā spēcīgu līderi, lai gan viņš vismaz ir paudis nepārprotamu atbalstu Ukrainai.
Dokumentālās filmas veidotāji bija centušies stundu garā filmā apkopot visu Angelas Merkeles dzīvi un politisko karjeru, bet šķiet, ka viņiem tā arī neizdevās rast atbildi uz jautājumu: "Kas ir Angela Merkele?"
Kopš viņas aiziešanas no amata pagājuši tikai divi gadi, tādēļ jācer, ka reiz vēsture mums dos daudz skaidrāku atbildi uz šo jautājumu.
