Mārīte Teivāne: Vijai Artmanei piemita prasme būt elegantai

Gatavojot materiālus dokumentālajai filmai “Aktrise un laiks. Vija Artmane”, režisore Agita Cāne-Ķīle un scenārija autore Daira Āboliņa intervēja gan režisorus, gan aktierus un teātra ekspertus. Starp intervētajiem bija arī bijusī LPSR Augstākās Padomes deputāte, politiķe un uzņēmēja Mārīte Teivāne (iepriekš – Rukmane), kura atzīst, ka Vijas viņai joprojām pietrūkst. Piedāvājam fragmentus no intervijas ar Mārīti Teivāni.

Daudz kopīga
Divas receptes
Vija bija ļoti pieticīga
Prasme būt elegantai
Neviena cita zvaigzne mums neiekrita tajā laikā

Daudz kopīga

- Vija teica, ka mums taču ļoti daudz kopīga, mēs abas esam no Tukuma rajona, abas esam ar tādiem līdzīgiem uzvārdiem – Artmane, Rukmane. Abas vienīgie bērni ģimenē. Abas augušas visai tādos pieticīgos apstākļos. Nevaru teikt, ka trūkumā, bet mēs abas pārspriedām, kā mēs arī gribējām kā meitenes pucēties un ko mammas varēja atļauties. Atcerējāmies to, ka bieži vien skolas kleitas jau netika tā mainītas, bet toties krādziņas mamma uzšuva jaunas uz Ziemassvētkiem, skolas sarīkojumiem vai kādas citas tur pielika žābo, kādu laiku parādījās modē. Nu,

tādas lietas ļoti satuvināja.

Un tad, kad mēs dzīvojām ļoti tuvu. Bija tāds periods, es dzīvoju Inčukalnā, un viņi dzīvoja Murjāņos, un mums tikai Gaujas tilts tikai šķīra. Tad jau praktiski mēs gandrīz katru dienu tikāmies.

Divas receptes

- Vija lieliski gatavoja. Bieži bija, kad viņa nebija dienā bijusi Rīgā uz izrādēm vai mēģinājumiem, tad viņa man zvanīja. Viņa teica: braucot mājās abi ar Vitāliju tūlīt pie manis, vakariņas jau vārās. Būs kartupelīši, kaimiņš lasīs gailenītes, atnesa, taisa mērcīti.

Nu ir tādas divas receptes, ko mēs vēl šodien taisām ģimenē, un tad pieminam uzreiz Vijas kundzi. Ir tāda omlete, kurā sacep baraviciņas ieliek celiņu un saveļ tādu rullīti – omlete ar baravikām. Rets prieks, jo nav jau tās baravikas vienmēr.

Vijai bija tādi iecienīti un garšīgi salāti. Rīvē svaigu burkāniņu, uz tādas smalkas rīvītes, nepavisam to smalkāko, bet uz tādas mazas skaidiņas, tad vārītu olu sakapā, pieliek pirmos lociņus, nedaudz majonēzes, mazliet krējumiņu un mazu, mazu šķipsniņu “Vegetu”. Tie mums ir tā sauktie "Ala Artmane".

Vija bija lieliska saimniece. Vispār, viņa bija brīnišķīgs cilvēks. Man viņas pietrūkst.

Vija bija ļoti pieticīga

- Viņai, kā ikvienam aktierim, dzīvē bija ļoti svarīgi just sabiedrību, nebūt vientuļam. Nevis tāpēc, ka tu mājās esi viens. Mājās viņa nebija viena, jo viņai bija visi vistuvākie cilvēki vienmēr, bet tā nepieciešamība izpausties kā aktierim, tā ir viņos, man liekas, tāda tik dabīga reakcija, ka viņi visi jūtās tik ļoti vientuļi, ka tas teātris, šīs mājas viņiem zūd. Un ja vēl tas sakrīt ar slimībām, ja vēl tas sakrīt ar sadzīviskiem apstākļiem, lai gan Vija bija tik ļoti pieticīga. Viņa ir ļoti pieticīga. Ar to mazumiņu kleitu, kas viņai, viņa prata apģērbties tā, ka es vienkārši apbrīnoju! Praktiski, ka gandrīz nekā nav, un vienmēr izskatīties elegantai.

Daira Āboliņa: Vai tad nu viņai nekā nebija!

- Viņai patiešām ārkārtīgi maz kas bija! Ļoti! Un tās pašas dažas rotas, kas viņai bija, kas bija kaut kur braucot, uzdāvinātas, tās jau viņai Murjāņos vēl nozaga. Viņai palika tikai tas, kas tai dienā bija kaut kur uzlikts, un tā jau viņi, protams, arī neko neatjaunoja no visa tā. Viņai pat nelikās, ka tas ir ļoti svarīgi, jo viņa prata. Tāds kaut kāds talants viņā bija.

Viņa dārzā ravē, es atbraucu pie viņas. Iznāk, rokas visas, viņa bez cimdiem, protams, ravēju dārzu, viņa mīlēja rozes, un viņai tur ļoti labi viņas auga, un ļoti labi dārzniece bija pie visa tā, ka var domāt, ka viņa šīs prasmes nevarētu būt tādam cilvēkam. Ir, viņai un bija. Un es saku, Vijuci, tev tak vakarā izrāde! Nekas, nekas, viņa tūlīt vanniņā. Nebija jau ne tādas kosmētikas, tādas kā tagad, visādas iespējas. Brīnišķīgi – viņa atkal ir rociņas sakopusi jau. Un es saku, tev ir 15 minūtes, un mums vajadzētu braukt. Viņa tāda pati garākās biksēs, es saku, paltraks virsū. Viņa ieiet istabā, 15 minūtes un iznāk karaliene.

Prasme būt elegantai

- Jā, un ne jau tas, ka viņi tikai skaista. Vecam jau vairs nav skaistums. Tā ir tāda prasme būt elegantai.

Skaistu sieviešu Latvijā ir bezgala daudz, bet viņas nav elegantas daudzas. Paskaties, viņa nav eleganta, ne viņā prasme apģērbties, ne sevi turēt, ne valodu. Vijā tas viss bija. Viņa to visu bija ieguvusi vai tas viņai bija dabas dots, vai viņa to bija izkopusi. Es domāju, gan tas, gan tas. Viņa no visiem prata mācīties, viņi nekad nebija augstprātīga.

Tai pašā Maskavas kongresā bija arī daudzas, es jau uzvārdus viņām vairs neatceros, zinu, ka bija filmās viņas redzētas, šīs te skaistās aktrises, kas tur bija delegātes, arī citas, ne tikai Artmane. Bet viņai tur vienmēr bija apkārt pūļi un sievietes.

Pat atceros, ka teica tāds krievu valodas teiciens, kas tulkotos apmēram tā: mēs gribētu jūsu svārku malas skūpstīt. Mēs jūs kā meitu mīlam. Jā, tie nav vienkārši vārdi, krievi ir sirsnīgi cilvēki ļoti, ja viņi ir ļoti atklāti, ja viņi tā saka, tad viņi tā domā, ja nedomā, tad nemaz klāt neiet. Nu viņu ļoti cienīja, jo viņi ar visiem aprunājās, nebija lepna un viņa bija tāda ļoti vienkārša. Man viņas ļoti pietrūkst.

Viņa bija spīdeklis uz skatuves. Es nebiju nekāda zvaigzne, spīdeklis, bet kaut ko te savos politiskajos amatos biju sasniegusi. Un, ja es tur daudzas reizes bija apmulsusi, man bija, pie kā aprunāties par šīm lietām, ko es ar saviem kolēģiem nevarēju, bet pie viņas es varēju vienmēr pateikt, nu kā man tagad darīt, kā būt, jo tā ir nestandarta situācija, nekad tagad vēl tā nav bijis.

Ar viņu es vienmēr varēju par visu to parunāties. Viņa manos apsveikumos ir ierakstījusi – “tavs pieredzējušākais draugs”. Tā arī bija, viņas pieredze bija daudz lielāka, un man ļoti maz.

Neviena cita zvaigzne mums neiekrita tajā laikā

- Jā, es domāju, ka viņai kā jebkurai aktrisei patīk būt uz skatuves, un šī uzmanība viņai ļoti patika. Ne tā, ka viņa nu pilnīgi par jebkuru cenu gribētu, lai tas tā ir, bet tas ir tas, tā ir tā samaksa par to talantu, kas viņai ir un mīļoto darbu, kad zālē ir tie aplausi un aktieris citādi aiziet mājās, citā noskaņā, ja ir zālē tie aplausi. Mēs neesam, par to tā runājušas, bet es to tā izjūtu un saprotu.

Tajos deviņdesmitajos gados Latvijā tas jau bija lielā mazumā un bija vairāk jau kas skaļi pacēla balsis, kas skaļi kritizēja viņu. Ka viņa aizbrauca pēc tiem ielūgumiem uz Krieviju, kur tiešām viņu citādi uzņēma. Te bija tāds vēsums nedaudz iestājies, jo bija arī priekšplānā pavisam citi jautājumi, un tāpēc viņi labprāt atsaucās uz tiem uzaicinājumiem. Un tā uzmanība, kas tur bija no tās publikas, bija ārkārtīgi liela līdz pēdējam brīdim. Man pat liekas, ka te nav ne, par ko kritizēt, ne, par ko brīnīties, tas būtu jebkurai, jo neviena jau varbūt cita aktrise šajā laikā neiekrita mums tāda zvaigzne, ar kuru mēs varētu salīdzināt. Ja būtu divas tajos pat deviņdesmitajos gados ar vienādu slavu un vienādu atpazīstamību visā bijušajā PSRS, mēs varētu teikt, redziet, viņa tur tā un viņa tur tā. Jā, bet nav jau, ar ko salīdzināt šobrīd, tieši te laikos, ja. Mīlētas un slavenas viņas visas bija.