Bija laiks, kad Kauliņš bija pazudis bez vēsts, atstājot par savu likteni neziņā pat vistuvākos cilvēkus. Filma ir stāsts gan par viņa atrašanu, gan pretrunīgo personību, gan plašākā nozīmē par cilvēka sapņiem un dzīves jēgas meklējumiem.
Kaspars Roga saka, ka viņa drauga Guntara Kļaviņa dzīvesstāsts jau ir filmas vērts pats par sevi. "Piedzīvojumiem bagāts mūžs ar daudziem lauzieniem, un, kā zināms, dramaturģijai tas ir ļoti pateicīgs materiāls," viņš paskaidro.
Visu minēto apzinoties, sākotnēji Kasparam Rogam nebija domas veidot filmu par savu draugu, līdz viņu to pārliecināja darīt producents Sandijs Semjonovs, saskatot patiešām ļoti pateicīgu vielu aizraujošam stāstam.
Mūsdienu piedzīvojumi filmā mijas ar atskatu deviņdesmitajos gados, kad ar galveno varoni notiek tam laikam visai raksturīga ķibele.
"Es biju jauns grupas bundzinieks, un Guntars bija cienījams finansists un baņķieris. Grupa, kurā es spēlēju, noguldīja visu savu naudu viņa bankā. Un tad vienu dienu viņa banka bankrotēja. Un viņš pazuda”, saka Roga.
Visai ilgu laiku radi un draugi ir pilnīgā neziņā, kas ar Kļaviņu ir noticis, kur viņš atrodas, līdz noskaidrojas, ka apmeties Āfrikā, Sjerraleonē, kur uzsācis kārtējo bīstamo avantūru – dimantu meklēšanu.
Kaspars Roga tad arī devās viņu uzmeklēt. "Viņa dimantu plāns izklausījās tik kārdinošs, ka es atkal tajā ieinvestēju visu savu naudu," filmā saka mūziķis. "Kad mēģinājām akmeņus izvest uz Frītaunu kontrabandas ceļā, mēs nejutāmies kā noziedznieki."
Filmā redzēsim arī vietas un situācijas, kas parasti ir slēgtas filmēšanas grupām, savā ziņā tieši Kļaviņa vārds arī kalpoja kā caurlaide, lai tās iekļūtu filmā. Tomēr neiztika arī bez riskantiem momentiem, pastāstīja režisors Roga.
"Mašīnā bija vairākas kameras, tāpat vēl bija arī operators aizmugurējā krēslā, un tāpat viņi bija aprīkoti ar "GoPro" kamerām uz kapota," atceras Roga. "Tā kā reālajā dzīvē tas viss notiek ļoti ātri, tad, iespējams, šajās situācijās iesaistītās personas nemaz tā īsti nemaz nepaspēja aptvert, ka tas viss tiek dokumentēts."
Pirms šīs filmas uzņemšanas vēl bija jādodas Sjerraleonē uz ministriju, lai dabūtu atļaujas iebraukšanai dimantu laukos.
Jau iebraukšana dimantu laukos ir aizliegta, bet par filmēšanu vispār nevar būt ne runas. "Viņi no tā ļoti piesargās. Tāpēc, jā, mēs izgājām arī to oficiālo ceļu, bet filmā tas vairāk tomēr ir tāds neoficiālais ceļš, kas tiek izmantots," paskaidro Roga.
Dimantu bizness, riskantie darījumi un piedzīvojumi savā ziņā būs impulss vai fons, lai rosinātu uz pārdomām par dziļākiem jautājumiem – par dzīves jēgu, par iespējām piepildīt sapņus, par to, kas īsti ir draudzība.
Roga uzsver, kā ir tā filmas dziļākā dimensija – kas vispār ir tāda īsta vīru draudzība? "Kas ir tās robežas, kas tai ir jāiztur? Tad ir visi šie standarta pārbaudījumi – nauda, vara, slava, kaut kādā mērā – nodevība, un tad – kurā brīdī beidzas šī beznosacījuma draudzība jeb cik tālu šīs robežas var pastumt," saka Roga. "Un kādus pārbaudījumus konkrētā brīdī tā mūsu draudzība ir izturējusi. Tas arī ir tāds interesants moments, es teiktu - cēli skaists."
Filmā arī uzzināsim, vai pēc ilgās prombūtnes Kļaviņš ir gatavs atgriezties Latvijā,
tāpat iepazīsim vēl vairākus citus viņam tuvus cilvēkus – viņa mammu Ņinu un draudzeni Zani.
Lūk, arī Kaspara Rogas atbilde uz jautājumu, kāpēc filmai dots nosaukums „Meklējot Misteru Kauliņu”, kaut arī galveno varoni sauc par Guntaru Kļaviņu: "Tā ir iesauka, kas radusies jau stipri senāk, jo viņam savulaik bija tāds krievu teiciens, kas latviski nozīmē – „kā kauliņš nogulsies”. Un tad no „Prāta vētras” laikiem viņam šī iesauka ievazājās un arī atsevišķi baņķieru draugi viņu sāka tā saukt, un tā tas pielipa."
Kaspara Rogas debija dokumentālajā kino – filma „Meklējot Mr. Kauliņu” – no 10. maija filma būs skatāma kinoteātros visā Latvijā.
