Pilsētas pašvaldība mierināja cilvēkus, piekāpīgi piekrītot, ka trīs mēneši ir ļoti daudz,
tādi termiņi nav attaisnoti, kādēļ gan tāda steiga, un tālāk pēc psihoterapeitisko konstrukciju shēmas. Vārdu sakot, vadība nodemonstrēja, ka tā ir kopā ar tautu, ja ne vienā tramvaja vagonā, tad vismaz morāli.
Galu galā tautu palūdza izklīst un vairāk nesatraukties. Atrasts alternatīvs risinājums. Jā, tramvaju nebūs, bet tikai divas nedēļas, sāksim no oktobra, un vēl palaidīsim autobusus. Stāsts atgādina seriāla "Kosmosa kuģis "Avēnija 5"" pirmo sezonu. Kosmosa tūristu kuģim nogājusi greizi lidojuma trajektorija. Atlikušo piecu nedēļu vietā ceļš uz mājām prasīs trīsarpus gadus. Taču, lai nesatrauktu pasažierus, sākumā tika paziņots, ka tagad blandīsimies pa kosmosu piecus gadus, bet tūlīt pēc tam tika piebilsts, ka pēc stingrām sarunām ar apkalpi izdevies šo laiku par pusotru gadu saīsināt. Strādājam ar kontrastu un iegūstam apmierinātu publiku.
Kas Daugavpilī traucēja adekvāti paskatīties uz lietām un izlemt, vai patiešām trīs mēneši bez tramvajiem būvētājiem ir kritiski svarīgi, vai arī ir alternatīva, palicis nezināms. Vārdu sakot, nobiedēja, bet tūlīt pat pabāza konfektīti – tā teikt, domājam un rūpējamies par jums. Bet ja nu tramvaju ceļi paredzētajā termiņā netiks nodoti? Novelsim uz būvētājiem.
Lielisks plāns, drošs kā Šveices pulkstenis, kā teica vecais Lebovskis.
Kas vainīgs? Tūļīgie būvētāji, korumpētie ierēdņi, bet varbūt britu izlūkdienests, citādi kāpēc gan vēstnieks no Britu salām tik bieži iegriežas pilsētā pie Daugavas. Vai jūtat dramatisma līmeni? Un es vēl neesmu atcerējies par Marsa, Plutona un Merkura savstarpējo izvietojumu.
Tramvaju projekti Daugavpilī vienmēr vedušies smagi. Pirmo jauno vagonu iepirkšana gandrīz pirms desmit gadiem par eirofondu naudu ievilkās līdz kritiskajai atzīmei. Bet tomēr tos nopirka. Otrais iepirkums arī izgāja cauri konkursu amerikāņu kalniņiem, tomēr parku kaut kā papildināja. Jaunā līnija līdz slimnīcai arī tapa ar piedzīvojumiem. It kā tika uzbūvēta ātri, bet nodošana ekspluatācija turpinājās ne vienu mēnesi vien. Tagad sliedes mainām un vēl vienu līniju būvējam. Termiņi atkal deg, taču ceru, ka izgrozīsimies.
Mums vēl jāredz jaunie vagoni, kurus nevedīs no tālienes, bet gatavojas montēt tepat uz vietas, Daugavpilī, tāpēc iemeslu neremdināmam sarūgtinājumam vai nevaldāmam lepnumam vienmēr atradīsim.
