● Šis ir tulkojums latviešu valodā.
Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Nesen man "iekrita acīs" ziņas, kas liecina, ka valodas problēma ir daudzu valstu Ahileja papēdis. Piemēram, Latvijā notiek vētrainas diskusijas par to, vai valstij būtu vai nebūtu jāatbalsta sabiedriskie mediji krievu valodā. Ja šāda atbalsta nebūtu, tad paliktu tikai privātie mediji krievu valodā.
Pēc kāda laika uzdūros ziņai par Krievijas Valsts domes deputātiem, kas iesnieguši izskatīšanai likumprojektu "krievu valodas aizsardzībai". Tas paredz aizliegt izmantot ārzemju vārdus izkārtnēs, uzrakstos, reklāmā, informācijā par akcijām, izpārdošanām un tamlīdzīgi.
Pie manis atlidoja vēsts no manas dzimtenes Baltkrievijas. Ilgus gadus ielu nosaukumu plāksnītes pie ēkām un metro staciju nosaukumi bija baltkrievu valodā kirilicā, kā arī latīņu rakstībā – jo baltkrieviem latīņu alfabēts nav nekas jauns, mēs to izmantojam kopš 19. gadsimta. Nesen "krievu pasaules" aktīvistu centienu dēļ latīņu rakstība tika atcelta un tās vietā nosaukumi tagad tiek dublēti krievu valodā. Nerunājot nemaz par to, ka par baltkrievu valodu manā valstī var nokļūt cietumā un uz ilgu laiku.
Man nostiprinās pārliecība, ka valoda 21. gadsimtā kļūst par ideoloģisku instrumentu un daļu no propagandas, nevis ir tikai saziņas līdzeklis. Bet ko domājat jūs? Savus "neērtos" jautājumus uzdevu sociālajā tīklā, un man atrakstīja vairāki cilvēki (pēc viņu lūguma vārdi mainīti).
Vai sen dzīvojat Latvijā, kādas ir jūsu galvenās saziņas valodas ikdienā un kāpēc?
Jānis, 30 gadi, latvietis: Es izmantoju latviešu valodu, savu nacionālo valodu. Ikdienā runāju trīs valodās – latviešu, angļu un krievu, attiecība ir apmēram: 60% – latviešu, 35% – angļu un 5% – krievu. Viegli pārslēdzos no vienas valodas uz citu.
Ļoša, 26 gadi, baltkrievs: Pārcēlos uz Latviju 2023. gada sākumā. Līdz tam apmēram gadu dzīvoju Anglijā, tāpēc pie bilingvālisma sāku pierast jau diezgan sen. Es arī Baltkrievijā centos runāt baltkrievu valodā sabiedriskās vietās, tomēr, lai cik dīvaini nebūtu, Londonā sāku runāt daudz vairāk nekā Baltkrievijā – pirmām kārtām ar turienes ukraiņiem, kuru tur ir daudz un kuriem ir ļoti pozitīva attieksme pret baltkrievu valodu — чому розмовляеш російскою, у вас же е білоруська (tulkojums no ukraiņu valodas – kāpēc runā krieviski, jums taču ir baltkrievu valoda).
Krievvalodīgā vide arī saglabājās – gan vietējie paziņas, gan daudz saziņas internetā un pa tālruni. Es tad pamanīju pirmo īpatnību – gan angļu, gan baltkrievu valodas dzīvē negaidīti kļuva vairāk, taču smadzenes abas šīs valodas uztvēra kā svešvalodas attiecībā pret krievu valodu, tāpēc angļu vārds domās un pat runājot varēja nomainīties pret baltkrievu un otrādi.
Pārsteidzoši, taču
Latvijā man sadzīvē ir daudz mazāk krievu valodas un vairāk angļu valodas nekā Anglijā – šeit darbs ir pilnībā angļu valodā, bet saskarsmes lokā tikpat kā nav Latvijas krievvalodīgo. Te es sevi pirmo reizi sāku pieķert, ka domāju angliski, nevis krieviski.
Ramans, 33 gadi, baltkrievs: Uz Latviju atbraucu piespiedu kārtā kopā ar ģimeni. Sieva baltkrievu valodu nav mācījusies, taču lielākoties saprot – tāpēc ar viņu galvenokārt runāju krieviski, tāpat viņa runā ar bērnu. Es ar bērnu lielākoties runāju baltkrievu valodā, lai viņš to būtu vismaz dzirdējis. Diasporā, ar draugiem un sociālajos tīklos 50/50, kā arī brīžiem kaut kas no ukraiņu. Darbā – galvenokārt krieviski, plus ar ukraiņiem baltkrieviski, kā arī mazliet angliski un poliski. Attiecība nedēļas laikā droši vien: apmēram 50% krieviski, 30% baltkrieviski, 10% poliski, 8% angliski, 2% ukrainiski.
Saša, 32 gadi, baltkrieviete: Latvijā esmu pusotru gadu. Galvenās saziņas valodas ir krievu (ar ģimeni un mācībās), angļu (mājās ar partneri). Pēdējā laikā ikdienā aizvien vairāk parādās latviešu valoda. Darba dienās biežāk domāju krieviski, izejamās dienās smadzenes parasti pārslēdzas uz angļu valodu un domas veidojas jau tajā. Vissarežģītākais periods ir darbdienas vakars, jo vakarā ir latviešu valodas nodarbības, kas notiek krieviski, bet vēl vakarā ar partneri jau angliski apspriežam dienas notikumus.
Galu galā
kādu laiku pēc mācībām man galvā ir putra no krievu, angļu un latviešu valodām.
Lingvisti teic, ka valoda ietekmē domāšanu, jo tajā ir šifrēti tautas kultūrkodi, arhetipi. Vai tam piekrītat?
Jānis: Ja pareizi sapratu jautājumu, tad – jā, piekrītu. Mums pat ir dažādi nacionālās valodas modeļi atkarībā no reģiona, no kura mēs esam. Piemēram, teikumu struktūra un vārdu galotnes Kurzemē būs citādas, taču bagātāki teikumi un vārdi būs Vidzemē un Latgalē. Esmu par Latgali, mums pat ir atšķirīga valoda – latgaliešu… Vai, kā saka citi, dialekts.
Ļoša: Valoda noteikti ietekmē domāšanu, kaut vai tāpēc, ka vieniem un tiem pašiem vārdiem ir atšķirīgas nokrāsas dažādās valodās: tulkojums labā nozīmē ir jēgas adaptācija, nevis burtiski tas pats, uzrakstīts atšķirīgiem burtiem. "Pride", "гордость" un "гонар" (latviski – lepnums) ir nedaudz atšķirīgas lietas.
Ramans: Zinātniekiem piekrītu, protams. Valoda ir kā nospiedums, tautas evolūcijas indikators. Raksturi un temperamenti arī veidojušies ģeogrāfijas ietekmē. Es personīgi nevaru iedomāties, kā plūdenajā, vienmērīgajā, dažkārt līdz apvārsnim līdzenajā – īpaši piekrastē – Baltijas ainavā varētu būt izveidojusies arābu vai spāņu valoda un temperaments! Vai tad jūs, vienmērīgā solī pastaigājoties pa Jūrmalu, Palangu vai Tallinu, nevēlējāties runāt stieptāk, dziedošāk?
Esmu arī pamanījis, ka nespēju lamāties baltkrievu valodā, lai gan lamuvārdi mums ir biezā slānī, protams… Taču "neiet kopā" – nespēju, un viss. Un arī tas ir diezgan dīvaini, jo
mūsu valoda attīstījās un saglabājās diezgan agresīvos vēsturiskos apstākļos, taču stresu, agresiju nav uzsūkusi vispār. Varbūt daba kompensēja, ārstēja – paldies partizānu tradīcijām par mūsu tīrajām dvēselēm.
Šo tēmu es nodotu speciālistu ziņā…
Saša: Domāšanu noteikti ietekmē, domas veidošanas konstrukcija angļu valodā ir pilnīgi citāda nekā krievu v alodā. Doma par kultūrkodiem ir interesanta. Neapšaubāmi mainās sarunas maniere un intonācija, kad pārslēdzies uz citu valodu. Droši vien, ja novēro, var pamanīt daudz atšķirību.
Ja jums būs bērni, kādā valodā ar viņiem runāsiet?
Jānis: Savu bērnu man pagaidām nav, bet galvenokārt manā ģimenē izmantojam latviešu valodu un nedaudz angļu valodu bērniem.
Ļoša: Par bērniem nereti domāju tā – ja māte būs ārzemniece, tad tā būs viņas dzimtā valoda plus baltkrievu. Un vēl angļu kā visticamākā saziņas valoda ģimenē. Ja baltkrieviete vai ukrainiete, tad angļu valodas nebūs.
Saša: Ja godīgi, neesmu par to domājusi. Droši vien angļu, un mēs ar partneri runāsim ar bērnu katrs savā valodā.
Vai Latvijā būtu jālikvidē sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi krievu valodā? Vai lasāt vietējo presi, un kāda ir jūsu attieksme pret šo lēmumu?
Jānis: Lasu vietējās ziņas dzimtajā valodā – latviešu. Esmu pievērsis uzmanību šim jautājumam. Es to atbalstu, bet zināmā mērā. Ciktāl es atbalstu, tas, godīgi sakot, ir atkarīgs no daudziem apstākļiem… Un domāju, ka vairākums cilvēku jūt to pašu.
Ļoša: Runājot par plašsaziņas līdzekļiem, domāju, ka man nav tiesību izlemt latviešu vietā. Saskatu argumentus gan par, gan pret. Emocionāli esmu par slēgšanu, racionāli – nezinu…
Ramans: Plašsaziņas līdzekļu likvidēšana pēc valodas pazīmes – tas ir kaut kāds padomisms. Latvijā, protams, esmu lasījis vietējos plašsaziņas līdzekļus krievu valodā (un, pateicoties LSM, baltkrievu valodā), bet tādēļ man nesāka rēgoties Latvijas PSR vai kaut kāda Krievijas guberņa. Jo šo plašsaziņas līdzekļu autori nav Kremlī, bet šeit, un raksta sev. Tātad svarīgāks ir plašsaziņas līdzekļu saturs un vērtības, bet pēc tam jau pasniegšanas forma.
Tie, kuriem ir cars galvā un zvaigzne pierē, gan pirms aizlieguma, gan pēc tā lasīs Kremļa ruporus, kamēr tādi būs. Vienīgi pēc aizlieguma viņiem nepaliks iespēja atskurbt, tas netuvinās visus Latvijas iedzīvotājus, bet tikai vēl vairāk palielinās atrautību un nesaprašanos starp viņiem
– tas noteikti nav ceļš uz harmoniju un labklājību.
"Tā" puse kļūst vājāka, tās adepti ir apjukuši, un, gluži otrādi, uzskatu, ka jāpastiprina piedāvājums no "šīs" puses arī auditorijai saprotamā formā. Ja man, piedodiet, prezentētu Latviju man nepazīstamā valodā, es neiedvesmotos, jo vienkārši neko nesaprastu un daudz zaudētu. Bet tagad – varēju sev atklāt un iegūt veselu Visumu, kas bija tik tuvs, taču mazpazīstams. Plašsaziņas līdzekļu krievu valodā slēgšanai jānotiek dabīgā ceļā, nevis ar rīkojumu no augšas. Uzskatu, ka pūliņi jānovirza uz otru svaru kausu, uz visa latviskā attīstību, alternatīva jāpadara aizvien pievilcīgāka. Tagad ir īstais laiks – iespēju logs.
Saša: Ja godīgi, tad vietējos plašsaziņas līdzekļus nelasu. Ja kāds atsūta rakstu, tad izlasu, parasti angliski. Droši vien nebūtu slikti, ja būtu iespēja lasīt vietējās ziņas arī krievu valodā.
***
Un pēdējo jautājumu uzdevu Latvijā dzīvojošajiem baltkrieviem.
Vai, dzīvojot Latvijā, vajag mācīties latviešu valodu un kāpēc?
Ļoša: Protams, vajag. Neesmu pārliecināts, vai palikšu te ilgāk nekā pāris gadus, tāpēc pagaidām īpašas pūles tam neveltu,
aprobežojos ar to, ka neizmantoju krievu valodu, saku arī "paldies" un "lūdzu".
Ramans: Latviešu valoda… Emigrantam tas nav vienkāršs jautājums, un man vietējā faktiskā divvalodība sākumā ļoti palīdzēja, katrā ziņā atjaunot spēkus un adaptēties bija ļoti ērti. Taču valsts politiku un pašu latviešu
centienus saglabāt un attīstīt savu valodu un kultūru neapšaubāmi atbalstu, un viņi prot to darīt.
Šaubos, ka es kā emigrants ģimenē pārietu uz latviešu valodu baltkrievu valodas vietā, taču apgūt ārējai komunikācijai – tas ir obligāti, turklāt vienkārši pieklājīgi.
Saša: Es uzskatu, ka jā. Pat ja neplānojat palikt Latvijā, tad iemācīties pāris pieklājības frāzes neprasīs lielas pūles. Vietējiem iedzīvotājiem tas ir ļoti patīkami, un viņi daudzreiz labprātāk piekritīs palīdzēt. Mani personīgi līdz asarām aizkustina, kad ārzemnieks grib iemācīties vārdu vai frāzi nevis krievu, bet baltkrievu valodā. Bet, ja plānots te aizkavēties, tad, protams, labāk iemācīties.
Turklāt valodu mācīšanās noder Alcheimera slimības profilaksei.
***
Šīs atbildes man lika aizdomāties par to, ka dzimtās – baltkrievu – valodas saglabāšana man kļuvusi par visas dzīves lietu. Tādēļ es šeit, Latvijā, esmu nonākusi.
Un visbriesmīgākais, ko es varēju būt dzirdējusi, ir frāzes "tava valoda nevienam nav vajadzīga" un "tava valoda ir mirusi".
Domāju, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji sapratīs, ko es gribu pateikt.
