Sadaļas Sadaļas

Jānis Streičs: Artmane mums tikai godu darīja, citu nevar pateikt

Gatavojot materiālus dokumentālajai filmai “Aktrise un laiks. Vija Artmane”, režisore Agita Cāne-Ķīle un scenārija autore Daira Āboliņa intervēja gan režisorus, gan aktierus un teātra ekspertus. Starp intervētajiem bija arī režisors Jānis Streičs. Piedāvājam zīmīgākos fragmentus no intervijas.

Ar filmu “Teātris” Jānis Streičs uzcēla pieminekli Vijai Artmanei, taču aktrise piedalījusies arī Streiča filmā “Meistars” un “Svešās kaislības”. Režisors runā par mītiem, kas apvij Artmani, un pieliek punktu spekulācijām par aktrises nabadzību. Artmane mums darījusi tikai godu, uzsver Streičs.

- Nu, par to leģendu, kas tagad klīst, tieši otrādi – vai dieniņ... Aktieri jau dzīvoja lielā postā. Ja paskata tagad – ko piedzīvojuši tie slavenie vissavienības… Un kuri tagad grib to postu ieraudzīt Artmanes dzīvē. Patlaban Latvijā.

To, kas bija viņas patstāvība un īpatnība, padara par viņas nabadzību.

Nu, piemēram, Vija nekad necieta veļasmašīnu. Viņa mazgā ar rokām. Viņai šis darbs bija vajadzīgs, lai atbrīvotos. Tajās “Svešās kaislībās” (Jāņa Streiča 1983. gada filma – red.), padarījušas nelietību, māte un meita izmazgā veļu. Veļas mazgāšana bija viņas dzīves sastāvdaļa.

Atceros, pēc vienas mūsu piedalīšanās kongresā atgriežamies, pēc filmas “Meistars” naktī atgriezāmies, un rītā VEF bija jāfilmē. Es prasu: “Māksliniec, jūs gulējāt?” “Nemaz! Nevienu stundu!” “Kā?” “Pilna vanna ar veļu, es visu nakti mazgāju to.” Un tad es uzzināju, ka viņai nav veļas mašīnas. Viņai vajadzīga šī atbrīvošanās. Tagad to pieraksta viņas nabadzībai.

Es brīnījos, kāpēc, Vija, jums nav Volga? Visi brauca, viņai nebija. Viņa teica: “Jānīt, man nav mazvērtības kompleksa.” Arī tā vasarnīciņa taču varēja būt arī… Atceros, kā tajā laikā mākslinieki kāroja, Dimiters bija tas, kas tur apgāja visu, savāca tur visu kopā bez kādas Vijas palīdzības. Tur vesela istorija, kā tur ieguva to vasarnīciņu Murjāņos. Ja viņa būtu gribējusi to materiālo labumu – nu, vai tad viņa netika aicināta uz Krieviju? Bez gala! Bet viņa nebrauca. (..)

Deviņdesmit astotajā gadā festivālā Anapā biju bez Vijas. “Svešās kaislības”, Ivars Kalniņš, bet gaidīja Viju kā viešņu.

Gubernators bija sagatavojis viņai dāvanu – māju Melnās jūras krastā! Goda vārds. Vija nebrauca. Tad par kādiem labumiem te var runāt, ka viņa tos gūtu.

- Kāpēc viņa nebrauca?

- Viņa arī nebrauca uz Krieviju strādāt. Viņa zināja, ka šeit viņa ir mis Latvija, ka šeit viņa ir Eiropas pārstāve, tur viņa būtu tikai krievu aktrise. Lotiška. Arī apziņa! Viņa zināja, ko grib! Politika – sevi turēt tā. Viņas vērtība bija, ka viņa ir latviete. Apzinājās. Tāpēc viņa frizūru mainīja. Viņa taču ir šatena. Bet piepeši, zinot, ka pārstāv... Viņa kļuva blonda.

Viņa juta sevī šo sūtnes misiju. Dariet ko gribiet, tā tas arī bija. Un tā viņu tur uztvēra. Mums viņa tikai godu darīja. Citu nevar pateikt.

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt