Man vakar vakarpusē aizķērās acs aiz kādas ziņas – ekonomikas ministrs Viktors Valainis (Zaļo un Zemnieku savienība) pēc tikšanās ar Latvijas Lielo pilsētu asociācijas pārstāvjiem nolēmis aicināt Ministru prezidenti Eviku Siliņu ("Jaunā Vienotība") sasaukt Latvijas ostu, tranzīta un loģistikas padomes sēdi, lai pārrunātu aktuālo situāciju tranzīta nozarē.

Atgādināšu, ka igauņu žurnālisti atklājuši, ka no diviem miljoniem tonnu mangāna rūdas, kas pērn tika eksportēta uz Krieviju, gandrīz 90% tika pārkrauta Igaunijā un Latvijā. Visvairāk tādu kravu pārkrauts Rīgas un Ventspils ostās, bet kopš pagājušā gada arī Igaunijas Sillamē ostā tiek izkrauta un uzglabāta mangāna rūda, pirms vilcieni ar to dodas uz Krieviju.

Tāpat atgādināšu, ka vēl nesen mēs pārdzīvojām arī savu skandālu, kad Rus.LSM kolēģi atklāja, ka caur Latviju tranzītā uz Eiropu tiek vesti graudi.

Sabiedrības nesapratne ir strauji augusi. Un šobrīd izskan aicinājumi pārtraukt vispār jebkādas attiecības ar Krieviju. Un politiķi saka, ka saprot, ka atbalsta Ukrainu un tā tālāk. Taču tas, kā man pietrūkst un, es pieļauju – ļoti daudziem: cik tas viss maksās un ar ko jārēķinās Latvijas cilvēkiem tuvāko mēnešu un gadu laikā, ja, piemēram, neviena krava vairs nebrauc pa sliedēm uz Krievijas pusi?

Atgādināšu vien, ka mums nav dzelzceļa sliežu uz Rietumiem. Mums ir sliedes uz Krieviju, un tām ir arī noteikts platums, un mēs nevaram dragāt uz Eiropu.

Politiķi ne tikai nezina, kas pa šīm sliedēm brauc, bet arī viņi nezina, cik maksās visu ekonomisko attiecību pārtraukšana ar Krieviju un Baltkrieviju. Un tas ļoti labi bija redzams vakar vakarā raidījumā "Kas notiek Latvijā?".

Vēl viens atgādinājums – Kijivā šorīt krīt atlūzas no bumbām. Tur ir ļoti skarbi. Man ir ļoti žēl, ka mūsu atbildīgās amatpersonas, kas ne reizi vien arī bijušas Ukrainā, ar mums, Latvijas sabiedrību, mēģina runāt kā ar maziem bērniem – skaistām frāzēm un gludiem teikumiem.

Piemēram, premjere [Evika] Siliņa minēja, ka uzņēmējiem ir jāsaprot – nekāda veida sadarbība ar Krieviju nav ne izdevīga, ne droša, un uzņēmējiem būtu jāpārorientējas uz citiem tirgiem. Pieļauju, ka zemteksts šim vēstījumam ir vienkāršs – tirgošanās ar Baltkrieviju un Krieviju nav vēlama un tā tiks maksimāli mazināta. Tiesa, dodot vēl laiku uzņēmējiem atrast citus tirgus.

Taču te rodas jautājums, kā tad īsti valdība šobrīd var palīdzēt uzņēmējiem. Un vai tas maz iespējams? Un cik tas viss maksās? Kā pārlikt sliedes, kas iet uz Krieviju, citur? Ko darīt ar ostām, kur strādā stividori? Ko viņi kraus? No kurienes uz kurieni? Cik daudzi cilvēki zaudēs darbu? Jā, bezdarba rādītāji nav slikti, darbu Latvijā var atrast. Bet vai dzelzceļnieks ies sēdēt lielveikala kasē? Es nezinu…

Turklāt atgādināšu – finanšu ministrs minēja arī to, ka budžets nemaz nepildās tik labi. Īsti nevaram arī palielināt budžeta deficītu. Tātad naudas īsti nav. Arī ekonomika mums joprojām ir praktiski stagnējoša. Visi kā uz brīnumu cer, ka Eiropas Centrālā banka samazinās procentlikmes. Bet tas taču arī nebūs uz 0!

Tad ko mēs darām? Cik tas maksās? Latvijas cilvēkiem ir jāsaprot un jāzina, ka tā nauda nāks no viņu nodokļiem.

Karš Ukrainā ilgst divus gadus. Mēs piedzīvojam īsā laikā jau divus lielus skandālus – par graudiem un rūdu. Es nezinu – varbūt vēl kāds kaut ko izpētīs un parādīsies vēl kāda prece. Turklāt problēmas jau rada ne tikai tirdzniecība ar Krieviju un Baltkrieviju. Visi zina arī shēmas, ka preces tiek vestas uz Vidusāzijas valstīm un tad tās nonāk Krievijā. Netirgojamies arī ar viņiem.

Spiediens uz politiķiem pieaug. Es gribētu dzirdēt vienu skarbi atklātu sarunu, lai zinātu, kam gatavoties. Es gribu dzirdēt no Satiksmes ministrijas, cik izmaksās tranzīta nozares slēgšana. Es gribētu dzirdēt no Ekonomikas ministrijas, kāda palīdzība tiks sniegta uzņēmējiem. Es gribētu dzirdēt no Labklājības ministrijas, kas notiks ar cilvēkiem, kuri paliks bez darba. Un es gribētu dzirdēt no Finanšu ministrijas, kā mēs to visu apmaksāsim. Un no premjeres un prezidenta ļoti atklātu sarunu ar sabiedrību. Lai visi zina, kas notiek un cik skaudri karš Ukrainā skar arī mūs. Turklāt arvien skaudrāk.