Nedzirdīgajiem

Mana vienīgā. Portugāļu seriāls (7+) 153. sērija

Nedzirdīgajiem

Province

Aizliegtais paņēmiens

Vietvaru piedāvājums «grūtajiem bērniem» – sadrumstalots. «Aizliegtā paņēmiena» eksperiments

Analizējot iespējas jauniešiem ar atkarībām Latvijā saņemt atbalstu un palīdzību, LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” eksperimentā meklēja palīdzību pusaudzei ar uzvedības problēmām. Uzrunājot speciālistus vairākās pašvaldībās, atbildes un palīdzības apjoms atšķiras.

Lielākoties attiecībā uz tā dēvētajiem “grūtajiem bērniem” problēmu saknes meklējamas ģimenē. Bet ko darīt, ja ģimenes nav vai vecāki nav pietiekami zinoši? Palīdzību var meklēt individuāli pie psihologiem. Taču tad jārēķinās ar padārgiem pakalpojumiem.

Ja tāda iespējas nav, tad jāvēršas pašvaldībā, kurām ir pienākums palīdzēt savas pilsētas vai novada ģimenēm. Krīzes centri paredzēti krīzēm, bet tādas valsts institūcijas kā “Ģintermuižas” klīnika domātas gadījumos, kad jau problēmas ir ļoti nopietnas un atkarības jau dziļas.

Kāds ir pašvaldību plāns, ja vecākiem rodas problēma “grūtais bērns”? “Aizliegtais paņēmiens” sarīkoja nelielu eksperimentu.

Eksperimentā izmanto dzīves realitātei pietuvinātu stāstu, ar kuru pašvaldībā vēršas mamma: 13-gadīga pusaudze. Skolu apmeklē, bet pēdējā laikā sekmes pasliktinās. Pēc skolas uzturas kompānijā, kur ir vecāki puiši. Mammai pienākušas ziņas, ka viņa lietojusi sidru un pīpējusi zālīti. Uz vecāku telefona zvaniem bieži neatbild, mājās pārnāk vēlu. Uz jautājumiem, ko darījusi, īsti neatbild. Kļuvusi noslēgta. Pēdējo reizi pēc iztaujāšanas atbildējusi, ka, ja daudz jautās, vispār nenāks mājās.

LTV zvanīja uz vairākām pašvaldībām ar jautājumiem, ko tās var ieteikt un piedāvāt.

Mārupe

Pirmais zvans – uz Mārupes novadu, kas viens no turīgākajiem novadiem Latvijā.

Norūpējušos mammu savieno ar sociālo darbinieci ģimenēm ar bērniem Anitu Ūdri, kura pēc uzklausīšanas aicina atnākt un klātienē parunāt: “Dienestā mums psihologs pieejams; 10 konsultācijas ir bezmaksas.”

Vai būs diskrēti? “Varbūt jāuzraksta iesniegums, mēs jau neziņosim ne policijai, ne, Dievs pasarg, skolai. Ir vēl tā, ka es jums varu ieteikt – ir tāds atkarību profilakses sektors, kur jūs pati tā kā varat aiziet parunāt,” piedāvāja sociālā darbiniece.

Viņa arī pastāstīja par iespēju saņemt konsultāciju pie pusaudžu narkologiem psihoneiroloģiskajā klīnikā: ''Jūs jau pati arī varat aizbraukt, jo tur ir jāpiezvana tikai uz reģistratūru, vai viņiem tur nav mainījies, tur dzīvā rinda. Var aizbraukt izrunāt šo situāciju arī ar narkologu.”

Jo ilgāka saruna, jo pie apvāršņa parādās vairāk speciālistu un vairāk iespēju. No vienas puses, pašvaldības speciāliste ir ieinteresēta, grib palīdzēt, bet, no otras puses, liela putra mammai, kas jau tā ir apmulsusi. Trūkst viennozīmīgas atbildes: atnāciet pie mūsu speciālista, mēs sapratīsim un izdomāsim plānu, kā rīkoties.

Rēzeknes novads

Nākamais zvans ir Rēzeknes novadam, kur savieno ar pašvaldības speciālo pedagogu Ilonu Bruskovsku. Pirmais padoms – mamma var atnākt pie psihologa, kas novadā dzīvojošajiem bērniem ir bezmaksas.

Bet varbūt vajadzīga nopietnāka palīdzība, ja reiz meita pīpējusi zālīti? “Tad es domāju, ka jums vairāk būtu jāmeklē psihoterapeits? Nevis psihiatrs, bet psihoterapeits. Individuālās nodarbības. Bet Rēzeknē es jums diemžēl nevarēšu ieteikt psihoterapeitu. Es domāju, ka tādi jēdzīgāki būs Rīgā tomēr. (..) Tagad ļoti daudzi praktizē arī “onlain” konsultācijas, tikšanās caur “Skype” un vada pilnīgi to nodarbību. Es domāju, ka tas pašlaik ir diezgan tāds populārs veids,” sacīja Bruskovska.

Viņa gan piebilda: lai kur vecāki vērstos, visur būs rindas un visur būs jāgaida.

Liepāja

Liepājā izdodas sazvanīt pašvaldības sociālo darbinieku.

Taču viņš uzreiz iebilst anonīmai konsultācijai: “Ja vēlaties anonīmi, tad jums ir jāsameklē, pie kā jūs varat vērsties. No sociālā dienesta tātad atkarību profilakses centrā. Jūs varat meklēt kādu psihologu palīdzību. [Pašvaldība] nodrošina psihologu konsultāciju, bet tas nebūs anonīmi. Noteikti nē. Jūs nāksiet šurp, būs jāraksta iesniegums, jāsagatavo dokumentu pakete.”

Dokumentu pakete skan baisi. Ko tas dos? “Tad ir jauns pakalpojums, kuru var apmeklēt vecāks kopā ar bērnu. Tas saucas “Sociālās rehabilitācijas pakalpojums dzīvesvietā” ģimenei, kurā pastāv risks bērna drošībai un attīstībai.”

Tātad ģimene uzreiz nokļūs Sociālā dienesta redzeslokā? “Tas ir jāskatās, kā tā rehabilitācijas gaita iet,” atbildēja pašvaldības darbinieks.

Jelgava

Jelgavā pašvaldības psiholoģe Lilita Barševska ieteica bažīgajai mammai atnākt un parunāt. Sākumā ar sociālo darbinieku, ar kuru kopā izlems par turpmākām konsultācijām. Tad ar nosūtījumu varēs pierakstīties pie psihologa, kuram tajā brīdī mazāks noslogojums.

Un dokumentu paketi arī vajadzēs? “Nē, nē, nē,” tā uz jautājumu par iesniegumiem atbildēja Jelgavas pašvaldības sociālā darbiniece Indra Kāle.

Tātad Jelgavā speciālisti iesaka vispirms saprast problēmu un tās izmēru un tikai tad risināt.

Taču ko pašvaldības sakās piedāvājam, ja tās izvaicā žurnālisti, nevis pusaudzes mamma?

Cēsis

“Vecākiem vēlams un ieteicams nekavējoties sniegt informāciju par situāciju un novērojumiem, vēršoties pēc palīdzības vai nu Cēsu novada pašvaldības aģentūrā "Sociālais dienests" vai Cēsu novada bāriņtiesā, vai izglītības iestādē, vai policijā – valsts vai pašvaldības. Tad attiecīgi kompetentās iestādes organizē starpprofesionāļu sanāksmi (iesaistot arī bērna vecākus), izstrādā rīcības plānu, kādu palīdzību/pakalpojumus piedāvāt un nodrošināt ģimenei problēmsituācijas risināšanā. Bāriņtiesas pārstāvim obligāti nepieciešams noskaidrot arī bērna viedokli.”

Mazsalaca

“Ģimenei jāapzinās, ka ir problēma, jāvēršas izglītības iestādē vai sociālajā dienestā. Pirmo palīdzību var sniegt skolas atbalsta personāls (sociālais pedagogs un/vai psihologs). Ja sadarbība ar izglītības iestādes personālu nav veiksmīga, sociālā dienesta speciālisti var palīdzēt ģimenei atrast piemērotāku speciālistu vai rehabilitācijas pakalpojumu.”

Balvi

Balvu novada bāriņtiesas atbilde: “Aicinās gan pusaudzi, gan vecākus uz pārrunām bāriņtiesā. Pārrunu laikā tiks noskaidrots bērna viedoklis par situāciju ģimenē, par vecāku attieksmi pret viņu, par viņas pašas uzvedību un rīcību. Sarunā tiks iegūta cita nepieciešamā informācija. (..) Ja tiks iegūta informācija par bērnu nepietiekamu aprūpi, uzraudzību, veselības nodrošināšanu u.c. gadījumiem, tiks uzsākta administratīvā lieta par aizgādības tiesībām vecākiem.”

Tātad pašvaldību piedāvātie risinājumu ir atšķirīgi. Iezīmējas problēma, ka

katras pašvaldības iekšienē nav skaidrs, kurš uzņemas atbildību un kāda ir pamata formula, lai sniegtu vērtīgu konsultāciju un risinātu situāciju.

Kā piedāvājumu vērtē bērnu psihiatrs?

Tieši neskaidro palīdzības piedāvājumu kā galveno problēmu darbam ar pusaudžiem pašvaldībās redz sertificēts bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Turklāt konkrētajā gadījumā var izrādīties, ka problēma ar meiteni pat nav liela, bet, cenšoties pieslēgt pēc iespējas lielāku speciālistu armiju, var iebraukt nepareizajā grāvī.

“Ja mēs runājam par gadījumu ar trīspadsmitgadīgo pusaudzi, tad principā šādā veidā varētu izpausties arī diezgan normāla pusaudža uzvedība. Tas, ko sauc par pusaudžu krīzi, kur svarīgs jautājums ir separācijas jautājums – pakāpeniska atdalīšanās no vecākiem, no ģimenes. Identitātes veidošana, kad draugi un sociālā grupa kļūst brīžiem svarīgāka par ģimeni. Varbūt arī, ka ļoti [liela] iemesla satraukties šādā gadījumā nav,” norādīja Bezborodovs.

Variācijas par situācijas sakni varētu būt daudz.

Bet varbūt arī ir... nav zināms, vai, piemēram, zālīti viņa tikai pamēģinājusi vai lieto regulāri... vai sidrs ir norma vai gadījums... vai sekmes skolā kļuvušas sliktākas, jo parādās citas intereses, vai tam ir kādi citi iemesli.... un varbūt vaina mammā.... viņas uzvedībā? Tomēr kādam vajadzētu uzņemties atbildību palīdzēt vecākiem to pamazām noskaidrot.

Uz vienota palīdzības punkta trūkumu norādīja arī psihiatrs: “Nav tādas vienas pieturas aģentūras, kur varētu ar bažām vai aizdomām vērsties. Un šajā gadījumā, kā es teicu, iemesli var būt dažādi: tai pusaudzei varbūt kaut kādas veselības vajadzības, piemēram, depresija. Varbūt arī sociālas vajadzības un varbūt arī izglītības vajadzības.

Tā kā tādas vienas pieturas aģentūras, kur varētu vērsties un kur tas viss tiktu identificēts un sakoordinēts, nav.”

Iespējams, būs situācijas, kad vajadzēs ģimenes ārsta konsultāciju vai nepieciešams arī narkologs vai psihiatrs. Bet vecāki tajā var apjukt, nezināt. Pašvaldības ar šādām atbildēm neraisa uzticību un nedod drošību.

“Domāju, ka šī ir liela daļa no tā iemesla, kāpēc arī es neredzu, ka pašiem vecākiem, piemēram, būtu liela vēlme vai iniciatīva vērsties sociālajā dienestā, jo ir ļoti smagnējā sistēma, kas ir saistīta ar potenciālajām sekām, no kurām cilvēki baidās,” skaidroja Bezborodovs.

Kā iesaka rīkoties vecākiem?

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālisti, komentējot modelēto situāciju ar pusaudzi, vispārīgi izceļ trīs galvenās lietas:

  1. Vecākiem un citiem pieaugušajiem, ja tādi ir, pārrunāt notiekošo, izanalizēt, kas mainījies, un vienoties savstarpēji par risinājuma plānu.
  2. Censties pamazām atjaunot kontaktu ar meiteni, lai uzzinātu, kas patiesībā notiek ar viņu. Ja kontakts pirms tam bijis slikts, saprast, kas ir meitenes uzticamības persona, censties piekļūt pa citiem ceļiem.

“Ja vecāki centīsies izjautāt meiteni, neizveidojot uzticēšanās pilnas attiecības, meitene to var uztvert kā vecāku centienus kontrolēt un attālināsies vēl vairāk.”

  1. Noteikt nevajag pārmest un ar varu sākt “audzināt” meiteni, jo šāda cīņa izraisīs lielāku viņas opozīciju. Nevajag arī domāt, ka viss pāries pats no sevis un neko nedarīt. Vecākiem arī nevajag vainot vienam otru notiekošajā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti