Valsts kontrole: Modinātāja zvans pieaugušajiem – problēma nav bērnos!

Valsts kontrole gadu gaitā ieguldījusi būtiskus resursus, veicot lietderības revīzijas bērnu tiesību jomā. 2019. gadā publiskots ziņojums "Atņemtā bērnība. Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē", 2021. gadā – ziņojums "Vai bērnam ar speciālām vajadzībām ir iespēja saņemt tā spējām, vajadzībām un bērna labākajām interesēm atbilstošu izglītību?", 2022. gadā šo revīziju ciklu noslēdza ziņojums ""Problēmbērni" – pieaugušo neizdarību spogulis". Skaudrie revīziju secinājumi guva plašu rezonansi, un

atbildīgās ministrijas solīja rīkoties, jo bērni esot prioritāte. Tomēr problēmu aktualitāte nemazinās, ko atkal un atkal apliecina cietsirdīgi notikumi, kas samilzuši ilgstoši nerisinātu problēmu dēļ.

Diemžēl atbildīgās institūcijas nesteidzas ar visaptverošu Valsts kontroles ieteikumu ieviešanu, kam nereti pietrūkst arī politiskās gribas un atbalsta.

Negatīvas bērna uzvedības izpausmes ir sekas, pie kurām vainīgs pieaugušais. Parasti sākums ir ģimenē. Tie ir gadījumi, kad vecākiem trūkst izpratnes par bērna vajadzībām vai prasmju viņu aprūpēt un audzināt, vai kad ģimenē ir ilgstošas sociālās problēmas. Cēlonis var būt arī vardarbība – ģimenē vai ārpus tās, tostarp no vienaudžiem. Tāpat cēlonis var būt ārkārtas notikumi, kas var negaidīti atgadīties katrā ģimenē, piemēram, vecāku šķiršanās, tuva cilvēka slimība vai nāve. Nereti nepievēršam uzmanību, ka ārēji sociāli labvēlīgā ģimenē vecākiem ir pārāk augstas prasības pret bērniem, kas arī var būt cēlonis tam, ka bērns dara pāri sev vai citiem.

Ja ģimene bērnam nepalīdz vai nespēj palīdzēt, jāiesaistās līdzcilvēkiem, jo svešu bērnu nav. Latvijā par atbildīgajiem noteikti daudzi speciālisti, kas iesaistīti vai kuriem jābūt iesaistītiem bērna dzīvē, – pedagogi un citi izglītības sistēmas profesionāļi, ģimenes ārsti un citi medicīnas jomas profesionāļi, sociālie dienesti, bāriņtiesas un citas publiskā sektora institūcijas, primāri – pašvaldību līmenī.

Jāsāk ar to, ka negatīvas bērna uzvedības izpausmes ir signāls, kas jāpamana. Valsts kontrole jau 10 gadus no revīzijas uz revīziju bez rezultātiem norāda, ka

pašvaldības "nepazīst savu iedzīvotāju", jo tās pienācīgi neveic tā saukto sociālās vides izpēti.

Pēdējā revīzijā (pirms pašvaldību reformas) konstatēts, ka 68% pašvaldību nav informācijas pat par kopējo ģimeņu ar bērniem skaitu, kur nu vēl par viņu vajadzībām. Līdz ar to savlaicīgi prognozēt un sniegt atbalstu pat teorētiski nav iespējams.

Būtiska mērķgrupa, protams, ir bērni, kuru ģimenēs ir sociālās problēmas. Valsts kontrole savulaik kritizēja bāriņtiesu darbību, savlaicīgi nepārtraucot aizgādības tiesības. Revīzijā konstatēti gadījumi, kad ģimenes gadiem novēroja, bet lēmumu pieņēma tikai tad, kad jau iestājās reālas sekas. Piemēram, vairāk nekā astoņus gadus bāriņtiesas un sociālā dienesta redzeslokā bija ģimene, kurā bērni auga neatbilstošos sadzīves apstākļos, mājās regulāri viesojās nepiederošas personas, lietoja alkoholu un pielietoja vardarbību, taču rīcība sekoja tikai tad, kad viens no bērniem cieta no "ciemiņa" seksuālās vardarbības. Turklāt no ģimenes izņēma tikai konkrēto bērnu, bet pārējie (kas bija klāt notikuma brīdī) tajā palika. Savukārt cietušajam bērnam pietiekamu atbalstu nesniedza ne pēc notikušā, ne arī pēc pilngadības sasniegšanas, un beigās viņš pat bija spiests atgriezties šajā "nefunkcionējošajā" ģimenē. Sākot ar 2023. gadu, ieviesta Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas funkcionālā pārraudzība pār bāriņtiesām, tā radot vairāku līmeņu sistēmu savlaicīgu un bērnu interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanai, kuras rezultāti turpmāk būs atkarīgi no izpildījuma.

Nozīmīga loma bērna dzīvē un problēmu identificēšanā ir izglītības iestādēm. Piemēram, viena no uzvedības problēmu pazīmēm ir neattaisnoti skolas kavējumi, un pietiek ar dažām dienām. Rīcība ir reglamentēta – izglītības iestādei dienas laikā jāsazinās ar vecākiem, jāievada informācija speciālā sistēmā, ko saņem pašvaldības izglītības pārvalde, tai savukārt jāgriežas sociālajā dienestā vai bāriņtiesā. Bet vai tas tā notiek? Dati liecina, ka 2020./2021. mācību gadā neattaisnoti kavējumi bija 6475 bērniem, turklāt visas izglītības iestādes nemaz neievada šo informāciju. Ja bērns nav skolā, kur viņš šajā laikā atrodas un ar ko nodarbojas? Būtiski, ka revīzijā 24 izglītības pārvaldes (pirms pašvaldību reformas) savu atbildību nemaz nesaskatīja, jo par informācijas ievadi esot atbildīgi izglītības iestāžu vadītāji un darbs ar šiem bērniem esot sociālā dienesta kompetencē. Un "futbols" ir sācies.

Diemžēl tie nav tikai daži desmiti  bērnu, kuri nonāca bijušajos "Naukšēnos", bet valsts mēroga problēma. Valsts kontroles revīzija ietvēra unikālu datu izvērtējumu, pirmo reizi aplēšot, ka 2020. gadā Latvijā bija vismaz 10 tūkstoši bērnu, kas jau bija izdarījuši dažādus likumpārkāpumus, klaiņoja, ubagoja vai lietoja apreibinošas vielas, kā arī vismaz 36 tūkstoši bērnu, kuriem bija uzvedības problēmu risks – šie bērni bija cietuši no vardarbības, atradās ārpusģimenes aprūpē vai dzīvoja ģimenē, kurā ir riski bērna aprūpei. Tas nozīmē, ka mūsu sabiedrībā riska grupā ir vismaz katrs desmitais bērns.

Atbildīgo institūciju nespēja sadarboties nav nekas jauns. Likumdevējs gan ir darījis to, kas būtu sagaidāms. Proti, kopš 2017. gada pašvaldībām ir pienākums veidot sadarbības grupas, kurās visas iesaistītās institūcijas regulāri apmainās ar informāciju un visaptveroši analizē vietējo ģimeņu vajadzības, pašvaldības darbu ar bērniem un ģimenēm un pieejamos pakalpojumus. Realitātē vairumā gadījumu sadarbības grupas drīzāk ir formālas un, ja darbojas, galvenokārt risina tikai individuālus, jau notikušus gadījumus.

Negatīvas bērna uzvedības cēlonis ir neapmierinātas bērna vajadzības vai pat viņa tiesību pārkāpums, tādēļ vienīgais risinājums ir sniegt atbalstu un iespējami agrāk. Pētījumos pierādīts, ka agrīna prevencija izmaksā ievērojami mazāk nekā cīņa ar sekām. Piemēram, Igaunijā aplēsts, ka izmaksas atšķiras pat 14 reizes. Tomēr lielākais ieguvums ir katrs izglābtais bērns, kurš var pilnvērtīgi iekļauties un funkcionēt sabiedrībā. Svarīgi, ka

atbalsts jāsniedz ne tikai bērnam, bet ģimenei kopumā, jo nevar salabot bērnu, nesalabojot viņa ģimeni.

Lielākais izaicinājums Latvijas sabiedrībai ir audzinoša un atbalstoša pieeja. Darbā ar bērniem gan sabiedrībā, gan atbildīgo speciālistu vidū dominē sodīšanas un izolācijas kultūra, strādājot ar sekām, nevis ar cēloņiem: 

• pirmkārt, sabiedrība bieži sagaida, ka bērns, kura problēmas rada pieaugušais, neatpazīstot vai neapmierinot viņa vajadzības (vajadzību pēc ģimeniskas vides, mācību vai veselības vajadzības), savas problēmas atrisinās pats, lai gan bērns ir bērns tieši tādēļ, ka bez palīdzības viņš tās nevar atrisināt, jo vienkārši nezina, kā to darīt.
• Otrkārt, īstermiņā sabiedrība sevi aizsargā, izolējot "problēmbērnu". No vienas puses, tas ir saprotams, bet, no otras, – nestrādājot ar cēloņiem, problēmas tikai attīstīties un galu galā, ja "problēmbērns" neapdraudēs mūs, piemēram, skolā, tad mēs tāpat satiksimies aiz skolas stūra un zaudētāji būs visi.

Jau vairāk nekā 20 gadu spēkā ir regulējums, kas paredz pašvaldību likumpārkāpumu profilakses darbu. Lai gan nosaukums rada priekšstatu, ka tas ir preventīvs darbs – pirms bērns izdara likumpārkāpumus, praksē tas ir novēlots, jo bērni jau ir izdarījuši likumpārkāpumus. Turklāt

saturiski šis darbs ir formāls un aprobežojas ar tukšiem un birokrātiskiem norādījumiem bez cēloņu izzināšanas, piem., uzdodot bērnam neizdarīt likumpārkāpumus, nesmēķēt vai saturīgi pavadīt brīvo laiku.

Kopš 2016. gada arī bērnu administratīvo pārkāpumu lietās primāri jāpiemēro nevis administratīvais sods (brīdinājums vai naudas sods), bet audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis (piedalīties uzvedības sociālās korekcijas programmā, novērst kaitējuma sekas u.c.). Administratīvos pārkāpumus var konstatēt dažādas institūcijas, bet audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus var piemērot tikai pašvaldību administratīvās komisijas, kurām jānoskaidro ģimenes sociālā situācija un notikušais jāizvērtē kontekstā ar situāciju ģimenē. Diemžēl revidentu vērtējumā lielākoties audzinošais darbs bija formāls, jo komisijas nebija iedziļinājušās bērnu uzvedības problēmu cēloņos. Piemēram, bērnam par vardarbību pret citu bērnu bija piemērots brīdinājums, nepievēršot uzmanību, ka cēlonis ir vardarbība un atkarību problēmas ģimenē un primāri nepieciešams strādāt ar šī bērna vecākiem.

Turklāt revīzijas rezultāti liecina, ka sodošās institūcijas ar vieglu roku piemēro naudas sodus (arī bērnunamu bērniem), apzinoties, ka vairumā gadījumu bērnam nav savu finanšu līdzekļu, no kuriem sodu segt. Soda piemērošanai netraucē arī tas, ka bērnam ir garīgas veselības traucējumi. Varētu likties smieklīgi, ja tas nebūtu traģiski, ka šādam bērnam, iesaistot Valsts policiju, piemērots naudas sods, piemēram, par staigāšanu pa speciālās izglītības iestādes jumtu un drošinātāju izslēgšanu. 

Šodienas pieaugušajiem jāuzņemas atbildība un jāmaina attieksme pret bērniem un jauniešiem. Nedrīkstam paļauties, ka "pareizi audzināt" ir audzināt tā, kā audzināja mūs. Pasaule mainās un bērni visu uztver citādi, bet audzināšanas pamatu pamats gan ir nemainīgs – panākt, ka bērns uzticas, ieklausās un izprot. Turklāt bērns pats palīdzību lūgs reti, tādēļ pieaugušajam jābūt redzīgam, atvērtam un pacietīgam, kā arī jāuzņemas iniciatīva "meklēt ceļu" pie bērna. Daudzi pieaugušie to neprot, un viņus par to nevar nosodīt, tas vienkārši jāmācās –

audzinot bērnu, vispirms mācāmies mēs paši. 

Lai gan uzvedības problēmu dziļums var prasīt dažādas iesaistes formas un vienmēr būs neliela daļa bērnu, kuriem apkārtējo un viņu pašu labā vajadzēs uz laiku un mērķtiecīgi mainīt vidi, sabiedrības domāšanas maiņu īpaši apgrūtina tas, ka bērniem un viņu ģimenēm nav pieejami pakalpojumi, ko likt soda vietā.

Pamatpakalpojumi, kuriem jābūt katrā pašvaldībā, ir, piemēram, izglītojošas nodarbības vecāku prasmju attīstīšanai, ģimenes asistents, atkarību profilakse un ārstēšana vecākiem un bērna uzticības personas jeb mentora atbalsts. Līdz pašvaldību reformai pamatpakalpojumi bija pieejami tikai katrā sestajā pašvaldībā un arī tajās pakalpojumu apjoms nebija pietiekams. Valsts kontrole atzinīgi vērtē Labklājības ministrijas sagatavoto likumprojektu[1], nosakot minimālo pakalpojumu grozu, kam jābūt katrā pašvaldībā, tomēr tas aizvien atrodas tikai saskaņošanas stadijā.

Nepietiekams ir atbalsta personāls izglītības iestādēs – no logopēdiem un psihologiem līdz sociālajiem pedagogiem. Revīzijā konstatēts, ka ģeogrāfiski atbalsta personāls vairāk pieejams lielajās pilsētās un Rīgas reģionā. Arī normatīvo aktu līmenī prasības noteiktam atbalsta personālam definētas tikai speciālajā izglītībā.

Tai pašā laikā Valsts kontroles revīzijās konstatēta speciālās izglītības programmu nepieejamība. Kopumā desmitā daļa pirmsskolas bērnu un piektā daļa pamatskolas bērnu speciālās izglītības programmas apgūst citā pašvaldībā. Tam var būt objektīvs pamats, piemēram, vecāku darba vietas tuvums. Tomēr nav pieļaujams, ka 33 pašvaldībās (pirms pašvaldību reformas) nebija nodrošinātas pat tādas speciālās izglītības programmas, kuru izveidei un īstenošanai nevajag būtiskus ieguldījumus, piemēram, izglītības programma bērniem ar valodas traucējumiem (īpaši – pirmsskolas vecumā).

Revīzijas rezultāti arī apliecināja, ka ģimeņu sociālās problēmas pašvaldības vēsturiski risina ar internātiem. Proti, gandrīz desmitajā daļā Latvijas izglītības iestāžu arvien pastāv internāti, lai gan aptuveni pusei bērnu dzīvesvieta ir tajā pašā pašvaldībā. 2020./2021. mācību gadā internātos bija reģistrēti 4062 bērni, no tiem 3415 bija bērni ar speciālām vajadzībām. Pie tam katrs desmitais bija pirmsskolas vecumā – vai mēs varam iedomāties mazuli ar speciālām vajadzībām, kurš dzīvo bērnudārzā un kam dienas izskaņā neviens neatnāk pakaļ? Valsts kontrole internātus nodēvēja par slēptajiem bērnunamiem, pierādot, ka bērni nonāk cilvēkam nepiemērotos sadzīves apstākļos, nošķirot no ģimeniskās vides un sabiedrības kopumā. Revīzija noslēdzās 2021. gadā, diemžēl atbildīgās institūcijas turpina demonstrēt neieinteresētību un vienaldzību šo jautājumu risināšanā, ieteikumu ieviešanai nepieciešamajam likumprojektam "apstājoties" Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā[2].

Kopumā bērna ceļš uz atbalstu mācību procesā sākas ar valsts un pašvaldību pedagoģiski medicīnisko komisiju. Tas nozīmē, ka teorētiski katra novilcināta diena liedz bērnam saņemt nepieciešamo atbalstu. Valsts kontroles revidenti konstatēja problēmas pat attiecībā uz iespēju pieteikties uz pedagoģiski medicīnisko komisiju sēdēm. Novērst šos organizatoriskā rakstura šķēršļus Izglītības un zinātnes ministrijai divu gadu laikā izrādījies pārāk sarežģīti, jo ieteikumu pārvaldības ietvaros nupat saņemta vien atbilde, ka nepilnu mēnesi pirms ieteikuma ieviešanas beigu termiņa izveidota darba grupa, kura turpmāk "plāno savas sanāksmes divas reizes mēnesī".[3]

Daudzu pašvaldību izglītības iestādes nebija izmantojušas dažādu projektu sniegtās iespējas piesaistīt trūkstošos speciālistus vai par projektu līdzekļiem finansēt to nepietiekamās slodzes. Piemēram,

gandrīz 80% pašvaldību nebija iesaistījušās agrīnās intervences programmā "STOP 4–7",

kuras ietvaros ne tikai apmāca speciālistu komandas, bet pirmsskolas vecuma bērni un ģimenes var saņemt pakalpojumu problemātiskas uzvedības mazināšanai.

Tai pašā laikā ne vienmēr problēma ir finansējums. Piemēram, 2022. gadā Veselības ministrijai bija piešķirts papildu finansējums, lai nodrošinātu valsts apmaksātus pakalpojumus bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Diemžēl diagnostikas pakalpojumus nodrošināja tikai 47% apmērā no plānotā un sniedza gandrīz tikai Rīgā, savukārt nepieciešamos psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumus sāka sniegt tikai gada otrajā pusē un tos saņēma tikai 30 bērni. Rezultātā finansējumu pārdalīja citiem mērķiem.

Pakalpojumi bērniem ar jau ielaistām uzvedības problēmām Latvijā ir vēl mazāk pieejami. Piemēram, nevaldības organizāciju piedāvātās pierādījumos balstītās kompleksās sociālās rehabilitācijas programmas pieejamas tikai Rīgā, bet ļoti mazam bērnu un ģimeņu skaitam. Ārpus Rīgas pat bērnu narkologs pacientus parasti pieņem reizi nedēļā vai retāk. Uz Bērnu un pusaudžu resursu centra piedāvāto ambulatoro sociālās rehabilitācijas pakalpojumu atkarību mazināšanai revīzijas laikā bija jāgaida vismaz seši mēneši, bet smagos gadījumos palīdzēt ir praktiski neiespējami, jo pakalpojums institūcijā vispār neeksistē.

Valsts kontrole atzinīgi vērtē Tieslietu ministrijas pieteikto reformu atteikties no bērnu administratīvās sodīšanas un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas, pilnveidojot likumpārkāpumu profilakses darbu un fokusējoties uz to, lai apzinātu vajadzības, riskus un cēloņus. Pašlaik Tieslietu ministrija sadarbībā ar Labklājības ministriju apņēmusies uzsākto reformu īstenot līdz 2025. gada beigām, tomēr nozīmīgākais spēlētājs šo reformu veiksmīgā īstenošanā ir pašvaldības, kas atrodas vistuvāk šiem bērniem un viņu ģimenēm.

Noslēgumā –

Latvijas sabiedrībai jābeidz līdzraudāt ar Ziemassvētku regularitāti.

Pirmkārt, bērns ir jāpamana. Otrkārt, viņš ir jāatbalsta – nevis jāizolē, bet jāiesaistās; nevis jāsoda, bet jāaudzina. Treškārt, mums ir jālepojas un jānovērtē katrs bērns, jo mūsu audzinātie bērni ir Latvijas nākotne, kuru atstāsim aiz sevis katrs atsevišķi un visi kopā.