Viņi tur neraud. Raudu es. Viņi tur ir sažņauguši gribu dūrē un dzīvo bez ūdens tumšās telpās, bet biežāk – bumbu patvertnēs. Es lasu ziņās, ka praktiski visā Ukrainā nav gaismas. Un tūlīt pat saņemu atbildi: “Tā nav taisnība. Ukrainā nav elektrības. Bet gaismas nav Krievijā. Tur nav pat cerību uz mazāko gaismas stariņu.”
Ārpus ētera
Vai sieviete "atspoguļo" īstenību vai arī to rada? Šķiet, ka tas ir retorisks jautājums. "Vīriešu pasaules" instrumentu kopums jau sen ir zināms – cik karu cilvēce jau pārdzīvojusi! Taču stereotipiskā sieviete – tad runa vienmēr ir par ko citu. Tagad redzu, ka daudzas no manām paziņām noliek skapja tālākā stūrī vieglās un glamūrīgās kleitiņas, iemiesojoties tēlā, kuru nesen uz "Vogue" vāka demonstrēja Ukrainas Pirmā lēdija.
"Saulītes loks, zilgme ap to" (padomju bērnu dziesmas "Lai vienmēr būtu saule" pirmā rindiņa – Red.). Tāds nosaukums būtu bērna radošajai izpausmei aizgājušajos gados. Taču zīmējums, ja atceraties, tolaik bija cits. Nedaudz augstāk redzama astoņu gadu veca bērna radīta instalācija. Ņemot vērā pašreizējo realitāti un to, ka jaunais autors dzīvo Dnipro, nav grūti noskārst, kas tieši attēlots ar lego figūriņu, kurai nocirsta galva.
Mode mēdz būt dažāda – no vārītajiem džinsiem un banānbiksēm līdz snīkeriem un nevērīgi ērtajiem hudijiem. Taču ir arī nemainīgā klasika, no paaudzes paaudzei nodotā… višivanku mode. Un te ir vietā piebilst, ka, pēc Hērodota liecībām, jau skiti valkājuši apģērbu ar izšūtiem rakstiem. Višivanka kā dziļais kods – esi uzvilcis un identificējis sevi, vai vēl dziļāk – esi intuitīvi pasargājis sevi no nelaimēm.