Zinātnes vārdā par «Wolt» un «Bolt» kurjeriem – kas nogāja greizi?

Vai 300 000 eiro šādai idejai ir naudas izšķiešana? Vai nebija kas svarīgāks, ko pētīt? Vai sabiedrībai ir tiesības saprast, ar ko pētnieki nodarbojas, un vai zinātne ir diskreditēta? Vērojot šo drāmu no malas, man ir nostiprinājusies pārliecība, ka ne jau sociālo tīklu lietotāji līdz ar kritiku šim projektam būtu diskreditējuši zinātni un zinātniekus. To dara pašas augstskolas –  gan valsts, gan arī privātās. Bet par visu pēc kārtas.

Vai 300 000 eiro ir par daudz?

Nē. Rupji rēķinot, mēnesī tā ir ārkārtīgi maza summa personai, kurai ir doktora grāds. Minētie 300 000 eiro ir piešķirta uz trim gadiem. Es nezinu precīzas šī projekta izdevumu sadaļas (un būtu bijis labi, ja LKA savā relīzē tās būtu norādījusi), bet savā līdzšinējā pētnieciskajā darbībā esmu vairākkārt pieredzējis, kā vairāku simtu tūkstošu iegūtā nauda no Latvijas finansētām pētījumu programmām beigu beigās ik mēnesi ir vien pieticīgs trīsciparu skaitlis manā algas kontā. Uz savu personīgo pieredzi arī balstīšu tālākos aprēķinus, kas var atšķirties no reālās situācijas konkrētajā projektā.

Visupirms, paņemiet nost vismaz 10% administratīvos atskaitījumus (jo kādam ir jāsagatavo līgumi un cita dokumentācija, kā arī jānodrošina apkure), paliks 270 000, tātad gadā 90 000 eiro jeb mēnesī 7 500 eiro. Projektā nodarbinātas divas galvenās pētnieces, visticamāk, uz pilnu slodzi, tad nu varētu sanākt 3 750 eiro mēnesī katrai pirms nodokļiem. Tas būtu adekvāts atalgojums manā skatījumā – konkurētspējīgs Eiropas līmenī. Taču bēda tāda, ka šajā projektā ir jānodarbina vēl divi studenti visu projekta laiku, tad seši īsāku laiku, papildus vēl ir arī zinātnisko konferenču izdevumi, bez kā nevar uzrakstīt publikācijas, par kuru publicēšanu nereti ir jāmaksā, kā arī vēl divi pētnieki projektā ir ar konsultatīvo lomu. Es teiktu, ka šiem izdevumiem, kā minimums, jāatvēl trešdaļa no 7 500 eiro mēnesī. Tad nu beigu beigās sanāk katrai pētniecei par pilnu slodzi 2 500 eiro pirms visiem nodokļiem jeb aptuveni 1 400 eiro uz rokas. Nu, nav nekāda zelta ādere personai, kas ir augsti kvalificēta un konkurētspējīga uzvarēt projektu konkursā, kur finansējumu iegūst vidēji katrs desmitais pieteikums.

Lai saprastu, cik Latvijā zinātnes finansējums ir knaps, var salīdzināt, kādu finansējumu zinātnes projektiem konkursos piešķir Eiropas Komisija. Tās galvenajā pētniecības programmā "Apvārsnis" esmu konkursa kārtībā tikko saņēmis sākumkarjeras (pēcdoktorantūras) individuālo grantu, lai pētītu ēnu ekonomiku. Projekta finansējums ir 172 000 eiro vērtībā divu gadu garumā jeb 86 000 eiro gadā. Tātad, kamēr Latvijā par 100 000 eiro gadā jārukā pētnieku komandai, man vienam, karjeras sākumposmā, piešķirta par 14% mazāka summa. Tāpēc nav brīnums, ka spējīgākie zinātnieki Latvijā ir tikai patriotisma pēc. Un tāpēc būtu daudz lielākas cerības no Latvijas zinātnes sagaidīt izcilību, ja katram šajā konkursā atbalstītajam zinātnes projektam būtu vismaz pusmiljona eiro finansējums, ja tā nodrošināšanai ir nepieciešams tik liels iesaistīto loks pēc nolikuma prasībām.

Vai nebija kas svarīgāks, ko pētīt?

Šāds jautājums mudina domāt, ka vismaz atsevišķiem LTRK biedriem ir diskriminējoša attieksme pret dažādās profesijās strādājošiem. Diemžēl es neesmu tā arī redzējis nedz Rostovska, nedz Endziņa izvērstāku skaidrojumu, kāpēc "Wolt" un "Bolt" strādnieki nebūtu pētījuma vērti, jo plašāku viņu komentāru tīmeklī atrast man neizdevās. Tāpēc atliek tikai minēt, kāpēc nesaredz tam jēgu. Vai nav vērts pētīt tāpēc, ka tās ir mazkvalificētās profesijas? Vai varbūt tāpēc, ka daudzi no nodarbinātajiem šajās platformās ir imigranti un tāpēc būtu nevērtīgi izpētei un pat ekonomikai kopumā? Zinātnē nav svarīgu vai mazsvarīgu jautājumu vai mazāk vai vairāk svarīgi indivīdi. Zinātne ir uz izcilību vērsta pētniecība. Izcili var pētīt gan naktsklubos miljonārus, gan arī lopkautuvē strādājošos, gan arī ēdienu piegādātājus.

Taču nevienā no šiem gadījumiem nav runa tikai par konkrētajiem cilvēkiem. No projekta apraksta es saprotu, ka "Wolt" un "Bolt" strādnieku gadījumā runa ir par tiem daudzajiem darba ņēmējiem, kuri kļūst aizvien neaizsargātāki jaunu nodarbinātības formu dēļ. Šajā gadījumā ēdienu piegādātāji jau šobrīd ir tur, kur vairums no mums varētu nokļūt nākamajās desmitgadēs: strādāt tikai pēc pieprasījuma, bez atvaļinājuma, bez garantēta un stabila atalgojuma, kas dotu iespēju iegādāties mājokli kredītā, un bez jebkādām sociālajām garantijām. Daži jau šādā statusā atrodas šobrīd arī augsti kvalificētās profesijās. Kad es strādāju Rīgas Stradiņa universitātē kā pētnieks kādā pētnieciskajā projektā, man ne tikai nebija beztermiņa darba līguma. Man arī nebija veselības apdrošināšanas kā citiem kolēģiem, jo, kā paskaidroja personāldaļa, "jūs esat darbā uz projekta laiku". Un tā uz projekta laiku es strādāju joprojām citos zinātnes projektos un turpinu pasniegt lekcijas kā viespasniedzējs, kamēr "Wolt" un "Bolt" ēdiena piegādātājs pasniedz ēdienu klientiem.

Ir pāragri vērtēt, vai LKA īstenotajā projektā būs izcilība – to vērtēs eksperti no zinātniskā viedokļa. Bet pilnīgi iespējams, ka kritiķi arī pēc projekta noslēguma, pārskatot rezultātus, paliks pie sava – nekā jauna jau te nav. Kas līdzīgs bija dzirdams pēc kolēģu veiktā pētījuma "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes", kas pētīja Latvijas lauku iedzīvotājus. Neilgi pēc tā noslēguma "Latvijas Avīze" publicēja rakstu, kur tā brīža ekonomikas ministra padomniece teicās, ka no projekta pētnieces Daces Dzenovskas izpētītā par reemigrāciju neko jaunu neuzzināja, to pašu līdzi dziedāja arī citu ministriju darbinieki. Taču šodien, pāršķirstot pētnieces 2012. gadā izdoto grāmatu, kurā aprakstīts, kas notiek, laukiem izmirstot, tā šķiet pravietiska brīdī, kad Krāslavas novada mērs ir izmisumā, ka viņa pārvaldītajā teritorijā valda tukšums un dzīve ir apstājusies, bet pats novads ir bankrota priekšā. Kamēr Dzenovskas grāmatā aprakstīti ciemati, kas iztukšojas, šobrīd tukšums pārņēmis jau tik tikko jaunizveidotos novadus, kam bija jāgarantē attīstība un cilvēku palikšana. Žēl, ka valsts iztukšošanos nespēja novērst, jo no pētījuma rīcībpolitikas veidotāji taču neko jaunu neuzzināja.

LKA projektā jau šobrīd pētnieces ir konstatējušas vairākas problēmas Latvijas sabiedrībā. Tās var atrast, ja vien ieskatās projekta mājaslapā. Tā, piemēram, šī projekta pētniece Iveta Ķešāne norādījusi, ka Latvijas medijos kardināli atšķiras tematika un tvērums salīdzinājumā ar to, kā ēdienu piegādes nodarbinātības platformas ir atspoguļotas Eiropas medijos (tostarp arī Lietuvas sabiedriskajā medijā). "Raksti ir vairāk deskriptīvi un nav vērsti uz platformu nodarbinātības kā sociāla fenomena kritisku analīzi, kas bija vērojams Eiropas medijos. Piemēram, kādā no [Latvijas mediju] rakstiem tiek aprakstīts ēdienu kurjeru pakalpojums vispār, tiek raksturots, kura no platformām – "Wolt" vai "Bolt" – ir populārāka starp patērētājiem," secinājusi pētniece, solot platformu nekritiskā atspoguļojuma cēloņus noskaidrot pētījuma gaitā. Minētais secinājums sakrīt ar nesen veikto sabiedrisko mediju izvērtējumu, kurā secinājām, ka arī sabiedriskajos medijos ir bieži sastopama deskriptīva ziņu pasniegšana, it īpaši par ekonomikas tēmu. Un LKA un citi līdzīgi pētījumi spēj parādīt konkrētus gadījumus, kur tieši ir problēmas un kāpēc, kā arī rosināt tēmas analītiskumu un plašāku tvērumu. Bet beigu beigās satura kvalitāte ir jāuzlabo pašiem medijiem, nevis pētniecei, kas problēmu konstatējusi.

Vai zinātnieki spēja paskaidrot sabiedrībai pētījuma nozīmi?

Nē. LKA izsūtītā relīze man parāda, kā nevajag skaidrot pētījuma jēgu un saturu. Gandrīz puse no tajā publicētā teksta ir vienkārši pārkopēta no projekta pieteikuma, kuru tieši kritizēja un savam ierakstam platformā "X" pievienoja Rostovskis. Citiem vārdiem, LKA pamato šī pētījuma nepieciešamību ar tiem pašiem vārdiem, ar ko Rostovskis to kritizēja. Tādā ziņā gan vieni, gan otri ir nevis diskutējuši un viens otrā ieklausījušies, bet gan atkārtojuši iepriekš teikto, maz jauna pasakot.

Es nepiekrītu arī LKA paustajam, ka minētā pētījuma būtiskākie rezultāti ir publikācijas akadēmiskos žurnālos. Tas ir projekta nodevums, nevis projekta vērtība. Līdzīgi tad varētu Finanšu ministrija paskaidrot, ka ēnu ekonomikas plāna galvenais rezultāts būs informatīvais ziņojums, kurā būs aprakstīti būtiskākie rezultāti. Tāpat nav iespējams pārliecināt sabiedrību, ka pētījums ir nozīmīgs, ja to pamato ar ārvalstu ekspertu pozitīvo vērtējumu – vai tas automātiski nozīmē, ka projekta lietderību līdz ar to nevar apšaubīt Latvijas iedzīvotāji? Šāda LKA komunikācija rada bažas, vai šis pētījums sasniegs iecerēto – ja nav spējas paskaidrot tiem, kuri nestrādā zinātnē, kāpēc šis pētījums ir svarīgs, kā tas ir paskaidrots pašiem ēdienu piegādātājiem, ar kuriem veiktas intervijas? Un vai viņus šis skaidrojums ir pārliecinājis un tie ir uzticējušies pētniecēm? Daudz pārliecinošāk preses relīzes vietā būtu bijis kāds spilgta ēdienu piegādātāja portretējums no līdzšinējām intervijām un līdzdalības novērojumiem – kā ilustrācija tam, ko mēs varam sagaidīt savās darba attiecībās nākotnē. Es domāju, tas pārliecinātu stipri vairāk iedzīvotāju nekā projekta mērķu uzskaitījums no tā pieteikuma.

Preses relīzē nevar arī nepamanīt, ka līdzšinējās diskusijās pētnieku komanda iesaistījusi tikai darba ņēmēju organizācijas. Pirmais, ko es būtu rosinājis no LKA vadības puses šī projekta īstenotājiem, būtu projekta komandas kopīga tikšanās ar LTRK, lai tos iepazīstinātu ar līdzšinējiem secinājumiem un pārrunātu arī viņu skatījumu uz šīm platformām. Vai tāda ir notikusi, tiek plānota vai paredzēta? No izplatītā paziņojuma to nevar uzzināt. Bet, ja LKA komunicēs ar darba ņēmējiem ar preses relīžu starpniecību, tad diemžēl zināšanu pārnese nenotiks.

Tāpēc nepārspīlēsim, sakot, ka zinātni diskreditē kāds ieraksts sociālajos tīklos. To daudz vairāk diskreditē augstskolu nespēja paskaidrot sabiedrībai savu zinātnisko darbību.

Kas vēl diskreditē zinātni Latvijā?

Nevar vainot Rostovski pie tā, ka, aizsākot diskusiju par pētījuma lietderību, pētniecēm ir izteikti draudi. Neapšaubāmi, ka šādu draudu izteikšana ir pilnībā nepieņemama, un tiesībsargājošajām institūcijām būtu attiecīgi jārīkojas, lai attiecīgās personas, kas šādus draudus izteikušas, sauktu pie atbildības.

Taču vienlaicīgi man ir savdabīgi dzirdēt kritiku par zinātnes izcilības trūkumu no personas, kuram piederošā biznesa augstskola "Turība" piedzīvo zinātniskās darbības lejupslīdi, kaut par savu mērķi tā savā satversmē noteikusi arī "veikt lietišķos pētījumus, kā arī ar inovācijām un mūžizglītības procesiem nodrošināt zināšanu un tehnoloģiju pārnesi". Izskatās, ka augstskolas Biznesa tehnoloģiju institūts ir likvidēts 2017. gadā, kaut tā atvēršana desmit gadus iepriekš tika pavadīta ar vārdiem par lietišķo pētījumu veikšanu un Latvijas uzņēmumu konkurētspējas veicināšanu (dažus gadus iepriekš to starptautiskie eksperti novērtēja ar divi piecu ballu sistēmā). Tāpat šīs Baltijā lielākās privātās augstskolas publicētajos zinātniskās darbības pārskatos redzams, ka, ja vēl 2019. gadā tās personāls bija iesaistīts 22 zinātniskajos projektos, tad pēdējos gados tas ir svārstījies no 12 līdz 16 projektiem. Vēl bēdīgāk ir ar lietišķajiem pētījumiem, kurus būtu pasūtījuši komersanti, publiskās personas (valsts, pašvaldības u.c.) un citas personas (fiziska persona, biedrība vai nodibinājums u.c.). 2021. gadā tādi bija divi (abos nodrošināti tulces pakalpojumi), bet 2022. gadā – tikai viens.

Tāpēc nepārspīlēsim, sakot, ka zinātni diskreditē kāds ieraksts sociālajos tīklos. To daudz vairāk diskreditē Rostovska proponētais biznesa modelis "Turība".