Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Русский перевод доступен здесь.
Tam, ka liela pilsēta netālu no Polijas robežām, ir nosaukta Mihaila Kaļiņina (Михаил Калинин) — līdzatbildīgā par poļu masveida slepkavību (Katiņas slaktiņš) — vārdā, piemīt emocionāls, negatīvs raksturs" — tā komisija pamatoja savu ieteikumu. Tēma izraisīja asas diskusijas internetā, tajā starpā arī politiķu vidū. "Tas, kas notiek Polijā, vairs nav rusofobija, tas ir process, kas robežojas ar neprātu," sacīja Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs (Дмитрий Песков), savukārt Dmitrijs Medvedevs (Дмитрий Медведев) tviterī rakstīja par "poļu rusofobiem, kuri vēlas mācīt visiem vēsturi". Dosimies ceļojumā pa Karaļauču pēdām.
"Kaļiņingrada ir Čehijas daļa. Poļi un čehi sacenšas jokos" – šādus virsrakstus varēja redzēt pagājušā gada rudenī Polijas internetā, kad Čehijā radās ideja par Kaļiņingradas apgabala aneksiju un valsts "vēlamo pieeju Baltijas jūrai" atgriešanu. Oficiālajā mājaslapā "Královca" (Kaļiņingradas nosaukums čehu valodā) kādā brīdī tika paziņots, ka 98% Kaļiņingradas iedzīvotāju referendumā bija nobalsojuši par reģiona pievienošanu Čehijas Republikai un par vēsturiska čehu nosaukuma atgriešanu, Kēnigsbergas (vācu valodā "Königsberg", no tā lietuviešu "Karaliaučius" un latviešu "Karaļauči", lai gan latvieši lieto arī formu "Kēnigsberga") dibinātāja, karaļa Otokāra Pšemisla (Přemysl Otakara) vārdā. Tā bija acīmredzama atsauce uz viltus referendumiem, kas notika Krimā un Donbasā. Daži jokodami sāka jautāt čehu krogos Varšavā, vai tur, izņemot "knedlikus" un "utopencus", var nobaudīt tradicionālos "Kēnigsbergas klopšus", populārus Vācijā līdz mūsdienām, vai "Kēnigsbergas marcipānu". To pašu varētu vaicāt Rīgas "Švejkam".
Šī poļu–čehu jokošana patika arī Lietuvai, kura kādreiz pati varēja pretendēt uz Kēnigsbergas apgabalu.
Līdz 1945. gadam Austrumprūsijas ziemeļu daļā dzīvoja daudz lietuviešu protestantu, kurus lietuviski sauca par "lietuvininkai" (tur viņi dzīvoja apmēram kopš 16. gadsimta, kad Prūsijas hercogiste, savulaik Teitoņu ordeņa valsts, pārgāja protestantismā; līdzīgi Prūsijas dienvidu daļā, tur līdz Otrajam pasaules karam dzīvoja mazuri, kuri sludināja luterāņu reliģiju, bet runāja poļu līdzīgajā valodā).
1945. gadā lielākā šo cilvēku daļa kopā ar vācu iedzīvotājiem tika padzīta, bet tādas nozīmīgas lietuviešu nacionālajai identitātei pilsētas kā Tilža vai Ragneta (1883.–1886. gados tur tika izdots profesora Jona Basanaviča (Jonas Basanavičius) žurnāls "Aušra" ("Ausma"), atbalstošs lietuviešu nacionālo atmodu; interesanti, ka ar tādu pašu nosaukumu 20. gadsimta pirmajā pusē darbojās Rīgas poļu apvienība) tika pārdēvētas par "Sovetsku" un "Ņemanu" (šeit ir rupja poļu nosaukumu komisijas kļūda,
mēs vairs nevaram rakstīt "Kaļiņingrada", tomēr joprojām ir jāizmanto tādi nosaukumi kā "Sovetska" vai "Čerņahovska").
Karaļauču attiecību vēsture ar Poliju un Lietuvu aizsākās ar slaveno 1525. gada Prūsijas godinājumu, ko 19. gadsimtā uzzīmēja poļu gleznotājs Jans Matejko (Jan Matejko). Tad Albrehts Hohencollerns (Albrecht Hohenzollern), "Prūsijas kņazs", atdeva godu Polijas karalim Sigismundam I Vecajam (viņa dēla valdīšanas laikā Žečpospoļitai tika pievienota Livonija). Agrāk kā Polijas karalistes daļa Teitoņu Prūsija tika pārdēvēta par Prūsijas hercogisti. Šeit valdīja protestantu reliģija atšķirībā no blakus esošās Varmijas — tur bija bīskapija un līdz 1773. gadam nenotika evaņģēliskie dievkalpojumi (šogad vietējā luterāņu baznīca svin 250. gadadienu kopš pirmā luterāņu dievkalpojuma, kas notika Olštinas pilī).
Sadalījums uz mazuriem-protestantiem un vārmiešiem-katoļiem saglabāsies līdz 1945. gadam un būs redzams, piemēram, 1920. gada plebiscīta rezultātos, kad šo zemju iedzīvotājiem tika uzdots jautājums: kam viņi vēlas piederēt — Polijai, ko radīja Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) vai Austrumprūsijai, kura atrodas Veimāras Republikas sastāvā. Varmijā bija cilvēki, kas referendumā izvēlējās Poliju, Mazūrijā katoliciskā Polija, karodama ar Padomju Krieviju (plebiscīts notika 1920. gada 15. augustā, mēnesi pirms slavenās Varšavas kaujas, ko nepareizi mēdz saukt par "Brīnumu pie Vislas"), viesa ievērojamu neuzticību.
Pilsētā Olecko par Poliju tika nodotas tikai divas balsis, tāpēc vācieši šo pilsētu nosauca par "Treuburgu", t.i., "uzticīgu pilsētu".
Mazūrijas vēstures bēdīgais gals pienāca 70. gados, kad no turienes uz Rietumvāciju devās vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku. Agrāk pret tiem bieži slikti izturējās pat viņu kaimiņi, apsaukājot par "švābiem" (vulgāra vācieša iesauka) un "luteriem". Tā joprojām ir jutīga tēma, tomēr Mazūrijā līdz šai dienai ir saglabājusies luterāņu baznīca ar saviem sapņiem, ambīcijām un plāniem. Sakarā ar Reformācijas 500. gadadienu man radās iespēja apmeklēt šīs vietas, par ko es uzrakstīju reportāžu (divās daļās) laikrakstā "Przegląd Bałtycki" ("Baltijas apskats").
Un kā ar Karaļaučiem?
Par spīti tam, ko apgalvo Varšavas komisija, pilsēta vairs nepastāv. Pēc 1945. gada tā netika rūpīgi atjaunota kā Gdaņska, ko poļi, starp citu, ļoti mīlēja, un turpināja tur dzīvot pēc Otrā pasaules kara. Krieviem, kas ieradās šajā apgabalā, pilsētai nebija sentimentālas nozīmes. Varbūt, ja tā būtu nonākusi Lietuvas PSR sastāvā kā Klaipēda, tās liktenis būtu citādāks. Kara un vēlākās nevērības rezultātā no Karaļaučiem pāri palika tikai drupas, ko interesanti apraksta vācu žurnāliste, raksta "Atpakaļ uz Kēnigsbergu" autore Inna Hartviha (Inna Hartwich).
"1967. gadā mūsu skola organizēja audzēkņiem braucienu uz Lietuvu, kuras plānā bija arī Kaļiņingrada. Trīspadsmitgadīgais bērns bija šokēts. Kaut kas līdzīgs bija redzēts tikai padomju filmās par karu. Ar cilvēka rokām un lāpstu neskartas pēckara ruīnas… To vidū reizēm varēja redzēt skaistas daudzdzīvokļu mājas, arhitektūras pērles,"
— intervijā ar LSM atceras Rīgas poliete Beāta Surgofte (Beata Surgoft), kuras uzvārds, pēc viņas priekšteču vārdiem, cēlies no prūšu valodas (šī valoda izmirusi 17. gadsimtā, tomēr daudzām Mazūrijas pilsētām joprojām ir prūšu nosaukumi, bet Kaļiņingradas apgabalā krievi izdomāja savus, padomju nosaukumus).
"Verai tad bija deviņi gadi. Vācieši… Viņa ievēroja ar tiem distanci, kopš brīža, kad kopā ar ģimeni bija ieradusies pilsētā. Vācu bērns nekad neuzdrošinājās tuvoties viņiem, padomju bērniem. Viņi nekad nebija kopā spēlējuši futbolu, lai gan ziņkārīgi novēroja viens otru. Vera nezina, kur tagad jāiet. Zina tikai to, ka viņus padzen no izpostītiem Karaļaučiem, kuri pa šo laiku tika pārdēvēti par Kaļiņingradu un tagad pieder nevis Vācijai, bet Padomju Savienībai, viņas dzimtenei. Un, neskatoties uz to, meitene jūt, ka Kaļiņingrada atšķiras no tās Padomju Savienības, kuru viņa līdz šim pazina. Akmens mājas, zaļi augļu koki, neko tādu viņa līdz tam nebija redzējusi. Tāds spožums posta vidū."
("Przegląd Bałtycki" publicētas reportāžas "Atpakaļ uz Kēnigsbergu" fragments).
Kaļiņingrada līdz šai dienai atšķiras no pārējās Krievijas, lai gan sapņi, ka kādreiz tā kļūs par "ceturto Baltijas republiku", ir un paliek tikai sapņi.
Starp citu. Pirms diviem gadiem Polijā iznāca grāmata "Pilsēta-pasaka. Daudz Kaļiņingradas stāstu"("Miasto bajka. Wiele historii Kaliningradu"), kuras autore ir žurnāliste Paulīna Segeņa (Paulina Siegień), viskvalificētākā Polijas pilsētas pie Prēgeles upes eksperte ar etnogrāfisko un krievu filoloģijas izglītību. Paulīna Segeņa aicina jūs ceļojumā pa mūsdienīgo pilsētu, kur, starp citu, aizsākās viņas aizraušanās ar Krieviju. Šīs modernitātes un vienlaikus arī vēstures simbols ir Padomju nams, kura bilde atrodas uz grāmatas vāka. Nesen ir sākusies tā nojaukšana. Sapņotāji joprojām tic, ka tā vietā atgriezīsies Hruščova rīkojuma rezultātā nopostītā Teitoņu pils, bet taču tas būtu pavisam neloģiski.
Pilsēta uz burtu K. (ja ne Mihaila Kaļiņina nāve 1946. gadā, to droši vien nosauktu par Baltijsku)
tika izveidota "no nulles" kā pazaudējušo un meklējušo savas saknes cilvēku pilsēta.
To savā grāmatā, atsaucoties uz pagātni, parāda Paulīna Segeņa: stāsts par Hannu Ārentu (Hannah Arendt), kura savu bērnību pavadījusi Kēnigsbergā. Kaļiņingrada ir pirms dažiem gadiem pārbūvēta liela sinagoga, katedrāle, kurā apglabāts Kēnigsbergas slavenākais pilsonis Imanuels Kants (Immanuel Kant), kuru "novērtēja" Vladimirs Ļeņins, un tieši tāpēc katedrāle ir saglabājusies, kā arī vecākie Krievijā zoodārzs, futbola stadions, tramvaju tīkls utt. (Vācijas vēsture šeit tika piešķirta Krievijai). Pēc 1990. gada šķita, ka krievi pret šo reģionu izturas kā pret "savējo", nebaidoties no tādiem nosaukumiem kā Rauschen, Tilsit vai Cranz (tie nav oficiāli atjaunoti, bet joprojām tiek izmantoti kā "vilinājums" tūristiem no Vācijas un kā mēģinājums sameklēt identitāti cilvēkiem, kuri ieradās šajās teritorijās pēc 1945. gada). Bet kas būs tagad, kad sācies karš Ukrainā?
Paulīna Segeņa par to nerunā, grāmata tika izdota pirms diviem gadiem.
Skaidrs ir viens: poļu masveida braucieni uz Kaļiņingradu (piedodiet, Karaļaučiem) ir pārtraukti un nav zināms, kad tie atsāksies.
Pirms dažiem gadiem mums bija "bums" uz ceļojumiem, kad vēl darbojās "vietējā pierobežas satiksme" (starp citu, šādu Eiropas Savienības paredzēto iespēju Lietuva saviem pilsoņiem tā arī neieviesa, robežas šķērsošana tur bija saistīta ar lielākām grūtībām). Pateicoties "vietējai pierobežas satiksmei", krievi no Kaļiņingradas labi iepazina "ziemeļu Poliju". Tomēr – vai tas ietekmēja viņu mentalitāti?
Šodien atkal pastāv Karaļauči, un līdz ar to pastāv arī liela varbūtība, ka interese par to vēsturi atdzims. Tā ir vieta, kur izglītojās poļu luterāņu mācītāji, darbojās baznīca, kur notika dievkalpojumi poļu valodā un kur iznāca vēsturē otrais poļu laikraksts "Poczta Królewiecka" ("Karaļauču pasts"). Līdz Otrajam pasaules karam šeit pastāvēja Polijas un Lietuvas konsulāti, un poļu nacionālā minoritāte sadarbojās ar lietuviešu pat tad, kad divas valstis sastrīdējās. Latvijas presē ir informācija par to, ka 1935. gadā Lietuvas konsuls Kēnigsbergā izteica līdzjūtību Polijas konsulam saistībā ar maršala Juzefa Pilsudska aiziešanu mūžībā.
Visticamāk, uz Karaļaučiem mēs nebrauksim, bet viesoties šovasar Mazūrijā varam.
Lai apskatītu Teitoņu pilis, Ostrodas-Elblongas kanālu un brīnišķīgos Mazūrijas ezerus, kurus iecienījuši Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāji Rišards Stankevičs (Ryszard Stankewicz) un Pēteris Dzalbe. Aktīvistus par labu lībiešiem un latgaļiem ieinteresēs tādi cilvēki kā Edvards Cifuss (Edward Cyfus) un Lūkass Ruhs (Łukasz Ruch), kuri publicē presē savus stāstus varmiešu dialektā, kā arī Pjotrs Šatkovskis (Piotr Szatkowski), mazūriešu aktīvists no Dzjaldovo ("Mazā prinča" tulkotājs prūšu valodā, mazūriešu dialekta popularizētājs internetā). Visbeidzot, ja jums patīk reliģiskais tūrisms, piedāvājam Getšvaldi (vienīgā Polijā katoļu baznīcas atzītā vieta, kur parādījās Sv. Marija) un Svēto Liepu. Aicina arī viesmīlīgā luterāņu draudze Mikolajkos ar savu viesu namu.
Gaidam Jūs Mazūrijā!
Un pēc dažiem gadiem tiekamies Kēnigsbergā…
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas skolniece
