Zināmākā Pētera Gaudiņa partnerība ar Viju Artmani ir Jāņa Streiča filmā “Teātris”, kur Gaudiņš spēlē Džūlijas Lambertes dēlu Rodžeru Goslinu, taču aktieris atceras arī jauko saspēli izrādē "Elizabete, Anglijas karaliene". Tāpat Gaudiņš stāsta par kopīgu braucienu uz Rietumberlīni pie tautiešiem un to, kāpēc viņam nesanāca paņemt Artmani lomā kādā no viņa režisētajām izrādēm. Izrādās, pie vainas bijušas bailes, ka Artmane varētu vilkt deķīti uz savu pusi.
- Vai mazums tantes nāk pie tēta dakterēties
- Teātrī viņa bija pilnīgi cits cilvēks
- Parādes brauciens uz Rietumberlīni
- Artmane pati izvēlējās sava dēla lomai filmā “Teātris”
- Artmane bija tehniska aktrise labā nozīmē
- Demokrātiskums
- Mazliet nobijos, ka Vija sagribēs deķīti par daudz uz savu pusi vilkt
- Laimējās būt dažās situācijās, kur Artmane bija pa īstam
Vai mazums tantes nāk pie tēta dakterēties
Aktrise un laiks. Vija Artmane
Latvijas Televīzijas dokumentālā filma.
- Pirmizrāde – 21.08 plkst 19.00 kinoteātrī "Splendid Palace";
- Televīzijas pirmizrāde – 24.08. plkst 21.25. LTV1.
- Profesionāli pirmais ir tad, kad Streičs filmēja pēc Maskavas televīzijas pasūtījuma filmu “Meistars” (LPSR televīzijas 1976.gada mākslas filma, rež. Jānis Streičs, uzņemta Rīgas kinostudijā – red.), un tur mēs abi satikāmies kā partneri. Man mazlietiņ žēl, tā kā filma ir pēc Maskavas televīzijas pasūtījuma, ir dublēta krievu valodā un latviešu varianta nav. “Teātri” pēc tam Brenča vadībā speciāli pārdublēja – mēs paši ierunājām latviešu valodā, bet, nu, “Meistaram” nav šis latviešu variants, tā ka kā partneri mēs pirmo reizi tieši šajā filmā [tikāmies].
Uz skatuves arī pirms tam nekādas partnerības nebija, bet mans tēvs bija ļoti slavens kakla deguna ārsts, un praktiski visi Latvijas aktieri un ne tikai Latvijas aktieri, arī iebraucēji, ja viņiem bija problēmas, griezās pie viņa un arī nāca pie viņa uz mājām, un Vija stāstīja, ka viņa atceras mani vēl pavisam maziņu, ka es tur dažreiz pabāzis galvu esmu.
Es, protams, viņu neatcerējos, jo – vai mazums tantes tur nāk un vai mazums onkuļu tur nāk pie mana tēva dakterēties. Bet, nu, tā – tādu gadījumu viņa man stāstīja.
Teātrī viņa bija pilnīgi cits cilvēks
Daira Āboliņa: Bet viņa lietoja arī kaut kādus tur tos, nezinu, nomenklatūras vārdus, tos pareizos...
- Ne! Tās bija pilnīgi dažādas. Tāpēc es saku, tā bija loma! Viņa ļoti labi saprata, kurā vietā, kas ir jāspēlē. Un viņa nekad neatļāvās teātrī šitās muļķības runāt, ko viņa runāja tad, kad vajadzēja tur kaut kādos partijas saietos. Nē.
Teātrī viņa bija pilnīgi cits cilvēks. Jā, protams, arī tā bija zināma loma, ko teātrī viņa spēlēja, apzinoties, ka viņai tomēr ir jābūt varbūt uzmanīgākai. Bet turpat blakus, teiksim, kad bija tas atjaunotais “Spēlēju, dancoju” (Smiļģa iestudējums Dailes teātrī padomju laikā atjaunots divas reizes – 1965. un 1977.gadā – red.) uzvedums, tad beigās... Es pat nezinu, vai tā bija no Smiļģa uzlikts, bet Lelde ar paceltām rokām izveidoja to Mildas roku izvietojumu. Un būtībā, es domāju, ka varbūt kādam citam tur pēc tam jau būtu zvans uz partijas komiteju, kas notiek uz skatuves!? Viņa atļāvās tā.
- Bet kāpēc ir, piemēram, cilvēki, kuri joprojām tur kaut kādu ļaunu prātu uz viņu? Arī teātrī..
- Ne es esmu tur klāt stāvējis, ne es zinu. Es zinu, ka gan Uldis Pūcītis aizgāja no Dailes teātra ar rūgtumu pret Viju un arī Pāvuls... Es pieļauju, ka tur varbūt vairāk rūgtums bija pret sistēmu, un viņu kā sistēmas sastāvdaļu. (..) Bija, teiksim, cik es saprotu, ar Uldi [Pūcīti] tas konflikts izveidojies, kad viņu nepalaida uz ārzemēm filmēties tāpēc, ka teātra partijas komiteja nedeva… nu, neparakstīja to…
- Nu, viņa tātad to darīja... Vai tad arī skauda?
- Es nezinu, kāpēc, bet, es domāju, ka tur drīzāk kaut kāda situācija, kad varbūt, ja nedarītu, tad tāpat tas tā būtu noticis, tikai ar lielāku skandālu.. Nē! Es tiešām… Es negribu tālāk iedziļināties... Tie ir tikai minējumi. Es nezinu.
Cik mēs esam kopā strādājuši, un arī bija viens brauciens, kur mēs kopā bijām ārzemēs…
es nekad kaut kādu tādu falšumu savstarpējās attiecībās ārpus partijas lietām neesmu jutis.
Parādes brauciens uz Rietumberlīni
- Kāpēc jūs bijāt ārzemēs kopā?
- Mēs bijām ārzemēs – mēs bijām pie tautiešiem ārzemēs, 1978.gadā Rietumberlīnē, un tas bija ļoti speciāls pasākums, jo tas kungs, kas vadīja to pasākumu, bija manas mammas klasesbiedrs, baltvācietis, un viņš uzaicināja mani un Esmeraldu [Ermali]. Esmeralda netika, viņa perējās, un bija vēl divi ielūgumi uz mūsu teātri, nu, un aizbrauca [Arnolds] Liniņš un Artmane man līdzi.
- Un kurš viņus izvēlējās?
- Teātris izvēlējās, protams. Bet es jau smējos – es tur biju tas, kuram bija personāls ielūgums, un viņi bija personas, kas mani pavada, un protams...
- Un kas jums tur bija jādara?
- Mums bija vienkārši mazliet jātiekas ar tautiešiem ārzemēs, kas visas bija jauktās laulības, ebreju – latviešu, 70.gados aizbraukuši, nu, [Vladimirs] Gelvāns (baletdejotājs un pedagogs, 1970.gados emigrēja – red.), teiksim, starp viņiem, kas mums rādīja Rietumberlīni... Cilvēki, kuri ļoti labi saprata un zināja, no kurienes mēs esam atbraukuši, un paši no turienes nesen bija atbraukuši, līdz ar to nebija nekādi tādi riebīgi jautājumi, kādi varbūt būtu no tiem, kas jau 1945.gadā aizbraukuši no Latvijas.
Tur vairāk interesējās, kā Rīgas “Dinamo”, kas notiek, ko tas dara, ko tas dara. Tā bija vesela nedēļa. Mēs visi kopā pie tā Mames kunga, kas mūs uzaicināja, dzīvojām, un vakaros mūs vietējie veda gan uz izrādēm, gan uz krodziņiem, un tā bija tāda jauka nedēļa.
- Bet jums pašam nekas nebija jāspēlē?
- Bija viens vakars, kad mēs mazliet fragmentus un dzeju, un Vijai bija jāpiedalās, rādīja vienā kinoteātrī “Purva bridēju”, nu tad viņai pirms filmas bija tur pāris vārdi jāpasaka. Bet principā tas galvenais iemesls, kāpēc mūs tur aizsūtīja, jo bija tikko kā aizmucis uz ārzemēm [Imants] Lešinskis, nu, nezinātājiem varu pateikt – augsti stāvošs čekists emigrējis uz ārzemēm, un tad tas mūsu brauciens bija ar lozungu - “nu mēs parādām, ka tas mums tādi Lešinski neko neizsaka, mēs, lūk, braucam”. Un, jā, līdz ar to, tas man bija pirmais ārzemju brauciens un taisni uz Rietumberlīni, kas tajā brīdī bija vispār tāda brīvības saliņa, kur to kultūru pat apzināti uzturēja augstākā līmenī, nekā tas varbūt Rietumvācijā bija.
Artmane pati izvēlējās sava dēla lomai filmā “Teātris”
- Un tad otrs, patiesībā visai publikai varbūt labāk zināmais variants ir “Teātris” – filma “Teātris”, kur tu esi viņas dēls…
- Man tiešām glaimoja tas, ka viņa pati bija izvēlējusies, jo tā bija viņas jubilejas filma.
- Ko viņa bija izvēlējusies?
- Izvēlējusies gan mani, gan, cik saprotu, arī Ivaru Kalniņu, kā savu dēlu un savu mīļāko. Un līdz ar to pat Streičs īpaši proves... Nu, bija formāli priekš Maskavas tās proves, bet praktiski viņš jau pirms provēm samērā skaidri zināja, ko viņš grib katrā lomā, un pat tas scenārijs mazliet bija rakstīts tā, lai piestāvētu konkrētam aktierim.
- Nu grandioza privilēģija, izvēlēties partnerus..
- Jā, protams, protams. Nu, bet tā bija viņas jubilejas filma, un būtībā viņa jau tur ir galvenā. Mēs pārējie tikai, protams, esam tas galms viņai apkārt. Viņai jubilejas loma teātrī bija [izrādē] “Elizabete, Anglijas karaliene”, un mēs, pārējie, kā galms apkārt, būtībā arī filmā “Teātris” [tāpat].
Artmane bija tehniska aktrise labā nozīmē
- Šajā izrādē arī jūs spēlējāt kopā.
- Jā. Tur arī, protams, bija ļoti jauka epizode man – faktiski, tikai viena, bet tāda pagara epizode man, kur es tā naivi esmu iedomājies, kad tas viņas favorīts ir kritis nežēlastībā, ka es varētu tagad viņa vietu tajā lugā tur aizņemt, un tad viņa mani beigās, protams, noliek pie vietas, tā samērā smalki un mīļi no sākuma, tad, kad es tomēr nesaprotu, tad jau tā šerpāk.
Tā bija tāda jauka partnerība. Kaut gan man uzreiz jāsaka, ka Vija teātrī bija ļoti tehniska aktrise – labā nozīmē tehniska.
Viņa ļoti precīzi ievēroja zīmējumu un mazāk varbūt katrā epizodē sekoja tam, ko partneris konkrēti dara, viņa tieši – tas zīmējums tā bija uzstādīts un viņa centās to ievērot.
Es tā pie sevis domāju, ka varbūt tam ir arī iemesls tas, ka pēckara Dailes teātrī, it īpaši starp vīriešu kārtas pārstāvjiem tas dzeršanas prieks bija samērā izplatīts un ka tu nekad nevarēji zināt, vai tas partneris tev normāli spēlēs pretī vai nē, tāpēc arī bija tāds nodrošinājums – lai kā man tu tur spēlētu pretī, es spēlēšu tā, kā vajag.
Filmās – nē. Tur viņa ļāvās tādam… Ja partneris kaut kā citādāk izdara, tad viņa arī citādāk. Bet uz skatuves viņa gribēja, lai ir tā stabilitāte un precizitāte, lai ir tas līmenis tai izrādei un līdz ar to arī viņas lomai.
Demokrātiskums
- Un jūs teicāt arī, ka viņa to demokrātisko. Viņa mēģināja būt demokrātiska. Kā tas varēja izpausties? Ko nozīmē – “bija demokrātiska”?
- Nu, teiksim, es zinu vienu ļoti slavenu stāstu. Tas gan bija “Mosfilm”, Maskavā, es tur nebiju klāt, bet man atstāstīja. Viņai [bija] tur natūrā, tas nozīmē brīvā dabā filmēšana, kaut kur izbraukšana ārpus Maskavas, un Vijai, protams, lai vestu atpakaļ uz studiju, uz viesnīcu, ir Volga. Viņai partnerībā jauns puisis arī tur ir bijis. Es latviski stāstīšu. Viņa uzreiz esot uzprasījusi: bet, ar ko tas puisis brauks? Nu un puisis līdz ar to arī braucis ar viņu kopā Volgā. Kas, protams, nebija pirms tam paredzēts. Nu kaut vai tāds, pat ja tas ir tikai žests, manuprāt, tas tomēr daudz laba runā par Viju.
Mazliet nobijos, ka Vija sagribēs deķīti par daudz uz savu pusi vilkt
- Bet kāpēc, piemēram, tu nekad kā režisors negribēji strādāt ar Viju? Tev bija izrādes šeit, teātrī.
- Man bija ļoti maz izrāžu, kur man vajadzēja dāmas tajos gados. Jā, un tad, kad es sāku, tad es sāku ar “Lapsiņām” (1993.gada iestudējums Dailes teātrī – red.), un tur bija. Man pie tam bija toreiz liela izvēle. Es uz to kalpones lomu, kura būtībā pietiekami būtiska tajā lugā ir, bet nu tomēr – kalpone it kā, varēju gan Viju dabūt, gan Klētnieci, gan Stunguri. Kaut kā man likās, ka tomēr Vijai to piedāvāt… Varbūt arī nostrādāja tas, ka es tak “Elizabetē, Anglijas karalienē” kopā ar viņu spēlēju, un tagad – tagad tādu… ne karalienes lomu, nē.. Un tāpēc es toreiz par Mildu Klētnieci izšķīros, kura ļoti, manuprāt, brīnišķīgi nospēlēja to lomu.
Varbūt, ka es mazliet nobijos no tā – ja nu tā Vija sagribēs to deķīti par daudz uz savu pusi vilkt…
- Aha..
- Bet es zināju, ka Mildiņa [Klētniece] būs korekta līdz pēdējam. Jā, ko vajadzēs, viņa darīs, kaut arī viņai liksies – “es sevi apzogu, bet, nu labi, ja tā vajag, es darīšu”.
- Bet Vija mēdza to deķīti vilkt uz savu pusi?
- Viņa mēdza gan. Ne vienmēr tas bija neattaisnoti, dažreiz arī tas, ko viņa piedāvāja, bija interesanti un tā. Ko nozīmē deķīti vilkt uz savu pusi? Ja tai lugā tagad ir tā vieta – tā mana vieta, tad ļaujiet man ar to manu vietu izdarīt un nospēlēt. Nevis tagad atņemiet un tagad pārejam šitai manai vietai pāri un – to gan, uz to viņa pastāvēja, ka, ja reiz te ir tā, tad tā arī taisām.
Laimējās būt dažās situācijās, kur Artmane bija pa īstam
- Tādos kopīgos braucienos viņa kādreiz stāstīja, kā viņai tur mājās iet? Viņa bija atklāta vispār?
- Minimāli. Kaut kur kaut kad. Mūsdienās jau tā vairs nav, mūsdienās pēc izrādēm visi skrien izgulēties, lai rītdien atkal citos darbos jūgtos iekšā. Tad bija tādas pasēdēšanas. Īpaši, ja laba izrāde, tad bufetē iesāk un tad pēc tam – pie kura tad nu dosimies uz mājām, un tad beigās tā kompānija lielākā vai mazākā sastāvā pārvācās pie kāda uz tām mājām, un bija arī reizes, kad pie Vijas tas viss bariņš arī pārvācās. Tad, jā, tad bija vairāk tādas sarunas.
Agita Cāne-Ķīle: Man vienkārši liekas, ka viņa kaut kādā ziņā spēlēja to lomu – kā viņa izgāja no mājas, tā viņa bija tajā lomā.
- Tur tā lieta. Un cilvēki nevar piedot.
Viņiem liekas, ka nodevēja, maita, draņķe un tā tālāk, bet nav! Viņa vienkārši spēlēja tādu lomu – tajā brīdī.
Un tad viņa izlēca no tās lomas, un tāpēc es saku – es neesmu pārliecināts, ka viņa vienmēr sadzīvē, ka viņa arī nespēlēja kaut ko. Bet, kā jau teicu, man laimējās būt... nu, vismaz dažās situācijās, kur es nu gan esmu pārliecināts, ka tur bija pa īstam.