● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
Diez vai kāds zina, ka tur apprecējies slavenais diplomāts un vēsturnieks Alfrēds Bīlmanis. 11. jūlijā Polijas un Ukrainas prezidenti Andžejs Duda (Andrzej Duda) un Volodimirs Zelenskis (Володимир Зеленський) apmeklēja Svēto Misi Luckas katoļu katedrālē, lai pieminētu Ukrainas nemiernieku armijas dēļ 1943. gadā cietušos upurus. Šī ir ļoti drūma nodaļa Polijas un Ukrainas attiecību vēsturē, kas neļauj mums "virzīties uz priekšu", veidot stipras un uzticamas attiecības.
Vārds "piedodiet" joprojām nav izskanējis no Ukrainas politiķu puses, taču Krievijas agresijas pret Ukrainu 2022. gada februārī dēļ paradoksāli pastāv iespēja uz izmaiņām.
Pārskatu pirms dažiem gadiem portālā "Przegląd Bałtycki" ("Baltijas apskats") publicēto rakstu par ģenerāli Pēteri Radziņu, Polijas un Ukrainas draugu, personību, kas pašlaik apvieno divas tautas: latviešu un ukraiņu. Fotogrāfijā no Nacionālā digitālā arhīva ir redzams toreizējais Latvijas armijas virspavēlnieks Radziņš Volīnijas manevros 1925. gada augustā, viņam blakus stāv pulkvedis Mārtiņš Hartmanis, kurš 30. gados arī devās uz ukraiņu zemēm, kuras toreiz bija Žečpospolitas sastāvā: viņš ciemojās pie Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) starpkaru kūrortā uz Polijas–Rumānijas robežas. Ja meklējam sakarības starp Volīniju un Latviju, obligāti jāpiemin vēsturnieks un diplomāts, kurš starpkaru periodā Viļņas Stefana Batora universitātē aizstāvēja doktora grāda promocijas darbu. Alfrēds Bīlmanis, dzimis 1887. gadā Rīgā un beidzis Maskavas universitāti, strādāja par skolotāju Volīnijā, tai skaitā 1918.–1920. gados Rivnē (vēlākās Volīnijas vojevodistes lielākā pilsēta, kas pēc 1921. gada Rīgas miera līguma noslēgšanas nonāca atdzimušās Polijas sastāvā). 1919. gadā Tučinas pilsētiņā Volīnijā Bīlmanis, kurš dažus gadus vēlāk izdeva "Īsu Polijas vēsturi", apprecējās ar polieti Halinu Saļņicku (Halina Salnicka).
Tobrīd jautājums par Volīnijas piederību vēl nebija atrisināts.
Ļubļinas savienības laikā, 1569. gadā tā kļuva par "Kroņa" daļu ("Polijas-Lietuvas Ūnijas" poļu daļa, kas iepriekš piederēja Lietuvas Lielhercogistei), bet Polijas dalīšanu laikā tā bija Volīnijas guberņa ar galvaspilsētu Žitomirā. Tas reģions bija divu tautu, poļu un ukraiņu, strīdu cēlonis. No etniskās puses tas bija apgabals, kurā dominēja otrās nācijas pareizticīgo pārstāvji (68% pēc 1921. gada tautas skaitīšanas datiem, ukraiņu skaits visā Polijā tolaik bija 15%), tomēr muižās un pilsētās dzīvoja arī poļi un ebreji, kuriem bija savas iemīļotās Volīnijas vietiņas (piedzimušam Luckā ilggadējam Varšavas Ebreju teātra direktoram, aktieriem un režisoram Šimonam Šurmejam (Szymon Szurmiej) viņa 100 gadu jubilejā nesen tika nodziedāta dziesma "Miasteczko Łuck" ("Pilsētiņa Lucka")). Pie tam Volīnijā bija arī čehi, vācieši un krievi. Lielākā čehu minoritāte pirmskara Polijā dzīvoja Polijas austrumos, nevis uz Polijas un Čehoslovākijas robežas. 1928. gadā čehiem pat izdevās ievēlēt savu deputātu Saeimā no Juzefa Pilsudska partijas saraksta. Kvasilovā, netālu no Luckas, atradās Čehoslovākijas goda konsulāts, un tā bija vienīgā šāda veida pārstāvniecība Otrajā Polijas Republikā, kas atradās ciematā, nevis pilsētā.
Tie ir kā interesanti fakti, bet runājot par situāciju kopumā –
poļi un ukraiņi nespēja vienoties par robežu starp divām valstīm:
Rietumukrainas Tautas Republiku ar centru Ļvivā, vēlāk apvienoto ar Ukrainas Tautas Republiku (UTR) ar galvaspilsētu Kijivā, un atdzimušo Poliju, kas pretendēja uz zemēm, kuras Krievija atņēma pēc 1772. gada, tajā starpā uz Volīniju. Tas reģions bija nozīmīgs poļiem (šajā diskusijā viņi galvenokārt atsaucās uz vēsturiskiem argumentiem, bet ukraiņi – arī uz etniskiem). Tieši šeit 1809. gadā dzimis poļu romantisma pārstāvis, dzejnieks Juliušs Slovackis, kā arī te darbojās Kremenecas licejs, viena no labākajām skolām vēsturiskajā Polijā. Pianista, diplomāta un politiķa Ignācija Jana Paderevska (Ignacy Jan Paderewski) ģimene nākusi no Volīnijas, viņa vecāki līdz šai dienai ir apglabāti Žitomiras katoļu kapsētā. Tādu grāmatu kā "Lord Jim" ("Lords Džims"), "The Secret Agent" ("Slepenais aģents") vai "The Shadow-line" ("Ēnu līnija") (tulkotu arī latviešu valodā) autors Juzefs Kožeņevskis (Józef Korzeniewski), kurš veidoja savu karjeru angliski runājošo pasaulē un vairāk pazīstams kā Džozefs Konrāds, dzimis Berdičivā. Mūsdienās šajā pilsētā atrodas Džozefa Konrāda muzejs.
Galu galā poļi un ukraiņi panāca vienošanos, lai gan notika tas salīdzinoši vēlu. 1920. gada aprīlī tika parakstīts "Varšavas līgums", saskaņā ar kuru Volīnijas rietumu daļa (t.i., Lucka, Rivne un Kremeneca, bet ne Berdičiva vai Žitomira) palika Polijas pusē, bet ukraiņiem Simona Petļuras (Симон Петлюра) vadībā bija apsolīta palīdzība cīņā pret padomju varu. Tai pašā laikā Polijas valdība atzina Ukrainas Tautas Republikas neatkarību, kurai bija jābūt Polijas Republikas austrumu kaimiņam. Vēlāk notika boļševiku pretuzbrukums un 1920. gada 15. augusta Varšavas kauja, kas toreiz "izglāba" Poliju;
tad arī izskanēja slavenie vārdi "Kungi, es ļoti atvainojos", ko Juzefs Pilsudskis adresēja ukraiņu sabiedrotajiem,
kad izrādījās, ka Polijai vairs nav spēku cīnīties par kopējo labumu (atbalsts Ukrainas Tautas Republikai bija simbolisks). Vēlāk Rīgā notikušo sarunu rezultātā Polija atzina Padomju Ukrainu, un tieši tā kopā ar Padomju Krieviju kļuva par 1921. gadā Melngalvju namā noslēgtā līguma dalībnieci, kurš, starp citu, noteica Polijas–Padomju robežu. Tā Volīnijas rietumu daļa kļuva par Volīnijas vojevodisti, bet austrumu daļa – par Ukrainas PSR daļu. Šajās zemēs, kur joprojām dzīvoja daudz poļu un ebreju, tika izveidots Juliāna Marhļevska (Julian Marchlewski) Poļu Nacionālais rajons ar centru Marhļevskā (pašlaik Dovbišs). Tai bija jābūt eksperimentālai poļu "padomju republikai", kad 1920. gadā viņi neizrādīja nekādu atbalstu boļševikiem. Tur darbojās poļu skolas, iznāca avīzes poļu valodā, lai gan ar specifisku pareizrakstību. Tomēr 30. gados "Marhlevščizna" (nosaukums cēlies no poļu komunista Marhļevska uzvārda) tika atlaista, bet poļi tika vai nu noslepkavoti, vai deportēti uz austrumiem. Tā bija daļa no NKVD pretpoļu operācijas Josifa Staļina (Иосиф Сталин) laikā.
Kas notika Volīnijas poļu daļā? Volīnijas vojevodistes galva bija Henriks Juzefskis (Henryk Józewski), politiķis, kurš centās panākt mieru starp poļiem un ukraiņiem. Tomēr visgrūtākās poļu-ukraiņu attiecības bija nevis Volīnijā, bet Austrumgalīcijā, kuras galvaspilsēta bija Ļviva.
Volīnijā ukraiņi tika diskriminēti gan sociāli, gan ekonomiski, mācības ukraiņu valodā bija grūti pieejamas,
lai gan, saskaņā ar Volīnijas skolu dokumentiem, izvietotajiem Sibīrijas memoriālajā muzejā Belostokā,
kādā brīdī ukraiņu valoda poļu skolēniem bija kā obligātais priekšmets (interesants integrācijas modelis?).
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Visbeidzot sākās Otrais pasaules karš: 1939. gadā padomju karaspēks ienāca Volīnijā, organizējot deportācijas uz austrumiem, bet divus gadus vēlāk vācieši veica holokaustu, kura rezultātā mira iepriekš pieminētā Šimona Šurmieja māte, simboliski pieminēta Varšavas ebreju kapsētā.
1943. gada sākumā sākas operācija, vērsta pret poļiem, par tās kulmināciju kļuva t.s. 11. jūlija asiņainā svētdiena, viens no "Volīnijas slaktiņa" posmiem (vairums poļu šajā kontekstā runā par "genocīdu", Ukrainas puse tomēr izvairās lietot šo terminu), poļu civiliedzīvotāju masveida iznīcināšana Volīnijā,
ko īstenoja Stepana Banderas (Степан Бандера) Ukrainas nacionālistu organizācija (OUN-B), Ukrainas nemiernieku armija (UPA) un Ukrainas civiliedzīvotāji. Tolaik poļu iedzīvotājiem (pēc 1931. gada tautas skaitīšanas datiem poļi veidoja 17% no Volīnijas iedzīvotājiem) uzbruka gandrīz simts apdzīvotās vietās. Masveida slepkavošanas turpinājās arī turpmākajās dienās. Par "Asiņainās svētdienas" simbolu kļuva saglabājušās līdz mūsdienām Kiseļiņas baznīcas drupas. 11. jūlijā ukraiņu spēki aplenca Kiseļiņas baznīcu svētdienas Sv. Mises laikā un atņēma dzīvību galvenajā zālē sanākušajiem poļiem. Dažiem ticīgajiem izdevās nokļūt ķieģeļu draudzes mājā un tur paslēpties no UPA karavīriem. Gandrīz simts cilvēku gāja bojā.
Lai gan Ukrainas puse, runājot Volīnijas kontekstā par "Polijas–Ukrainas karu", pielieto vainas simetriju
(tiesa, arī poļiem uz sirdsapziņas ir ukraiņu civiliedzīvotāju nāves, taču tā bija atbildes darbība, jebkurā gadījumā, nevienam no poļu puses neienāktu prātā starpkaru periodā rakstīt par nepieciešamību "attīrīt" šīs zemes no ukraiņiem, taču ukraiņu nacionālistu oficiālais mērķis gan bija Volīnijas "attīrīšana" no nacionālām minoritātēm), šāda notikumu versija Polijas pusei ir nepieņemama.
Polijā Stefans Bandera joprojām rada riebuma sajūtu kā ukraiņu nacionālistiskās idejas radītājs ne mazāk kā Krievijā. Vienīgi, ka poļi atšķirībā no krieviem uz savas ādas izjuta, kāds var būt nacionālisms, kas tiecas uz "attīrīšanu" un iznīcināšanu.
Volīnijas tēma tika noklusēta gan komunistiskajā Polijā, gan Padomju Savienībā. Toreiz divām tautām nebija izdevīgi "strīdēties", turklāt toreizējā "poļu-padomju draudzība" bija tikai simulācija. Par to sāka runāt tikai pēc 1990. gada, īpaši grūti tas gāja Ukrainas pusei, kuras identitāte veidojas tai skaitā ap Ukrainas nemiernieku armijas kultu, kas cīnījās pret padomju varu. Lielākajai ukraiņu daļai nebija iespējas uzzināt par noziegumiem Volīnijā, lai gan Ukrainas zinātniekiem, žurnālistiem un politiķiem šī tēma ir labi zināma.
Pēc Krievijas agresijas pret Ukrainu 2022. gada februārī paradoksāli ir pienācis īstais laiks pateikt patiesību, lai beidzot samierinātu Poliju un Ukrainu.
Poļi savās mājās uzņēma vairāk nekā miljonu bēgļu no Ukrainas, tai skaitā no Volīnijas. Pirms divām nedēļām prezidents Zelenskis un prezidents Andžejs Duda piedalījās Svētajā Misē Luckas katoļu katedrālē, pieminot Volīnijas upurus. Šodien vēl ir vairākas neatrisinātas "Volīnijas problēmas", taču pašlaik runa galvenokārt ir par desmitiem tūkstošu poļu upuru ekshumāciju, kuriem joprojām nav savu kapu. Es ticu, ka labo Polijas un Ukrainas attiecību situācijā tas būs iespējams.
Volīnija jau sen nav "nolādētā zeme", poļi un ukraiņi ir pierādījuši, ka spēj sadarboties. Kā paziņoja Kultūras mantojuma fonda dibinātājs, doktors Mihals Laščkovskis (Michał Laszczkowski), pēc kura iniciatīvas tika uzsākta Olikas Svētās Trīsvienības koleģiālās baznīcas atjaunošana – tas ir viens no Polijas baroka sakrālās arhitektūras vērtīgākajiem pieminekļiem –, sākotnēji bija ļoti grūti, taču tagad situācija Volīnijā izskatās pavisam citādi. Iespējams, tieši tagad ir īstais brīdis Volīnijas lietu virzīt "uz priekšu", kā uzsver Ukrainas poļu draugs, rakstnieks Vitolds Šablovskis (Witold Szabłowski), grāmatas "Sprawiedliwi zdrajcy. Sąsiedzi z Wołynia" ("Taisnīgie nodevēji. Kaimiņi no Volīnijas") autors; grāmata veltīta ukraiņiem, kas glābj poļus.
Citas labākas iespējas visdrīzāk nebūs.
