Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
No kurienes man tāda pārliecība? Neviens no maniem tautiešiem, ar kuriem runāju akcijas laikā, nenožēlo, ka toreiz, pirms trim gadiem, piedalījies protestos savas dzimtās Baltkrievijas pilsētas ielās. To, ka izcietis administratīvo arestu politisku iemeslu dēļ, riskējot ar savu veselību Baltkrievijas cietumu necilvēcīgajos apstākļos, ka zaudējis darbu, iepriekšējo dzīvi, kļuvis par bēgli un bijis spiest pamest tuviniekus, savu valsti. Pēc manu līdzpilsoņu domām, nav cita ceļa kā iziet cauri represijām, palikt dzīvam un iegūt sev un savai dzimtenei brīvību.
"Мēs piedalāmies, lai par sevi atgādinātu"
"Es uz šejieni atnācu, jo esmu cerību pilns, ka mūsu valstī būs pārmaiņas uz labo pusi, lai mēs beidzot varētu atgriezties un izjust brīvību un drošību, redzēt savus tuviniekus," saka Jaraslavs (šeit un turpmāk raksta varoņu vārdi mainīti). "Un, lai gan man nācās kardināli mainīt savu dzīvi, neko nenožēloju un uzskatu, ka mums jāturpina cīnīties un aizstāvēt savu pārliecību.
Un mums nevis vienkārši, rokas salikušiem, jāgaida, kad režīms kritīs, mums ir pienākums kaut ko darīt.
Kā tagad, piemēram, kad mēs izejam Rīgas ielās, lai atgādinātu par sevi Latvijas iedzīvotājiem, par vairāk nekā pusotru tūkstoti politieslodzīto, par protestu laikā un cietumos nogalinātajiem."
"Baltkrievijā nenotiek nekas, izņemot represijas"
"Pirmkārt, esmu šeit tāpēc, ka varu, jo Baltkrievijā diemžēl nevaru publiski paust savu viedokli, lai arī nedaru neko sliktu. Baltkrievijā par to pašu mani iesēdinātu aiz restēm uz daudziem gadiem," spriež Sāra. "Otrkārt, lai netiktu aizmirsts par mūsu, baltkrievu, lielo sāpi. Par ievainojumiem, kas nedzīst, jo represijas turpinās. Baltkrievijas jautājums atvirzās otrajā plānā, tas ir loģiski un pareizi, mēs visi pārdzīvojam par Ukrainu, un tajā pašā laikā mūs tagad tikpat kā nepamana.
Mēs visi ceram, kad tad, kad Ukraina uzvarēs, sabruks ne tikai Putina, bet arī Lukašenko diktatūra.
Baltkrievijas iedzīvotāji ir pilnībā iebiedēti, no maziem līdz lieliem, – nenotiek nekas cits kā tikai represijas. Es neko nenožēloju, tikai pārdzīvoju par tiem, kuri gāja bojā protestu laikā, par to, kā ir viņu tuviniekiem…"
"Bija neiespējami samierināties ar tāda mēroga vardarbību"
"Katru gadu 9. augustā mēs pulcējamies, jo šis datums ir neatgriešanās punkts, ar kuru sākās baltkrievu tautas smagais ceļš uz savu brīvību. Protams, arī agrāk Baltkrievijas vēsturē bijuši zīmīgi notikumi, bet es to visu sāku apzināties tieši 2020. gadā. Līdz tam man nebija intereses par politiskajiem notikumiem manā valstī," atzīst Kacjarina. "Un jāatceras, ka represijas Baltkrievijā nebeidzas, bet tikai uzņem apgriezienus, un daudzi cilvēki, kurus iesēdināja cietumā 2020. gadā, sēž joprojām.
Jauni politieslodzītie parādās katru nedēļu, jauni represiju gadījumi ir katru dienu.
Es nenožēloju, ka piedalījos protestos pirms trim gadiem, jo bija neiespējami samierināties ar notiekošo, ar tādiem vardarbības mērogiem. Bija neiespējami izlikties, ka nekas nav noticis, un vienkārši turpināt dzīvot. Protams, ir cilvēki, kuri arī šajā sarežģītajā situācijā bija spiesti palikt Baltkrievijā, un viņi nevar, atrodoties tur, izteikt savu viedokli. Tagad notiek karš Ukrainā, Lukašenko režīms ir faktiski atdevis mūsu teritoriju, to okupējuši Krievijas karavīri. Baltkrievi, kuri piedalījās 2020. gada revolūcijā, nepārprotami nošķīruši sevi no diktatūras un no tā, ko tā pašlaik dara. Varbūt tas vēl nav devis augļus, bet noteikti dos nākotnē," rezumē jauniete.
Ne visi Latvijā dzīvojošie baltkrievi ir vienisprātis ar aktīvistiem. Reizēm, uzaicinot tautieti uz mītiņu, var dzirdēt apmēram šādu atbildi: "Kādēļ man tur iet? Viss, ko viņi dara, ir staigā ar karogiem. Kāds no tā labums?" Nenoliedzot tiesības uz domu plurālismu, gribētos teikt – kad mēs kopā izplešam desmitmetrīgo baltsarkanbalto karogu un, turot to, ejam pa pilsētu, mēs jūtam lepnumu par sevi, par saviem vēsturiskajiem simboliem un vienotību. Mēs esam viena nācija. Un nekādi diktatoriski režīmi nespēj mūs šķirt.
