● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
Polijas presē Latvijas neatkarības diena pirmo reizi tika pieminēta 1920. gadā, kad sociālistiskais žurnāls "Robotnik" ("Strādnieks") nodeva "siltus novēlējumus" latviešiem no ārlietu ministra Jevstafija Sapega (Eustachy Sapieha). Taču lielā mēroga 18. novembra svinības Polijā sākās tikai 20. gadu vidū.
Kā ziņoja "Kurier Łódzki" ("Lodzas kurjers"), 1928. gada 18. novembrī Lodzas Vīriešu dziedāšanas biedrības galvenajā ēkā, Piotrkovska ielā, Latvijas konsuls Voldemārs Bagun-Bērziņš (cilvēks ar diezgan interesantu biogrāfiju) organizēja "Poranek Muzyczny" ("Muzikālais rīts") vietējai latviešu sabiedrībai, kā arī Lodzas pilsētas un valsts valdībai. Līdz mūsdienām Piotrkovska iela ir eleganta Lodzas promenāde, kas atrodas tieši pilsētas centrā, ar daudzām grāmatnīcām, viesnīcām, kafejnīcām un restorāniem, bet savu nosaukumu tā guvusi no Pjotrkova Tribunalskas pilsētas, bijušās Kroņa tribunāla mītnes Žečpospolitas laikos, kas atrodas tajā pašā vojevodistē. Lieliska vieta Latvijas svētkiem.
Pirms Latvijai veltītā pasākuma sākuma konsuls, pilsētas valdības un vietējās latviešu kopienas pārstāvju klātbūtnē, nolika vainagu uz Nezināmā karavīra kapa. "Kurier Łódzki" atceras,
konsuls viesus uzņēma "glīti ar poļu un latviešu krāsām izrotātajā telpā, ar siltiem vārdiem, vispirms latviešu, pēc tam poļu valodā, sveicot valsts pārvaldes, pašvaldību un garīdzniecības pārstāvjus (...) Rīta pirmajā daļā prof. Vladislavs Gackis (Władysław Gacki) stāstīja par latviešu tautas apspiešanu, tās sacelšanās mēģinājumiem un atbrīvošanos no svešā jūga, kura notika 1918. gada 18. novembrī, Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas dienā, uzrunu viņš noslēdza, apsveicot jauno republiku latviešu valodā. Vēlāk vīriešu dziedāšanas biedrības koris no Pabjaņices nodziedāja Latvijas valsts himnu."
Programmas otrajā daļā izskanēja latviešu tautasdziesmas un latviešu komponistu darbi poļu mūziķu izpildījumā. Lodzas žurnālisti toreiz rakstīja:
"Latviešu mūziku Lodzas sabiedrība dzirdēja pirmo reizi, tā atstāja dziļu iespaidu uz klausītājiem ar savu melodiskumu, motīvu oriģinalitāti un īpaši melanholisku, minoru toni, kas izcili attēlo tautas sāpīgo pārdzīvojumu pilnu, drūmo pagātni. Visas ceremonijas laikā zālē valdīja burvīga, silta un sirsnīga atmosfēra, no kā var secināt, ka šīs rīts atstāja uz klātesošajiem dziļu un neaizmirstamu iespaidu."
1928. gads, jaunā Latvijas republika, kas pastāv tikai desmit gadus, izraisa ziņkāri un simpātijas Polijā, lai gan tās periodiski pārtrauc atmiņas par bijušo Polijas Livoniju, kur poļu kopiena laiku pa laikam strīdējās ar Rīgas pašvaldības iestādēm. Polijas Republikas pārstāvis Latvijā bija viens no starpkaru Polijas nozīmīgākajiem diplomātiem, Juliušs Lukasevičs (Juliusz Łukasiewicz), apbalvots, t.sk. ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet Latvijas intereses Varšavā pārstāvēja tikpat pieredzējis diplomāts, Mārtiņš Nukša, kurš gadu vēlāk, sakarā ar savas valsts neatkarības vienpadsmito gadadienu, piedalījās sarunā Polijas Radio, ko varam redzēt pievienotajā fotoattēlā no Nacionālā digitālā arhīva.
Un kādas bija divu valstu attiecībās?
1928. gada rudenī notika kārtējās Latvijas Saeimas vēlēšanas, kuru rezultātā par parlamenta deputātiem kļuva Jans Viržbickis (Jan Wierzbicki) un Jaroslavs Vilpiševskis (Jarosław Wilpiszewski), Latvijā bija poļu vēstnieki, aktīvi darbojās Poļu savienība, poļu skolas un citas organizācijas. Šķita, ka Polijas un Latvijas attiecībās ārti un veiksmīgi uzlabojas, tomēr pēc trim gadiem notiks nopietna politiskā krīze, kas mazliet mainīs situāciju, taču toreiz neviens par to nedomāja.
1928. gada 18. novembrī Varšavā izdotais militārais laikraksts "Polska Zbrojna" ("Bruņota Polija"), kuru vadīja labs Latvijas draugs Vladislavs Ludviks Everts (Władysław Ludwik Evert), veltīja vienu no izdevumiem pirms desmit gadiem izveidotajai valstij. "Granīta dvēseles", tā pirmajā lappusē tika nosaukti kaimiņi no tālajiem ziemeļiem, tālāk īsi atsaucot atmiņā vairākus simtus gadu viņu vēstures.
"Nodzīvot nebrīvē sešsimt divdesmit astoņus gadus un neizzust, netikt iznīcinātiem un iznīdētiem vairāk nekā sešu gadsimtu laikā – kad aiz muguras nav nekā, izņemot jūsu pašu dvēseles un sirdis, sešsimt divdesmit astoņus gadus aizstāvēt savu kultūru, valodu un garu – un aizstāvēt tā, lai pēc tiem sešsimt gadiem – kad divdesmit piecas paaudzes dzima, dzīvoja un mira nebrīvē, varētu atrast pietiekami daudz iekšējā spēka un garīgās bagātības, lai uz šīm vērtībām balstītu atdzimušās Dzimtenes pastāvēšanu un attīstību – tas ir latviešu tautas iespaidīgais, brīnišķīgais panākums."
Kā jau rakstīju iepriekš, jaunā Latvija izraisīja Polijā ziņkāri, bet arī apbrīnu, ka tā tik ilgus gadus spējusi izdzīvot zem Vācijas un vēlāk Krievijas spiediena. Kaut kādā ziņā poļi, kuri paši bija saspīlētās attiecībās ar Veimāras Republiku, skatījās jaunajā Latvijā kā spogulī. Iespaidīgs bija latviešu dzīvības spēks, neatlaidība, drosme – iezīmes, uz kurām eiropiešiem patika atsaukties 20. gadsimta sākumā.
10 gadus vēlāk gan Polija, gan Latvija jau bija citas valstis. No 1934. gada Latvija pastāvēja kā autokrātiska republika, ar savu diktatoru un bez Saeimas, savukārt Polijas parlamentā vairs nebija opozīcijas, un nedalīto varu pārņēma maršala Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) idejas piekritēji. Arī starptautiskā pozīcija divām valstīm bija atšķirīga. Taču arī šajā situācijā Latvija netika aizmirsta Varšavā. Turklāt daudziem poļiem Latvijas valdnieks Kārlis Ulmanis varētu būt pat par iedvesmas avotu kā "gādīgs tautas tēvs". Tāds bija šī laikmeta gars.
1938. gada 18. novembrī Varšavas Kronenberga pilī (kura šodien diemžēl vairs nepastāv, jo 60. gados tika nojaukta) notika vērienīgs pasākums par godu Latvijas neatkarības divdesmitgadei, ko organizēja Poļu-latviešu biedrība, tajā piedalījās galvaspilsētas varas pārstāvji, valsts mēroga politiķi un diplomāti.
Latviju pārstāvēja sūtnis Ludvigs Ēķis kopā ar sievu, Poliju – bijušais sūtnis Rīgā Miroslavs Arciševskis (Mirosław Arciszewski). Tālā kaimiņa neatkarības piemiņas ceremoniju ar savu klātbūtni pagodināja Irānas vēstnieks, Hamids Saja (Hamid Sayah). Fotogrāfijā no Nacionālā digitālā arhīva varam redzēt sūtņa Ēķa sievu latviešu tautas tērpā. Savukārt profesors Staņislavs Kolbuševskis (Stanisław Kolbuszewski) sniedza runu par Latvijas kultūru un "skaisto Rīgu". Gadu iepriekš 18. novembris tika svinēts Stašiča pilī, kas turpina pastāvēt līdz mūsdienām, tur ar lekciju uzstājās Poļu-latviešu biedrības prezidents, bijušais deputāts Rīgā, Zigmunts Bečkovičs (Zygmunt Beczkowicz). Gribētos arī atzīmēt, ka šai biedrībai, tāpat kā tās Latvijas līdziniecei, kuras priekšgalā stājās godātais Latvijā ierēdnis, bija svarīga loma abu valstu kultūrālo attiecību uzturēšanā un attīstībā. Tāpat kā arī godātiem konsulātiem.
Un ko tad rakstīja prese?
1938. gada 19. novembrī "Kurier Poznański" ("Poznaņas kurjers") pieminēja pieņemšanu Kronenberga pilī, kā arī uzsvēra, ka latvieši Rīgā svin savu neatkarību ļoti grezni:
"Latvijas neatkarības gadadiena (...) visā valstī, un jo īpaši galvaspilsētā tiek svinēta ar neparastu lepnumu un krāšņumu. Svētku programmā ietilpst svinīgie pasākumi, kas sākās jau 17. novembrī. Šīs dienas vakarā pilsētas ielās notika lāpu gājieni, militāro orķestru pavadībā. Neatkarības cīņās kritušo karavīru kapos tika svinīgi nolikti vainagi."
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Savukārt "Kurier Warszawski" ("Varšavas kurjers") pieminēja Kronenberga pils sarīkojuma koncertdaļu, kā arī īpašu sūtņa Ludviga Ēķa rīkoto banketu Varšavas diplomātiem. Pirmoreiz tajā piedalījās Lietuvas valsts pārstāvis Kazis Škipra (Kazys Škirpa), tādēļ ka 1938. gada martā Polija un Lietuva, pēc astoņpadsmit gadu pārtraukuma, atjaunoja diplomātiskās attiecības. Šķita, ka atkal viss ir labi.
Latvijas Neatkarības dienas svinības 1938. gadā bija pēdējā starpkaru periodā, vēlāk (acīmredzamu iemeslu dēļ) šos svētkus Varšavā vairs nesvinēja, atgriezās pie tiem tikai 90. gadu sākumā. Kopš tiem laikiem Latvijas vēstniecība regulāri aicina visus ziemeļu republikas draugus uz kopīgām svinībām.
Poļu-latviešu biedrība vairs nepastāv, tomēr pie Vislas joprojām dzīvo atmiņas par Latvijas neatkarības cīņām (šoreiz 20. gadsimtā).
Labākais pierādījums tam ir šogad doktores Natālijas Šaboltas (Natalia Szaboltas) Ļubļinā organizētā "Zaduszki Kresowe" ("Pierobežas visu dvēseļu diena"), kura notiks 18. novembrī, iekļaujot arī Latvijas neatkarības svinības, kā arī pieminot filmu par Itu Kozakeviču (Ita Kozakiewicz) un aktuālo jautājumu: vai mums būs iespēja paskatīties to Polijā nākamajā 18. novembrī, 2024. gadā?
Vai varbūt kāds Lodzā uzaicinās uz "Muzikālo rītu"?
