Vija Artmane
Pēdējās lomas
Izvēlne

Alvis Hermanis: Ar Artmanes enerģētiku pietiktu 15 aktrisēm

Ar "Vijas Artmanes Lielo nakti" 17. augustā iesākas aktrises 90. jubilejai veltītu pasākumu cikls. To turpinās LTV dokumentālās filmas "Aktrise un laiks. Vija Artmane" pirmizrāde. Filmā izmantoti fragmenti no intervijām ar aktieriem, režisoriem un teātra zinātniekiem. Piedāvājam noskatīties vienu no tām – pilnu interviju ar Alvi Hermani, kurā viņš ne tikai atceras ar Artmani kopā pavadīto laiku un dažādus, arī amizantus atgadījumus, bet arī stāsta par saviem atklājumiem, kuri saistīti ar Artmani, par smalkajām aktiera un telpas attiecībām, par aktiera profesiju kā tādu, analizējot to visu caur savu bagāto starptautisko pieredzi.

Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir viens no tiem cilvēkiem, kurus, gatavojot materiālus dokumentālajai filmai “Aktrise un laiks. Vija Artmane”, intervēja režisore Agita Cāne-Ķīle un scenārija autore Daira Āboliņa. Un ne velti! Tieši Jaunajā Rīgas teātrī Vija Artmane nospēlēja savas pēdējās divas lomas – abas Alvja Hermaņa režisētās izrādēs. 1998. gadā Artmane bija Grāfiene Puškina “Pīķa dāmas” iestudējumā, bet 1999. gadā – Stendāls “Traktātā par mīlestību”.

Sirreāla bilde – Artmane un JRT aktieri

Vijai Artmanei - 90!

17.08. no. plkst. 20 "Splendid Palace" – Vijas Artmanes Lielā nakts.

21.08. plkst. 19 "Splendid Palace" – LTV dokumentālās filmas "Aktrise un laiks. Vija Artmane" pirmizrāde. No plkst. 21.20 – īpaša programma LTV1.

24.08. plkst 21.25 LTV1 – dokumentālās filmas "Aktrise un laiks. Vija Artmane" televīzijas pirmizrāde.

“Artmane savas karjeras beigās izteica vēlēšanos kļūt par Jaunā Rīgas teātra aktrisi. Viņa gribēja atgriezties pie sava grima galdiņa, savā grimētavā, un tas notika burtiskā nozīmē – tas bija viņas vecais grima galdiņš, viņa teica – jā, šajā tieši vietā, šajā istabā es tagad gribu to lietu, kā saka, pabeigt."

“Pašās beigās bija tāda pilnīgi sirreāla bilde – Jaunā Rīgas teātra trupa ar kādiem 15 jauniešiem un – Vija Artmane. Viņa bija štata aktrise Jaunajā Rīgas teātrī.

Savas pēdējās divas lomas teātrī viņa nospēlēja pie manis. Par ko es riktīgi lepojos, protams, tagad.”

"“Pīķa dāma” tātad. Jā, redz, tur stāsts ir par vecu grāfieni, kura zina kaut kādu mistisku lielo noslēpumu, un tad ir tas oficieris Hermans, krieviski “German”, kurš cenšas izdibināt no viņas to noslēpumu. (..) Pēc tam savas karjeras turpinājumā es esmu strādājis ar ļoti daudziem, tā teikt, superstāriem un primadonnām, un premjeriem, esmu strādājis ārkārtīgi daudz ārzemēs ar ļoti veciem aktieriem. Tā, ka man tagad ir, ar ko salīdzināt. Un

šis bija tas ideālais gadījums, kad ir aktrise, kura jau nu ir pašā, pašā, kā saka, karjeras un dzīves olimpā un kura mēģinājumos uzvedās tiešām pilnīgi kā studente. Tas toreiz bija diezgan šokējoši.

Es vienā brīdī sapratu, ka ar viņu drīkst arī improvizēt un bezmaz arī etīdes spēlēt, un tad viņa tur ar Vili Daudziņu pa grīdu vārtījās visādos veidos – Vilis Daudziņš spēlēja Hermanu. Nu, tas bija ļoti, ļoti interesanti – jā,”

Profesionālais un cilvēciskais viedums un vientulība

“Ja runā par viņas veselības stāvokli uz to brīdi – jā, tur bija tie insulti bijuši un tā, bet vienīgā tāda, kā saka, tehniska problēma, tīri profesionāla problēma bija tas, ka dažreiz tās pauzes bija aizdomīgi garas. Bet – nu tas viss pārējais, ko viņa darīja, to simtkārt atsvēra. Jo, protams, tādas aktrises jau latviešu teātra vēsturē nav bijis un varbūt kādu laiku nebūs. Tas bija nenormāli iespaidīgi."

“Es taču zināju viņas amplitūdas un tamlīdzīgi! Un

viņa tiešām bija sasniegusi tādu gan profesionālu, gan cilvēcisku viedumu, ka viņa vienkārši bija pilnīgi brīva! Viņa bija brīva kā putns gaisā!

Kā viņa mēģināja, kā viņa ar mums runāja – viņa mums stāstīja tādas lietas, ko es arī nemaz tā nedrīkstu publiskot. Ļoti daudz ko es uzzināju par viņas pieredzi, par Smiļģa laikiem un tamlīdzīgi. Nu, piemēram, viņa teica, ka jau pašā sākumā, jau kaut kādā, laikam, otrajā sezonā, kad viņu Smiļģis paņēma trupā, viņa nokļuva tādā pilnīgā vientulībā un izolācijā. Konteksts bija tāds. Smiļģis nez kāpēc – to es arī nezinu, kāpēc – bet viņš vienmēr lika uz vienu aktrisi. Tas bija, kā saka, laiks, kad bija primadonna šī vārda labajā nozīmē – kad teātrī ir viena primadonna, kas spēlē visu. Tātad – visas jaunās varones, kā tas lugās parasti ir. Gadu desmitiem tāda bija Lilita Bērziņa. Un Smiļģis nekādi nevarēja atrast viņai nomaiņu. Gāja gadi un, tā kā viņš nevarēja un nevarēja atrast to nākošo Lilitu Bērziņu, tad Lilitai Bērziņai vajadzēja iet pa otru riņķi un 50. gados joprojām spēlēt bezmaz džuljetas. Tad uzradās Artmane. Un tajā brīdī, kā es teicu, jau otrajā sezonā,

kad visa trupa saprata, ka no šī brīža vismaz nākošos 20 gadus visas galvenās lomas Dailes teātrī spēlēs Vija Artmane, visām pārējām aktrisēm viņu karjera beidzās, nemaz nesākoties, var teikt.

Nu – visas saprata, ka viņas arī paliks Artmanes ēnā arī uz priekšu. Un tad viņa nonāca tajā pilnīgajā vientulībā.”

“Pēc tam esmu daudzas reizes pieredzējis arī citās valstīs, citos teātros vai operas kontekstos, ka ārkārtīgi liela mēroga aktieris, aktrise nonāk tādā pilnīgā vientulībā, tādā kalnā, kur ir tik retināts gaiss, kur viņi vieni paši dzīvo.”

Tiešais kontakts ar Dievu uz Smiļģa skatuves

“Ja es pareizi atceros, mēs saistījāmies ar viņas dakteriem, un tad atkal – ja es pareizi atceros, dakteris teica, ja viņa turpinās spēlēt teātri un pakļaut sevi šim stresam, šai slodzei, viņa aizies bojā, bet, ja viņu, kā saka, aizvāks prom no teātra, ja viņai atņems teātri, tad viņa arī aizies bojā. Es vienmēr arī jauniem aktieriem pieminu, kā viņa uztraucās. Viņas uztraukums, izejot uz skatuvi, bija pat tāds, ka viņa bija burtiski iekrampējusies kulisēs, viņa baidījās iet uz skatuves. Viņai tas stress bija ārkārtīgs un tā. Bet, kad viņa bija uz skatuves, tad viņa, protams, aizlidoja kaut kādās stratosfēras.”

“Es arī atceros, ka tad, kad bija tie pirmie mēģinājumi uz skatuves “vecajā Dailē”, tātad – vecā Smiļģa skatuve –, es viņai teicu – nu, šajā ainā vajag iziet proscēnijā, ielikt acis prožektorā uz balkonu un šeit tas monologs iet. Un

es pēkšņi sapratu to Smiļģa spēles veidu – tas it kā romantiskais, piepaceltais, ar patosu, bet es sapratu, ka tieši uz šīs skatuves tieši tā tas arī bija noticis, ka aktieri spēlēja balkonam... uz augšu... Un tur bija, kā saka, tiešais kontakts, ja tā drīkst teikt, ar Dievu. Un tas galīgi nebija kaut kā vecmodīgi un naftalīniski. Es sapratu, kāda jauda ir šim spēles veidam.

Bet tas, protams, bija saistīts ar konkrēto arhitektoniku, ar konkrēto vecās “Dailes” skatuvi.”

Stendāls vecumā, saplīsusī bikšu gumija un jautrība ar Artmani

“Es ar stiliem jau sāku spēlēties diezgan ātri. Ar visādiem stiliem. Nē, nē, mums jau nav nekāds tāds savs stils. Tomēr. Un tad bija tā otrā loma, viņa spēlēja vīrieša lomu – viņas pēdējā loma bija vīrieša loma – Stendāls. Viņa spēlēja Stendālu vecumā. Pēc Stendāla memuāriem “Traktāts par mīlestību”. Tur bija viens jocīgs gadījums, es atceros, bija viena izrāde..."

“Bija viena izrāde “Traktāts par mīlestību”, kur viņa spēlēja Stendālu, un es no balkona skatījos to izrādi. Un beidzās izrāde, un neviens neaplaudē. Vispār neviens neaplaudē.

Atveras priekškars – neviens neaplaudē. Es domāju – kas par desām?! Skatos – lejā, un tad es saprotu.

Vienkārši – tā bija izrāde, kura bija kolektīvam pārdota. Tur bija visas Rīgas tā kā modeļu skolas. Tajā laikā Rīgā uz katra stūra bija manekenu un modeļu skolas, un visa zāle bija pilna ar tām 500 meitenēm, un viņām visām bija pieteikts ar puķēm atnākt. Viņas vienkārši nevarēja aplaudēt, jo visām bija puķes rokā. Un tad sākās pats jocīgākais – viņas stājās rindā, lai tās puķes pasniegtu. Un tas kaut kādu stundu ilga, jo viņas burtiski rindā gāja un, kamēr visas tika pie Artmanes ar to savu floksi vai tulpi, tikmēr visi gaidīja.”

“Un tad krājās tās puķes un krājās, un krājās… Viņas nebija, kur likt, – tādas kaudzes, tā kā tāda milzīga kapu kopa jau izskatījās, un tad bija pats absurdākais. Viņai bija kostīms – bikses, un viņai vienā brīdī gumija pārtrūka, tās puķes pieņemot, un tās bikses tā kā šļuka nost. Tad Vilis Daudziņš un Andris Keišs to ātri saprata un turēja viņai bikses no aizmugures, kamēr viņa tās puķes saņēma. Viņai, starp citu, bija, ārkārtīgi [laba] humora izjūta. Es domāju, beigās viņa bija kaut kādā ziņā tā kā tāda latviešu Faina Raņevska.

Mēs visu laiku smējāmies un visu laiku bija ļoti jautri ar viņu. Ārkārtīgi jautri bija visu laiku ar viņu.

Pilnīgi nebija tāda sajūta, ka mēs te ar kaut kādu aktrisi invalīdi... nē, tā nebija.”

Liels piedzīvojums un neīstenotā ideja par “Indrāniem”

“Viņas veselības problēmas sāka, kā saka, eskalēties, un tad jau tas palika par grūtu. Kaut gan es atceros, mēs vienu laiku, mēs ļoti cīnījāmies par ideju, kas mums bija kopā ar Pūcīti. Es būtu tā kā režisējis “Indrānus”, kur spēlētu Artmane, Pāvuls un Pūcītis. Artmane ar Pāvulu spēlētu to Indrānu pāri, un Pūcītis būtu tas Kaukēns. Artmane un Pūcītis bija riktīgi iedegušies, un tad atlika tikai to Pāvulu pierunāt, kas jau 10 gadus, vai cik tur, bija ārā no profesijas. Mēs tad ar Pūcīti braucām vēl viņu, es atceros, pierunāt.. Bet man tā likās... Vismaz man tā likās, ka sieva uzlika, kā saka, šlagbaumu.”

“Katrā ziņā tas bija [laiks, kad] Jaunais Rīgas teātris bija tikai pašā sākumā. Visa aktieru paaudze toreiz vēl bija divdesmitgadnieki. Visi, kuriem tagad ir 50. Un tas, ka ik dienu tajā otrajā stāvā, grimētavās mūsu puikas un meitenes kādus pāris gadus dzīvoja kopā ar Viju Artmani, manuprāt, tas toreiz visiem bija liels, liels piedzīvojums.

Es domāju, ka arī viņa jutās forši – nu, starp jauniešiem beigās.”

Artmane – riktīgs skatuves zvērs

“Teātris jebkurā gadījumā ir tāda jutekliska un erotiska lieta. No vienas puses. Bez tā nekas riktīgi nenotiek. Ķermeniska lieta ir teātris. Viņa bija ļoti ķermeniska aktrise – tas skaidrs, jā. Jā, viņa bija... viņa bija…

viņa bija riktīgs tāds skatuves zvērs, jā, es atceros tās sajūtas. Ne velti tā Pīķa dāma, tā grāfiene nebija tāda kaut kāda kukažiņa, kas tur sēž savā krēslā. Viņa tur riktīgi plosījās pa to skatuvi.

Arī es to izrādi biju iecerējis tādā ļoti krievu… tādā…, vārdu sakot, ļoti reliģiskā tādā mērcē visa tā izrāde bija. Visa tā noskaņa bija tāda tā kā krievu baznīcā, ar krievu baznīcu koru dziedājumiem. Un es tikai pēc tam uzzināju, ka viņa pati bija pareizticīgā.”

Aktrises aiziešana, propaganda un taisnošanās tautas vārdā

“Tad, kad viņa nomira un bija bēres, es Maskavā iestudēju "Šukšina stāstus". Man liekas, tajās dienās mani uzaicināja uz Maskavas televīziju, uz to tolkšovu “Pustj govorjat” – laikam tā saucās – pie Malahova. Bet tas viss izrādījās pilnīgi politiski pagriezts. Vārdu sakot,

tikai tur uz vietas es sapratu, ka Artmanes aiziešana tiek pagriezta kā iespēja pārmest visai latviešu tautai un jaunajai valstij, ka mēs esam iedzinuši Artmani kapā.

Un tad visi bija pret mani, un beigās viņi vēl sagraizīja to raidījumu, un tad es sapratu, ka tas ir tāds fufelis. Es, piemēram, atceros, ka tur bija tā – viņi bija uzaicinājuši tos oponentus man visādus, un tur bija tas [Viktors] Alksnis, kas Latvijā bija Interfrontes vadītājs laikam vienu brīdi. Un viņš teica: “Jūs ziniet, Artmane nomira pirms dažām dienām un latviešu ziņu portālos, piemēram, “Delfi”, pilnīgi neviena komentāra!” Un es tiešām biju šokā – tiešām tā var būt?! “Jā – pilnīgi, latviešu tautai viņa ir pilnīgi vienaldzīga! Vispār neviena komentāra pie viņas nāves ziņas.” Un

es arī biju pilnīgi mēms. Un tikai pēc tam es uzzināju, ka neilgi pirms tam ir ievesta tā jaunā prakse, ka pie nāves, pie nekrologiem ir aizliegts komentēt. Es to nezināju! Man vajadzēja visu laiku taisnoties tur latviešu tautas vārdā.”

Skatītāji nekad nesapratīs telpas saistību ar konkrēto spēles veidu

“Aktrisēm, kuras, pārejot nākošajā vecuma grupā, neatrod jaunus instrumentus, ir nāvējoša problēma, bet aktrisēm, kuras to var, atveras citas durvis. Esmu pētījis Artmanes CV par pēdējām desmitgadēm, bet viņa tak spēlēja fantastiskas lomas un kā vēl spēlēja. (..) Es arī, piemēram, neatceros, ka viņai būtu baigā skrobe uz to Dailes teātri... Viņa nekādas intrigas mums tur nestāstīja.

Viņa vienkārši gribēja uz beigām atgriezties savā grimētavā. Tas bija kaut kā ļoti saprotami. Man liekas, jā, viņa bija tā kā pacēlusies pāri kņadai.”

“Es jums teikšu tā – uz Dailes teātra lielās skatuves ņemties ar maigumu ir tīri fizioloģiski diezgan neiespējami. Tur ir vienkārši tāda specifika. Cilvēkam un aktieriem ir kaut kāds psihofizioloģisks ierobežojums – kā darboties ar telpu, ar publiku. (..) Man liekas, tas nav pirmais gadījums, kad es dzirdu kaut ko tādu no veciem Dailes aktieriem, kuri bija no Lāčplēša ielas skatuves spiesti pāriet uz jauno Dailes skatuvi. Tas kardināli izmainīja, spieda izmainīt visu aktiertehniku, instrumentāriju, kā darboties. Nu, tās ir tādas virtuves lietas – tad jātaisa atsevišķs raidījums par to, bet tas ir ļoti saistīts savā starpā.”

“Skatītāji nekad nesapratīs, kāda sakarība ir starp telpu – konkrēto skatuves telpu, un spēles veidu.

Tikai Jaunais Rīgas teātris ir izņēmums – mūsu aktieri pēdējo 15 gadu laikā ir spēlējuši pa visu pasauli... Viņi ir spēlējuši uz kādām, droši vien, vismaz 200 dažādām skatuvēm, viņi ir sapratuši, kādā veidā var pārslēgties no skatuves uz skatuvi. Tas ir tāpat, kā man mācītāji ir stāstījuši, ka tu visu mūžu kalpo vienā baznīcā, un tad aiziet uz citu baznīcu, un tad viņa sprediķis vairs “neiedarbojas”. Tāpēc, ka viņš visu mūžu ir bijis piemērots ne tikai vienai akustikai, bet vienai enerģētiskai, kā saka, nu iedarbības telpai. Un tieši tas pats ir ar aktieriem. Vienkārši – tāda veida skatuve. Es labi saprotu, kāpēc Smiļģis un viņa kolēģi nebija riktīgi laimīgi par to jauno adresi, kur mēs arī tagad atrodamies, ar to jauno skatuves telpu. Tāpēc, ka viņi tikai tad saprata, ka pilnīgi absolūti neizbēgami ir jāizmaina spēles veids. Un tas vienmēr ir saistīts ar spēku – spēku, kas tiek patērēts. Tur ar harizmu nepietiek, tur vajag kaut kādu spēku pielikt. Un tā jau ir tāda dabas lieta – vai ir, vai nav – to pat nevar tā iemācīties.”

“Tāpēc arī es domāju, ka lielā mērā, būsim godīgi, ka Artmanes pāriešana uz Jauno Rīgas teātri nozīmēja atgriešanos arī uz savu veco skatuvi. Jo teātra aktierim skatuve ir kā viņa apģērbs, viņa ķermeņa pagarinājums. Es domāju, ka arī tam bija nozīme.”

Ar Artmanes enerģētiku pietiktu vēl kādām 15 aktrisēm

“Aktieriem – “veci un slimi” – tas nav nekāds lielais posts, lai turpinātu strādāt. Viņiem ir citi instrumenti. Un viņiem ir bieži vien daudz jaudīgāki instrumenti.”

“Tagad ir brīnišķīgs visai pasaulei piemērs ar Plasido Domingo, kurš arī pie manis ir divas lomas nospēlējis, cita starpā, kuram, protams, sen jau nav ne tas balss, ne tas skaņas spēks, kas bija agrāk, bet – viņš uznāk uz skatuves, un publika vienkārši grib tikai uz viņu skatīties un klausīties.”

“Personības starojums – tās ir iracionālas lietas. Cilvēks uznāk uz skatuves un viss – viņš vienkārši piepilda ar savu enerģētiku uzreiz visu telpu, un telpa ir piebāzta ar to vienu cilvēku.”

“Artmanei tas bija tik daudz, ka pietiktu vēl kādām 15 aktrisēm.”

Kārts pret Latvijas jauno valsti

“Es nezinu, vai jūs līdz galam apzināties, cik lielā mērā Artmane bija iemīļota un leģendāra aktrise Krievijā. Krievijā vienkārši viņu dievināja. Visa Padomju Savienība viņu vienkārši dievināja. Kā man kaut kādi krievu vīrieši arī vēl stāstīja, ka vienkārši, nu, ja bija kaut kāds seksa simbols, es nezinu, 60. - 70. gados, tad Artmane vienkārši bija tas, kas visiem latviešu puikām bija manā laikā Krustmāte Lienīte pa televizoru. Gan, gan – viņa kā sekssimbols visai PSRS, gan arī kā aktrise, [kuru] vienkārši dievina Krievijā. Un lūk, tieši tāpēc es domāju, ka tad, kad sākās, vārdu sakot, neatkarība Latvijā un tamlīdzīgi, ka

daļa krievu gan šeit, gan Krievijā vienkārši izdomāja, ka tā ir kolosāla kārts, ko izmantot pret Latvijas jauno valsti, pret latviešiem, un viņa tika vienkārši izmantota kā tāda kārts. Viņa pati tur riktīgi nepiedalījās – ticiet man.”

“Dailes teātra iekšējo, kā saka, zupu, es nepārzinu. Bet, es vēlreiz atkārtoju, viņa jau no paša sākuma bija pilnīgā izolācijā un mākslinieciskā vientulībā. Tas man visu izskaidro. Viņai vienkārši nevarēja būt draugu. Teātris ir tāds "gadjušņiks", ka tur vienkārši tā nevar draudzēties, ja tev nav darba un citiem ir galvenās lomas.”

“Tā ir vienkārši skaudība un greizsirdība. Teātris nav, kā saka, kaut kāda labdarības iestāde vai kāds kolektīvs draudzīgais. Tur darbojas mākslas likumi, kas ir tieši tādi paši kā džungļu likumi. Nekādas atšķirības. Un to, kur beidzas viens un sākas skaudība un griezsirdība, to līniju neviens nenoķers nekad.”

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt