Šogad Latvijas Mediju ētikas padomē skatīti 33 iesniegumi un sūdzības par iespējamiem ētikas pārkāpumiem mediju darbā. Mediju ētikas padome ir nozares pašregulācijas organizācija, tā palīdz risināt domstarpības starp sabiedrību un medijiem. Sūdzētāju vidū bija valsts amatpersonas, organizācijas, uzņēmumi, tā dēvētie aktīvisti, kā arī daudzi mūsu līdzcilvēki bez plašākas atpazīstamības sabiedrībā.
Ētikas padomē skatītās sūdzības var iedalīt divās grupās. Pirmajā ieskaitāmas sūdzības, kurās ir ļoti konkrēts pamats diskutēt par mediju ētikas kodeksa pārkāpumiem – vai godprātības, faktu pārbaudes, faktu un viedokļa nošķīrums vai citi ētiskas mediju darbības principi ir ievēroti. Vai bija pareizi steigties publicēt ziņu par uzņēmēja Jura Savicka nāvi, nepārbaudot tās patiesumu? Kādā veidā medijs atzina un laboja savu kļūdu? Vai bija pareizi televīzijas sižetā iekļaut norādes uz mazaizsargāta cilvēka dzīvesvietu? Vai bija pareizi, ka, rakstot par gadījumu, kad sabiedrībā cienīta un zināma cilvēka vārds un foto bijis izmantots krāpnieciskās viltus ziņās, žurnāls uz vāka viens pret viens atkārtoja internetā izplatītos melus? Vēl brīdi tā varētu turpināt, taču secināms, ka
šādu gadījumu nav daudz, toties to izvērtēšana medijiem, lai arī nepatīkama, atgādina par vienošanos uzturēt profesionālos standartus, neraugoties uz steigu, stresu, resursu trūkumu vai īstermiņa biznesa interesēm.
Par saņemtajām sūdzībām Ētikas padome gatavo atzinumu vai sniedz viedokli un rekomendācijas. Tas tiek darīts arī par situācijām, kad Ētikas kodekss formāli ticis ievērots, tomēr bažām bijis pamatots iemesls. Skatot 33 sūdzības, 16 gadījumos Ētikas padome saskatīja sūdzībai pamatotu iemeslu. Uzticama, no malas sniegta situācijas analīze un ieteikumi palīdz medijiem uzturēt profesionālos standartus. Daļā gadījumu Ētikas padomes analīze bija par pieļautām kļūdām, citreiz medijs saņēma apstiprinājumu, ka diskutablajā situācijā ir rīkojies profesionāli un ētiski.
Savukārt otrā grupā var ieskaitīt sūdzības un iesniegumus, kas liecina, ka izpratne par demokrātiju un gatavība pašiem ievērot tās pamatprincipus var būt trausla. Piemēram, Ētikas padomē ir skatītas sūdzības par intervijām un intervēto uzskatiem. Kāpēc medijs publicējis interviju ar Aivaru Lembergu? Kāpēc cits medijs intervējis Ventu Armandu Kraukli? Vēl cits medijs bez iejaukšanās intervējis igauņu sabiedrisko aktīvistu, kas politiski labējās partijas nodēvē par fašistiskām. Viena no absurdākajām sūdzībām – ka reģionālā laikraksta "Ziemeļlatvija" redaktore publicējusi savu viedokli laikraksta redakcijas slejā.
Šīs sūdzības vieno nepatika pret atšķirīgu un personīgi nepieņemamu viedokli un cerība, ka iespējams panākt, ka medijs tiek nosodīts, apzinās savu "kļūdu" un labojas.
Tomēr tieši iespējas brīvi izteikties medijos, dažādu viedokļu daudzveidība publikācijās un sižetos un pašu mediju daudzveidība ir nepieciešamas sarežģītās realitātes iespējami patiesai atveidošanai, diskutablu jautājumu risināšanai, dažādu sabiedrības grupu un to pārstāvju iespējām piedalīties publiskā diskusijā un tikt sadzirdētiem. Tā ir prakse, kas atšķir demokrātisku sabiedrību no totalitāras, kurā atšķirīgi viedokļi tiek ierobežoti kādas sabiedrības grupas ērtībai.
Pieminēto ērtību – mazāk redzēt un dzirdēt atšķirīgus viedokļus – jau sniedz sociālie mediji. Varētu šķist, ka sociālajos medijos varam nepastarpināti iegūt pilnu ainu par jebkuru jautājumu. Taču, kā secinājusi Latvijas Mediju ētikas padomes locekle un Sabiedrisko mediju ombuds Anda Rožukalne, sociālās tīklošanas platformas tikai šķietami ir perfekta demokrātiskas diskusijas vide. Platformas pārvaldošo algoritmu un profesionāla žurnālista uzdevumi ir ļoti atšķirīgi. Algoritma uzdevums – noturēt lietotāju platformā ilgāk un biežāk.
Žurnālista uzdevumi ir daudzveidīgāki – informācijas apkopošana, konteksta sniegšana, dažādu viedokļu apzināšana, izvērtēšana. Tomēr mēs zinām, ka sociālos medijus lietot ir vieglāk, arī lētāk. Par to gan mēs maksājam citādi.
Samazinot profesionālo mediju patēriņu un palielinot sociālo mediju patēriņu, cilvēks slīgst burbulim pielīdzināmā, algoritmu modelētā informācijas telpā, kurā pārsvaru gūst līdzīgi viedokļi, bieži pat sakāpināti.
Atšķirīgie viedokļi atrodas citā burbulī. Arī viedokļu paudēji ir tie, kas bez uzaicinājuma izsakās, nevis vēl kādi, kas arī būtu pelnījuši tikt uzrunāti, sadzirdēti par kādu jautājumu. Daļa viedokļu sociālajos medijos nekad nenonāk, jo ne katrs spēj izturēt tur mītošo verbālo agresiju. Agresijas paušana sociālajos medijos ir tiktāl kļuvusi par ierastu lietu, ka šādu viedokļi paudēji tagad sūdzas arī par profesionālajiem medijiem, apstrīdot redakciju tiesības moderēt savu portālu saturu un rūpēties par diskusiju kvalitāti
Kad radikālu un līdzīgu viedokļu paušana ir kļuvusi par normu dažādos sociālo mediju lokos, daļa cilvēku izvēlas pieņemt karotāja lomu un apkarot atšķirīgus viedokļus. Kad ģimenē ir vienprātība, bet ar kaimiņiem vai darba kolēģiem jautājumus par karu, kovidu vai valodu labāk nediskutē, tad daļai cilvēku tieši t.s. tradicionālie, profesionālie mediji ir teju vienīgais avots, kur vēl sastapties ar atšķirīgiem viedokļiem. Tad no medija cilvēks pieprasa ar savām vērtībām saskanīgu pasaules skatījumu, kurā nav atšķirīgu viedokļu.
Pirms kāda laika politiķi prasīja vairāk pozitīvo ziņu, mazāk par korupcijas lietām. Tagad mediju saturs tiek vērtēts, piemēram, ģeopolitiski – Krievijas sāktā kara kontekstā. Ir arī mediji, kam pārmet rusofobiju.
Krievu valodas portāliem pārmet gan krievu pasaules nodevību, gan, arī tieši pretēji, – nepietiekamu atbalstu Ukrainai, Krievijas naratīvu izplatīšanu, laipošanu. Ir mediji, kam pārmet nepietiekamu patriotismu. Sabiedriskajiem medijiem pārmet visu reizē.
Turklāt pārmetumi var nebūt par medija redakcionālo politiku ilgtermiņā. Arī par viena medija dažādiem rakstiem vai raidījumiem var dzirdēt atšķirīgus pārmetumus atkarībā no konkrētā satura un kritiķa nostājas; gan par rusofobiju, gan Kremļa naratīvu izplatīšanu. Netīkama viedokļa iekļaušana sižetā, netīkams tēmas atspoguļošanas veids, reizēm raidījuma vadītāja nebūtisks izteiciens vai spontāna cilvēciska emocija, redzot kara laukā nofilmētu šausminošu nāves ainu, – jebkas var būt pamats sūdzībai, centieniem iedibināt jaunas normas žurnālista darbā. Tomēr šādu pretenziju uzticēšana Sabiedrisko mediju ombudam vai Latvijas Mediju ētikas padomei ir veids, kā tās risināt konstruktīvi.
Prakse rāda, ka bijuši gadījumi, kad pārmetumi bija pamatoti citā aspektā, piemēram, skatīta jauna tēma un žurnālistam pietrūcis prasmes atspoguļot sarežģīto jautājumu, vai bijusi paviršība, vai arī žurnālists savas personīgās simpātijas vai vērtības stādījis augstāk par profesionālajām. Tomēr daudzos gadījumos secināms, ka sūdzības sniedzējiem rūp, lai mediju publikācijas un sižeti būtu pakļauti viņu pasaules uzskatam, neparādītos atšķirīgi viedokļi un notikumu versijas, lai žurnālisti atturētos paust konkrētu viedokli kara, etniskos, ģimenes, partnerattiecību vai citos jautājumos. Ir sajūta, ka objektivitātes vērtība žurnālistikā tiek apšaubīta.
Kāpēc tas ir ne mazāk satraucoši par apzinātām dezinformācijas aktivitātēm? Atsakoties no daudzveidības mediju saturā un pašu mediju daudzveidības, notiek atteikšanās no demokrātijas pamata – brīvas ideju un viedokļu apmaiņas, spējas uzklausīt un izvērtēt.
Galu galā, vājināt demokrātiju, aizstāt to ar vienkāršākām un vieglāk kontrolējamām pārvaldes formām arī ir šī brīža dezinformācijas izplatītāju stratēģiskais mērķis.
Tāpēc ir vērts atpazīt šīs situācijas un novērtēt ieguvumu, kādu dod daudzveidīgi, redakcionāli neatkarīgi un profesionāli mediji. Izmantosim iespēju sargāt mediju profesionālos standartus. Darīsim to, ja nepieciešams, sūdzoties ombudā, bet ne agresīvi un cilvēka necienīgi vēršoties pret žurnālistiem.
