«Kalendāra lapa»: kā Rīgā tika parakstīts Polijas un Padomju Krievijas līgums

Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.

Авторская версия на русском — здесь.

Poļu–padomju Krievijas sarunas sākās 1920. gada vasarā Minskā, kad Sarkanā armija tuvojās Varšavai. Polijas delegāciju pārstāvēja ārlietu ministra vietnieks Jans Dombskis (Jan Dąbski), bet padomju delegāciju — Latvijā dzimušais Kārlis Daniševskis. 1920. gada 21. septembrī, kad Varšavas liktenis jau bija izlemts (tā sauktā "Brīnuma pie Vislas", bet patiesībā Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) politiskā un militārā talanta dēļ), sarunas tika pārceltas uz "neitrālu zemi" — Latvijas galvaspilsētu. Kopā ar Dombski kā Polijas–Lietuvas ūnijas delegāti Rīgā ieradās Henriks Strasburgers (Henryk Strasburger) un Leons Vasiļevskis (Leon Wasilewski), un Krievijas delegācijas priekšgalā šoreiz nostājās Ādolfs Joffe (Адольф Иоффе). 1920. gada 12. oktobrī Rīgā tika parakstīts "Līgums par pagaidu mieru un pamieru starp Polijas Republiku, Krievijas Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku un Ukrainas Padomju Sociālistisko Republiku". Pamiers stājās spēkā 1920. gada 18. oktobrī.

Jau pašā sarunu sākumā Polija distancējās no nesenā sabiedrotā — Ukrainas Tautas Republikas, kuras galva bija Simons Petļura (Симон Петлюра). Viņa karaspēks kopā ar poļiem cīnījās poļu–boļševiku karā, un 1920. gada maijā, kad Kijiva tika atbrīvota no boļševikiem, šķita, ka divas valstis – Polija un Ukraina – uz daudziem gadiem veidos aliansi (formāli šī alianse tika noslēgta 1920. gada aprīlī, kad ukraiņi piekrita atdot poļiem Ļvivu un visu Austrumgalīciju). Rīgā šī sadarbība tika diezgan rupji pārtraukta — Polija atzina komunistisko Ukrainu par topošā līguma pusi. Baltkrieviju, arī padomju republiku, kura 1921.–1939 gadā robežojās ar Poliju, padomju vara uz sarunu pat neaicināja, tik mazsvarīga tā tai šķita.

Šķiet, ka toreiz nebija izejas, jo Petļuras Ukraina kā sabiedrotā izrādījās krietni par vāju, turklāt tai nebija Eiropas lielvaru atbalsta, kuras joprojām ticēja "Baltās Krievzemes" atjaunošanai. Tomēr tas nemaina faktu, ka gan toreiz, gan it sevišķi šodien, kad ukraiņi cīnās par savu valsti, kurai 2022. gada 24. februārī uzbruka Krievija, šāda rīcība var šķist morāli apšaubāma. Saskaņā ar vēstures mācību grāmatām Rīgā pulcējušies poļi lielākoties piederēja labējam spārnam, kas bija pret Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas federācijas veidošanos un aliansi ar neatkarīgo Ukrainu. Tieši tāpēc miera sarunas viņi gribēja vest "privāti" ar Padomju Krieviju.

Sakautie boļševiki bija gatavi teritoriāli piekāpties Polijai, pat piedāvāja tai Minsku — pilsētu, kuru ХХ gadsimta sākumā apdzīvoja vairākas tautības, tostarp arī poļi, īpaši poļu inteliģence. Polijas labējais spārns atteicās no šīm "dāvanām", baidoties, ka Polijas robeža izstiepsies pārāk tālu uz austrumiem. Tas radītu nepieciešamību rīkoties saskaņā ar Juzefa Pilsudska federālisma koncepciju (atkārtosim vēlreiz: poļu, lietuviešu un baltkrievu kopīga valsts), Romāna Dmovska (Roman Dmowski) nacionālās demokrātijas idejas vietā (kas paredzēja nacionālas poļu valsts izveidi, kurā mazākumtautībām bija sekundāra nozīme).

26 pantu līguma parakstīšana bija paredzēta 1921. gada 18. martā plkst. 20.30 Melngalvju brālības namā Rīgā. Vienošanās izbeidza 1919.–1920. gada Polijas–Padomju valsts karu un noteica robežu starp Poliju no vienas puses un Padomju Ukrainu, Baltkrieviju un Krieviju no otras puses, kur tai bija jāiet aptuveni gar Polijas–Lietuvas kopvalsts otrās (1793. gada) sadalīšanas robežu.

Atjaunot veco Žečpospolitas austrumu robežu pirms pirmās sadalīšanas 1772. gadā neizdevās (tajā ietilpa arī mūsdienu Latgale, tomēr Juzefs Pilsudskis viennozīmīgi atteicās no pretenzijām uz šo zemi). Abas līguma puses vienojās neiejaukties otras valsts iekšējās lietās, tostarp tika noregulēti arī citi strīdīgi jautājumi, piemēram, kompensācija par Polijas Republikas zemju ieguldījumu Krievijas Impērijas ekonomikas veidošanā, kā arī okupācijas laikā nozagto mākslas darbu un pieminekļu atdošana. Naudu Polija tā arī nesaņēma, un pieminekļi tika atdoti ļoti pieticīgā daudzumā.

Līguma galīgo versiju Rīgā parakstīja: Jans Dombskis, Staņislavs Kauziks (Stanisław Kauzik), Eduards Lehovičs (Edward Lechówicz), Henriks Strasburgers un Leons Vasiļevskis (no Polijas puses) un Ādolfs Joffe, Jakubs Gaņeckis (Jakub Hanecki), Emanuels Kvirings (Эммануил Квиринг), Juris Kocubinskis (Юрий Коцюбинский) un Leonīds Oboļenskis (Леонид Оболенский) (Krievijas, Padomju Baltkrievijas un Ukrainas vārdā).

Akta parakstīšanas rezultātā tika noteikta Polijas Republikas austrumu robeža, kas pastāvēja līdz 1939. gada rudenim, tomēr aiz tās joprojām atradās daudz poļu, kas dzīvoja Kijivā, Minskā, Žitomirā un mazākās pilsētās (svarīgas poļu kultūrai, par to es rakstīju pagājušā gada pavasarī tekstā par Volīniju). Tāpat arī Polijas pusē bija lielas ukraiņu un baltkrievu minoritāšu apdzīvotas teritorijas, kuras starpkaru perioda padomju propagandā (bet arī Baltkrievijas un Ukrainas neatkarīgās elites publicistikā) sauca par "Rietumbaltkrieviju" un "Rietumukrainu". Šo zemju "apvienošana" notiks traģiskajos apstākļos 1939. gada rudenī, pēc viltotajām padomju vēlēšanām.

Un Melngalvju nams? Starpkaru periodā poļi to apmeklēja reti, lai gan 1937. gadā "Kurier Wileński" ("Viļņas kurjers") reportieri pieminēja senu, tur joprojām saglabātu galdu no 1728. gada, uz kura delegāti no Polijas, Krievijas un Ukrainas parakstīja pamiera līgumu. Starp citu, būtu vērts pieminēt arī citas ar tiem notikumiem saistītas ēkas Rīgas centrā: viesnīcas "De Rome" un "Commerce", kur mitinājās poļu delegācija, un viesnīca "Petersburger Hof" — padomju varas uzturēšanās vieta.

Pēc Rīgas līguma parakstīšanas (no Latvijas viedokļa tas bija "otrais Rīgas līgums", pirmais tika parakstīts 1920. gada 11. augustā starp Latviju un Padomju Krieviju) Austrumeiropā tika izveidota Versaļas–Rīgas sistēma. Par Versaļu, kur līgumu parakstīja Pirmajā pasaules karā sakautā Vācija, es uzrakstīšu citreiz.