Ja būtu jāizveido sava vizītkarte, kā tu sevi raksturotu?
Es ļoti ticu starpdisciplinaritātei. Manī ir diezgan daudz šķautņu no dažādām disciplīnām, taču tās labi savijas kopā. Piemēram, vides aizsardzība, kultūras projekti un dokumentālās filmas vai mūzika, pilsoniskais aktīvisms un zinātne. Esmu labs piemērs tam, kā savīt vienā bizē dažādas jomas – tā arī varētu būt mana vizītkarte. Manuprāt, svarīgākais ir vērtības. Tās kalpo par pamatu, kad veidoju rakstus, vadu diskusijas vai kaut ko pētu. Brīvība, atbildība un empātija man ir ļoti svarīgas īpašības. Un es priecājos, ka esam daļa no Eiropas Savienības, jo tās vērtības saskan ar manējām: ikvienam ir dotas iespējas izteikties, būt vienlīdzīgam un pašam dizainēt savu dzīvi.
Daudzi režisori un producenti tevi izvēlas par savu projektu seju. Kāpēc, tavuprāt, viņi izvēlas tieši tevi? Vai atceries visus projektus, kuros esi piedalījusies?
Jau 13 gadu vecumā sāku darboties LTV bērnu un jauniešu raidījumā "Juniors TV". Divus gadus biju šī raidījuma atpazīstamības simbols. Vienmēr būšu pateicīga režisorei Irēnei Grūzītei par šo laiku, kurā iepazinu gan darbu televīzijā, gan ieguvu draugus uz mūžu: Jāni Strapcānu, Marku Rivu, Māru Upmani-Holšteini, Staņislavu Bulu, Ievu Beitiku un citus. Vēlāk, ap 19 gadu vecumu, Latvijas Jaunatnes padomes (LJP) Jaunatnes likuma un programmas izstrādes fāzē biju jaunatnes organizāciju interešu aizstāvības seja– piedalījos Saeimas frakcijās, komisijās, Ministru kabineta sēdēs, pat "Domburšovā". Tas bija ļoti intensīvs laiks, kad apvienoju studijas ar darbu un organizācijas vadīšanu.
Vēlāk biju pilsoniskā aktīvisma seja dažādiem attīstības un izglītības projektiem, jo veicu brīvprātīgo darbu Indonēzijā. Esmu bijusi Kristapa Morberga un Ainas Galējas stipendiju stipendiāte. Finansiālais atbalsts ļāva studēt ar pilnu krūti, nedomājot par ienākumiem, pēcāk arī seja. (Redaktores piebilde: Eva ir studējusi filozofiju – iegūts bakalaura grāds Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un maģistra grāds Viskonsinas Universitātē.)
2013. gadā ar Renāru Zeltiņu uzsākām vadīt šovu "Lai top!", vēlāk – Dziesmu svētku translācijas Latvijas Televīzijā, tāpēc var teikt, ka esmu bijusi arī Dziesmu svētku seja. Bija laiks, kad pārstāvēju Latviju Eiropas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas darba grupās. 37 dzīves gados daudzkārt savā sejā esmu spoguļojusi apkārtējos notikumus: esmu bijusi Mākslas kvadrināles, LGBTQ un praida, bēgļu atbalsta kampaņas, "Satori" autoru, filozofu cunftes un klimata aktīvisma seja. Nevienu no šīm "sejām" nenožēloju un priecājos, ka bijusi iespēja atbalstīt dažādas cilvēku grupas, notikumus un procesus.
Tomēr kāpēc, tavuprāt, izvēlas tieši tevi? Kā cilvēki ir to pamatojuši? Kā tu pati to izjūti? Un kāpēc tev izdodas?
Droši vien mani izvēlas, jo piekrītu runāt. Man pietiek drosmes (vai neapdomības) būt priekšplānā, kas ne vienmēr ir viegli. Vecāki un vecvecāki mani audzināja, sakot, ka esmu laba, gudra un pietiekama.
Manas kājas nav pinušās mazvērtībā un kompleksu ūdenszālēs, un par to liels paldies mammai!
Protams, tas nenozīmē, ka reizēm jūtos nedroši, taču pamats ir stabils. Es uzaugu lielā, mīlošā ģimenē. Arī savus dēlus cenšos audzināt, mācot, ka viņi ir labi un pietiekami. Es mācu, ka arī grūtībās var atrast risinājumu un ka nevajag uzreiz padoties. Ir svarīgi domāt ar savu galvu, izvērtēt, ko spēj vai nespēj.
Kas ir atslēgas vārds, lai iepatiktos publikai? Kāds ir tavs noslēpums?
Dabiskums. Katrs ir tiešām unikāls un brīnišķīgs cilvēks ar tikai viņam piemītošo īpašību summu. Tas arī uzrunā – patiesums!
Savukārt, kas ir lietas, ko cilvēki, tavuprāt, negrib redzēt?
Samākslotību, augstprātību.
Ar savu esību mēs katrs sabiedrībā kaut ko manifestējam, pat ja to neapzināmies. Kas ir galvenā doma, ko tu paud? Kas ir vērtības, kas tevi padara atšķirīgu no citām sejām?
Labs jautājums. Tiešām. Droši vien asociējos ar sabiedriskajiem medijiem, kultūru un pilsonisko aktivitāti.
Man gribētos ienest sabiedrībā pieņemošu un iekļaujošu sajūtu. Sajūtu, ka esam stipra, drosmīga un moderna sabiedrība. Sajūtu, ka mākslas valoda ir ārkārtīgi nozīmīga ikvienā sabiedrībā. Sajūtu, ka ikvienam ir atļauts kļūdīties. Vēl
es ļoti gribētu aktualizēt sieviešu vienlīdzības jautājumu.
(Smaids.) Vienlīdzības ideju, manuprāt būtu, iederīgi papildināt ar sieviešu solidaritāti. Tavā vēstījumā auditorijai ir liela nozīme. Vai tev ir svarīga savstarpējā ķīmija? Pasākumu vadīšana vienlaicīgi ir arī saruna ar publiku. Kādas īpašības tas prasa?
Tas prasa fizisku spēku un enerģiju. To var uztrenēt sportojot. Lai arī radu priekšstatu, ka esmu ekstraverta un ļoti enerģiska, tā nav. Man tas prasa lielu piepūli un koncentrēšanos. Ļoti patīk strādāt ar auditoriju, taču no tā neuzlādējos, un pēc lielām tiešraidēm un pasākumiem eju dabā un klusumā.
Vai ir pasākumi un projekti, ko esi atteikusies vadīt?
Jā, esmu atteikusies vadīt pasākumus, kuru mērķi nesaskan ar manām vērtībām. Izvairos vadīt izklaides pasākumus, jo man nav šāda talanta. Esmu atteikusies vadīt arī pasākumus ar vāju organizatorisko pusi, jo tad, ja rodas, piemēram, skaņas brāķi vai nav pārdomāta programma vai režija, visvairāk cieš moderators. Tādos gadījumos es esmu tā, kurai jāuzņemas atbildība, un tā ir milzu slodze un stress. Šo spēku labāk pataupu saviem dēliņiem.
Kas tevi motivē piekrist vadīt? Vai ir kādi noteikti kritēriji?
Vislabprātāk runāju par kopienu, zinātni, inovācijām vai kultūru. Izbaudu konferences vai tiešraides, kurās varu ko iemācīties. Ļoti labprāt vadu LU un RTU pasākumus studentiem, ar baudu klausos jaunos zinātniekus. Vēl ārkārtīgi lepojos vadīt LTV Dziesmu svētku un 18. novembra tiešraides. Tas pat nav darbs, bet svētki! Īpaši jau tad, ja esmu kopā ar tādiem kolēģiem kā Jānis Geste, Goran Gora vai Edgars Raginskis. Viņi ir profesionāļi, ar kuriem patīkami strādāt, un pat pēc 10 stundu garām tiešraidēm ir gandarījums.
Raksturo savu pašlaik mīļāko projektu.
Šobrīd mans sirdsprojekts ir sarunu cikls "81+". Uz intervijām visbiežāk aicina cilvēkus, kuri nupat atklājuši izstādi, uzvarējuši sporta sacensībās vai atklājuši ko jaunu laboratorijā. Tas ir projekts par tagadnes redzējumu un sasniegumiem. Bet, kā tas viss izskatās plašākā kontekstā? Ar šādu domu un jautājumu prātā uzsāku sarunu ciklu "81+" žurnālā "Satori.lv". Runāju ar cilvēkiem, kuri sasnieguši devīto desmitgadi un kuriem ir, ko teikt. Par dabu, par dzīvi, par jēgu. Par saprasto, par nozīmīgo, par atlikumu. Par sabiedrību. Par ilgtermiņu. Par valsti. Par skatu, kas paveras, kad stāvi uz vismaz 80 pakāpienus augstām (gadu) trepēm.
Sarunas vienmēr iesāku ar jautājumu: kas bija pirmais, kas ienāca prātā, kad šorīt atvērāt acis? Neviens no viņiem nerunāja par darbu sarakstiem vai steigu. Viņi runāja par Latvijas skaistākajām vietām, sapņiem par vilcienu, kas savieno Rīgu un Parīzi, un atziņām, ko gribētu dzirdēt prezidenta runā.
Partneri uz skatuves vai kameru priekšā – kas ir tavi laimīgie gadījumi?
Man ļoti paveicies ar kolēģiem. Patiešām! Tā ir ļoti svarīga simbioze, lai tiešraide vai pasākums izdotos. Ļoti patīk strādāt ar erudītiem partneriem, kas spēj improvizēt, un, jāsaka, ka man tādi gadījušies vienmēr. Lielākoties zinām viena otra tekstus, lai spētu reaģēt, ja otrs apjūk. Tā mani pašā pirmajā tiešraidē izglāba Renārs Zeltiņš. Man austiņā atbalsojās skaņa, un es nevarēju parunāt. Renārs to ātri vien saprata un norunāja manu tekstu. Milzīga un varena pieredze bija Eirovīzijas gada kora fināla vadīšana ar Ēriku Vitikeru. Viņš ir superzvaigzne! Tā bija Eiropas tiešraide un pasākumu veidoja BBC režisors. Ļoti patika šis piedzīvojums!
Par šī gada jubilāru – "Kultūras ziņām". Tu projektā esi no pašiem pirmsākumiem.
Jā, mēs abi ar Edgaru Raginski. "Kultūras ziņas" ir kopīgi lolots televīzijas un nu jau arī labas draudzības projekts. Esmu taisījusi arī sižetus, – tā ir daļa no darba redakcijā, ko skatītājs neredz. Ik pa laikam uzrakstu kādu scenāriju, samontēju sižetu, izveidoju filmu, arī producēju "Kultūras ziņas" – veicu dažādus darbus.
Vai tev labāk patīk strādāt ar saturu un organizāciju, paliekot aizkadrā vai tomēr kadrā?
Man patīk dažādas lietas un procesi. Šobrīd visvairāk izbaudu diskusiju vadīšanu. Patīk gatavoties, domāt scenāriju, pēc tam visus tos valdziņus vilkt kopā, piefiksēt secinājumus. Bauda!
Vai vari pateikt, kurš sižets tev visvairāk palicis atmiņā?
Jā, kad intervēju Marinu Abramoviču Stokholmā. Viņai, ienākot telpā, bija tik milzīga jauda un harizma, ka apstulbu. Nezināju, ka māksliniecei patīk, ja cilvēki ap viņu ir ģērbušies melnā. Es todien biju rudzupuķu zilā kleitā un izcēlos tumši ģērbto žurnālistu jūrā. Iespējams, tādēļ Marina uzreiz teica: "I will answer the question from the lady in the blue dress." ("Es atbildēšu uz jautājumu meitenei zilajā kleitā.")
Kas ir cilvēki Latvijā vai ārpus tās, kas ir tavas autoritātes, no kā tu esi mācījusies publiski uzstāties, runāt, šarmēt?
Lidijas Lasmanes-Doriņinas stāja. Nesalokāms gars. Ļoti iedvesmo Gundega Laiviņa, Lolita Tomsone, Krista Burāne, Agnese Krivade, Inga Gaile, Santa Remere. Man arī ļoti patīk, kā intervē Mārtiņš Daugulis, un kā Ilze Dobele un Jānis Geste stāsta ziņas.
Ko, tavuprāt, nozīmē šarms un harizma? Viesturs Meikšāns to māca. Vai ar to piedzimst? Kā to iemācīties? Vai ir kādi padomi?
Man šķiet, ka to ir grūti uztrenēt. Attīstīt var ticību sev, savus talantus, pārliecību, īpašo autentiskumu. Tas, manuprāt, padara harizmātiskāku.
Kas ir tavi profesionālie skolotāji? Vai vari minēt konkrētus cilvēkus un ko tieši viņi tev iemācījuši?
Ilmārs Latkovskis, kad strādājām "Hansa Media", iemācīja paskatīšanos no malas uz procesiem un to, ka var ļoti aizraujoši parādīt jebkuru tematu, ja esi radošs, atvērts un ieinteresēts. "Hansa Media" komanda vispār iemācīja tiekšanos uz izcilību, komandas darba nozīmi un ekstra soļu noiešanu. Adriāna Roze iemācīja, ka uz filmēšanu vienmēr jānāk ar plānu. Ja tāds ir, tad vienmēr var mainīt un darīt kaut ko tālāk. "Kultūras ziņu" ilggadējā producente Andra Ceriņa man iemācīja latviešu valodas nianses, ko iepriekš nebiju pamanījusi. Diktore Sandra Zviedre iemācīja sīkas tehniskas nianses tiešraidēm. Zane Daudziņa iemācīja vienmēr sniegt kontekstu, lai izceltu detaļas. Valdis Melderis ir devis ļoti daudz padomu darbam ar auditoriju un sevi.
Sarunas noslēgumā gribētu tev pasniegt ātro jautājumu pušķi. Ceru, ka tas tev sagādās prieku un liks lasītājiem aizdomāties par atbildēm, ko viņi sniegtu tavā vietā.
Kas tevi dara laimīgu?
Latvijas kāpu krāsa, meža smarža, bērzu sulu garša, ziemeļu dabas miers. Manu dēlu smaidi. Lēnas sarunas. Kalnu gaiss. Ceļošana un jaunu kultūru iepazīšana. Laikmetīgā deja.
Vai ir kāds dzīvnieks, ar ko sevi asociē?
Dzīvnieks ne. Drīzāk esmu Latgales mālainā zeme.
Kas tevi visvairāk kaitina?
Kad vij intrigas un dara pāri.
Un kas visvairāk sasmīdina?
Vīra joki.
Gudrs cilvēks ir tāds, kurš ...?
Apzinās savas stiprās puses un nekad neapstājas. Spīdolas vārdiem runājot, tāds, kurš "mainās uz augšu".
Tavs kaitīgais ieradums?
Sāļi našķi.
Kas tev garšo? Kas – negaršo?
Garšo avokado, baklažāni, suši un kombuča. Negaršo rozīnes un cepts biezpiens.
Ko tev patīk darīt par visu vairāk pasaulē?
Apskaut mīļos un doties ekspedīcijās, īpaši kalnos, kopā ar tuviem cilvēkiem.
Kuru īpašību tu visvairāk neieredzi pati sevī?
Nepacietību, sasteigtību.
Kādu īpašību visvairāk neieredzi citos?
Ļaunumu.
Mīļākās puķes?
Rudzupuķes.
Kādi vīrieši tev patīk?
Zinātnieki.
Kas tev ir vīrišķība?
Laba latviešu valoda.
Kas tev ir sievišķība?
Sēņošana.
Kas ir skaistākais kompliments, ko esi saņēmusi?
Mani ļoti iepriecina, kad cilvēki, kurus intervēju, saka, ka mūsu sarunas laikā jutušies droši un komfortabli.
Es arī šīs sarunas laikā jutos droši un komfortabli. (Abas sasmejas.)
