Patiesi, pirmajā gadā, kad Kultūras ziņas vēl producēja Henrieta Verhoustinska, mēs daudz eksperimentējām. Ziņojot par Brazīlijas karnevālu, matos spraudu papagaiļus, Dejas dienā centos ar visu vadu murskuli izdejot virtuozu apli, kolēģis Edgars Raginskis pēc nepieciešamības dziedāja, pielāgoja apģērbu vai jokoja. Tieši abi ar viņu esam visbiežāk teikuši "Labvakar, kultūras cienītāji!" no visiem 2500 vakariem, kad ekrānos bijušas Kultūras ziņas.
Jau vēlāk, BBC režisora apmācībās, mums uzsvēra, ka, neskatoties uz to, ka esam svarīgajā LTV Ziņu dienesta studijā, varam atļauties būt citādāki. Jāatzīst, ka neviens no Kultūras ziņu vadītājiem neesam profesionāli ziņu cilvēki, kas studējuši žurnālistiku. Katram savs interešu loks - kino, mūzika, pilsoniskā sabiedrība, komponēšana.
Sākums bija trausls. Pirmajā ēterā, protams, gadījās tehniskas ķibeles. Jau parādoties Kultūras ziņu galviņai, skatītāji fonā varēja dzirdēt, kā spalgā balsī cenšos no kadra aizdabūt skaņotāju, kura bija aizkavējusies kameru priekšā. Pirmais ēters bija tieši pirms desmit gadiem - 2013. gada 2. septembrī. Man, satraukumā uzrautiem pleciem, bija jāziņo par Andreja Žagara ēras beigām operas namā. Sižets nedaudz iesprūda, un es dabūju "kaut ko runāt, lai aizpildītu ēteru".
Tikai vēlāk no pieredzējušās diktores Sandras Zviedres iemācījos, kā var tiešraidē iegūt papildsekundes aizkavētiem sižetiem. Piemēram, eleganti pārcelt papīru kaudzītē nākamo lapu, it kā gatavojoties jaunas ziņas vēstīšanai, lēnām sakot "Turpinām šīs dienas ziņas ar vēl kādu svarīgu jaunumu", vai arī lietpratīgi atkārtojot nupat izskanējušās ziņas saturu, it kā uzsverot tās nozīmi.
Tobrīd to visu vēl nemācēju un nezināju. Bieži pēc katra nepareizi izrunāta mākslinieka uzvārda, saņēmām vēstules ar pamācībām. Arvien saņemam virtuālus sveicienus par vārda "spēlfilma" nepareizu izrunu. Te gan jāatzīst, ka visvairāk par valodu un labskanību iemācījos no Kultūras ziņu producentes Andras Ceriņas. Viņa arvien ir izcils padomdevējs, ja neesmu droša par komatiem vai locījumiem. Andra iemācīja arī to, cik svarīgi regulāri iekļaut ārzemju kultūras jaunumu apskatus.
Toties visneparastākie piedzīvojumi gadījās producenta Toma Treiberga vadībā. Pirmssākumos Kultūras redakcija atradās Zaķusalas augstceltnes 15. stāvā. Nereti, atveroties lifta durvīm, redzēju, ka Toms tur atgūlies, lai palasītu grāmatu. Tā teikt, lietderīgi pavadītu 15 stāvu braukšanas pusminūti. Reiz viņa producētajās ziņās gadījās neizbēgamais - diktors neieradās uz ēteru (nenostrādāja modinātājs). Toreiz studijā ieskrēja Arnis Blodons, kura izpildījumā kultūras jaunumi ieguva jaunu skanējumu un LTV vadības izbrīnu.
Protams, desmit gadu laikā arī man izdevies sajaukt datumus un neierasties uz ēteru. Toreiz izglāba Madara Rudzīte, kura spēja 15 minūšu laikā sagrimēties, pārvilkt kleitu, aizskriet pa garo gaiteni uz studiju un smaidošai, it kā nekas nebūtu noticis tās nolasīt. Tieši ar šādiem vai līdzīgiem atgadījumiem saistās diktoru lielākie murgi. Naktīs nesapņoju par nenokārtotu matemātikas eksāmenu, bet gan neizturami lēnu skrējienu uz studiju, saprotot, ka nepagūšu. Gadu gaitā izstrādājies arī savāds reflekss, kas saistīts ar skaņu - tiklīdz televizorā izdzirdu Kultūras ziņu džinglu, iztaisnojos un paniski meklēju kameru. Esmu dzirdējusi, ka neesmu vienīgā.
Pirms desmit gadiem, kad LTV Kultūras raidījumu redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle, Zviedrijas kolēģu iedvesmota, piedāvāja līdzīgas Kultūras ziņas ieviest arī Latvijā, bija daudz jautājumu. Viņa centās pārliecināt LTV vadību, ka sabiedrību interesēs regulārs kultūras jaunumu apskats. Viens no pretargumentiem bija - vai pietiks notikumu, lai nodrošinātu 11 minūšu Kultūras ziņu saturu katru darba dienu?
Tagad varam lepoties, jo šādas - tikai kultūrai veltītas ziņas - ir tikai pieminētajā Zviedrijā, Austrijā un Latvijā. Šai ziņā esam unikāli.
Jāpiebilst, ka notikumu ir vairāk nekā tos spējam atspoguļot. Plašāk par to un Kultūras ziņu nozīmi un vēsturi var noskatīties desmit gadu jubilejas Kultūras ziņās.
Ar šo sleju vēlos sveikt visus skatītājus, kolēģus un vairāk nekā 8000 sižetu varoņus ar to, ka Latvijā ir tik kultūras notikumiem bagāta dzīve, kas neietilpst mums atvēlētajā Kultūras ziņu ētera laikā! Paldies, ka skatāties, novērtējat un esat līdzās!
Šonedēļ aptaujāju pāris kultūras cilvēkus, kādēļ viņi skatās mūsu veidotās ziņas, un, piemēram, Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone atbildēja līdzīgi kā Džemma Skulme: "Uz visiem kultūras notikumiem nevar paspēt, bet jūs paspējat! Viss filmētais materiāls paliek kultūras vēsturē. Arī frizūras."
