Filmas pirmizrāde LTV gaidāma 28. septembrī. Pēc tās – trīs rakstu sērija LSM.lv par filmā aplūkoto personu likteņiem.
Par latviešu likteņiem Krievijā Staļina laika represiju laikā lasi arī Ivetas Lepeško rakstu: "Latviešu operācija" PSRS Lielā terora laikā
Ir 70. gadu beigas. Atmiņas. It kā ikdienišķa saruna, tēvs kar skapī uzvalku, un es, pusaudze, sēžu uz dīvāna un naivi brīnos par to, ka daudziem 20. gadsimta personāžiem dzīve noslēdzas 1937.–1938. gadā. Vēl tagad atceros, kā viņš pagriezās pret mani un tādā savādā intonācijā pārjautāja, vai tiešām mums skolā nemāca par Staļina laika represijām? Atkal nemāca? Dzirdēts jau bija, bet nekad neasociēju šo vārdu salikumu ar skaitļiem jeb bojāgājušo apmēru, necilvēcību liecību "izsišanā", spīdzināšanā un pēcteču skaudrajiem dzīves likteņiem. Kā lielāks pārsteigums jau bija nākamais tēva jautājums, vai zinot, ka tajās ierauts bijis mans nesen mirušais vecaistēvs, opis Jānis? Nezināju… No tā laika atceros arī tēva piebildi, ka arī viņam pašam sanākusi tikai viena skaudra saruna par šo tēmu, opis Jānis par to nerunāja… Kaut kā pie šīs tēmas vairs neatgriezāmies.
Ir 80. gadu vidus, PSRS sākusies tā dēvētā "glasnostj" (latviski – aklātība) ēra. Visapkārt interesanti un satraucoši stāsti, raksti, TV pārraides par to, kā bijis un par ko agrāk publiski nerunāja. Mana interese par pagātnes notikumiem jau konkretizējusies, mācos Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Tirpinu savu vecmāmiņu babu Ņinu, lai pastāsta par savu dzīvi tur, tajos trakajos laikos. Par to, kāpēc Jāni paņēma ciet un kā viņš palika dzīvs, kas notika tajā laikā ar viņu un manu mammu. Uz pirmo jautājumu tiešu atbildi nesaņemu, uzzinu, ka babas Ņinas māsa rakstījusi atbalsta vēstuli uz Kremli. Atbildes mani īpaši neuzrunā, un arī vecmāmiņa par šo tēmu nav īsti runātīga. Kaut kā visa šī personīgā lieta nobāl uz visu citu tajā laikā lasīto stāstu fona.
2020. gads. Rakstu konkursa pieteikumu Latvijas Televīzijas Programmu daļai, lai izveidotu televīzijas videofilmu par t.s. "latviešu operāciju" un ap to saistītiem notikumiem. Motivē tas, ka 2022. gada novembra beigās paietu 85 gadi kopš šīs liktenīgās PSRS Iekšlietu tautas komisāra N. Ježova pavēles iznākšanas un masveida represiju sākuma pret latviešiem. Monitorējot Latvijas mediju telpu, konstatēju, ka šī tēma, ar retiem izņēmumiem, tobrīd ir pazudusi no žurnālistu un līdz ar to arī sabiedrības dienaskārtības. Nav pieprasījuma, nav arī piedāvājuma. Paralēli mēģinu "sakasīt" savas atmiņu drumslas, ko ģimenē esam pārrunājuši par šo tēmu, un sunīju sevi par to, ka toreiz – gan 70., gan 80. gados, gan arī vēlāk – nepratu uzdot pareizos jautājumus, saklausīt atbildes. Nav vairāk, kam pajautāt…
2022. gads. Apstiprināto filmas ideju "aplauž" Krievijas uzbrukums Ukrainai. Plānotos braucienus pa izvēlēto varoņu dzīves vietām Ukrainā, Krievijā, tiešs kameras pietuvinājums ar domu "te agrāk bija" vai Butovas poligona – represiju upuru nošaušanas vietas apmeklējums un citas ieceres, – tas viss ir vienkārši jāaizmirst.
Ne visi uzrunātie ir arī gatavi par šo tēmu runāt. Arī pati saņemu labvēlīgu brīdinājumu, ka mūs, filmas veidotājus, var šobrīd nesaprast.
Kopā ar režisori Agitu Cāni-Ķīli pašām ir jānotic, ka ir vērts turpināt, jo emocionālais sakāpinājums, ko raisa vārds Krievija, ir ļoti augsts. Vēlreiz saņemam apstiprinājumu no saviem kolēģiem televīzijā, ka jāiet uz priekšu.
2023. gads. Esam filmas veidošanas procesā. Materiālu atlases laikā, meklējumos, dažādās sarunās ar paziņām, draugiem, kolēģiem uzzinu, ka daudzas ģimenes ir tieši vai attālināti saistītas ar kādu no savējiem, kas tomēr 20. gadsimta 20.–30. gados palika un dzīvoja PSRS. Un izbaudīja dzīves piedāvātās iespējas, privilēģijas un arī pāridarījumus. Kādam mēs uzjundām nostalģiskas atmiņas, kas dod iemeslu meklēt tuvinieku vārdus biedrības "Memorial" datubāzēs, kāds atceras savas omes, opja likteņus un sāk šķetināt senākus dzimtas stāstus, kāds ar zināmu pārsteigumu arī atrod nezināmus radiniekus šodienas Krievijā. Bet kāds paklusē vai arī intervijas laikā pausto atklātības mirkli tomēr lūdz nepublicēt. Ne vienmēr par šo tēmu runāt ir viegli. Un diemžēl tieši mūsdienās…
2023. gada vasara. Intervējam slaveno "Šķērsielas" veidotāju Tālivaldi Margēviču. Viņa vārdus gribu izmantot kā citātu "… mākslas un literatūras uzdevums nav slavēt vai tiesāt, uzdevums ir saprast. Tie jautājumi, ko jūs jautājat, lūk, liek meklēt atbildes – kā cilvēks no Šķērsielas 13, kur es pats augu, staigāja pa šo pašu dārzu, redīsus un kartupeļus audzēja un tirgoja vai ko tur darīja, kā šis cilvēks aiziet citu ceļu?"
Kāds ir šis cits ceļš? Un kāda ir tā cena? Kāpēc latvieši tik lielā skaitā bija un palika Krievijā? Kā veidojās to likteņi, karjeras, sabiedriskā un kultūras dzīve? Kādas bija viņu dzīves izvēles? Kā tos skāra Staļina laika represija un kas ir "Latviešu operācija", kuras statistikas dati ir tik nežēlīgi – 22 360 aizturēto no kuriem 16 573 piespriests nāvessods?
Un kāpēc mēs arī šodien tik maz runājam par šo vēstures tēmu? Un vai vispār par to vajag runāt? Un kā?
Šie un daudzi citi jautājumi un atbilžu meklējumi ir filmas "Neērtie latvieši" pamattēma. Mēs izvēlējāmies veidot savu stāstu, balstoties gan uz vairāku mūsu pašu izvēlētu filmas varoņu dzīves piemēriem, gan arī ieskicējot tos dzīves apstākļus un nosacījumus kopumā, kādos 20.–30. gados PSRS dzīvoja tur palikušie mūsu tautieši. Tā dēvētais "elites latviešu" loks varēja būt daudzkārt plašāks, bet kopumā mainītos tikai vārdi, uzvārdi, taču liktenis būtu skaudri līdzīgs. Uzreiz piebildīšu, ka materiāla apjoma pēc tapusi ne tikai televīzijas videofilma, bet arī papildu materiāls LSM.lv lasītājiem, ko drīzumā varēsiet novērtēt paši.
P.S. Varbūt šis stāsts palīdzēs saprast arī iemeslus, kāpēc decembra pirmajā svētdienā Latvijā ir jāizkar karogs sēru noformējumā. Jau no 1998. gada tā tiek pieminēta kā Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena. Mācieties vēsturi!
