Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Katoļu baznīca, pāvesti, Baltija. Intervija ar "Reuters” žurnālistu Filipu Pulellu

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Deputātu kandidātu skatījums uz KNAB - reformēt vai ļaut strādāt bez izmaiņām

Sazvērestību teorijas un iespējamās to radītās sekas

Sazvērestības teorijas - kāpēc tās neiznīkst un kā atrunāt piekritējus?

Vai tiešām pasauli valda reptiloīdi? Vai patlaban, kādas slepenas grupas vadīts, Eiropā patiesi norisinās lielais tautu apmaiņas process, migrantiem pārņemot un islamizējot Vakarzemi? Latvijas Radio vētīja, kā rodas sazvērestības teorijas un kādas bīstamas sekas tās var radīt.

Sazvērestības teorijas piemērs:

No mums ilgi ir tikusi slēpta patiesība. Bija tā, ka reiz senā, senā pagātnē no citām zvaigžņu sistēmām uz zemes nolaidās ķirzakveidīgas būtnes. Ļaunas un cietsirdīgas. Apveltītas ar īpašām spējām: pieņemt cilvēka veidolu, bet, kad ievajagas, atkal izskatā atmainīties atpakaļ par reptili. Briesmīgākais ir: šīs ļaunās būtnes – reptiolīdi – mūs slepeni vada. Viņu nolūks ir iegūt kontroli pār zemeslodi. Piemēram, Vācijas kanclere Angela Merkele ir reptiloīde.

No kurienes gan ir zināms, ka pār pasauli valda reptiolīdi? To deviņdesmitajos gados atklāja un savās grāmatās aprakstīja bijušais futbolists un publicists Deivids Ike no Lielbritānijas. Taču atšķirībā no šīs lielākajai daļai sazvērestības teoriju noteikta autora nav. Autori ir nezināmi. Un autori, visticamāk, ir daudzi.

Kā atpazīt sazvērestības teoriju?

Kā gan noteikt, ka kāds stāsts vai parādību izskaidrojums ir sazvērestības teorija? To Latvijas Radio jautāja amerikānistikas zinātniekam, Tībingenas universitātes profesoram, sazvērestības teoriju pētniekam Mihaelam Buteram:

“Amerikāņu politikas zinātnieks Maikls Barkuns ir uzstādījis trīs kritērijus sazvērestības teoriju diagnosticēšanai.

  • Pirmkārt, sazvērestības teorētiķi pieņem, ka nekas nenotiek sagadīšanās pēc. Viss tiek izplānots.
  • Otrkārt, nekas nav tā, kā izskatās.
  • Treškārt: visas lietas ir savstarpēji saistītas. Darbojas kāda slepena grupa jeb sazvērnieki, kuri cenšas īstenot kādu ļaunprātīgu plānu. Iznīcināt kādu zemi vai institūciju, pārņemt kontroli vai sasniegt citu tumšu mērķi. Lai to uzzinātu, ir jāpalūkojas zem virsmas. Kad tur paskatās, parādās uzkrītošas saistības starp lietām, starp kurām pirmajā acu uzmetienā it kā nekāda sakara nebūtu.”

Tātad, ja vien ir runa par skaitliski nelielu, slepenu grupu, kas tiecas pārņemt varu pār veselu valsti vai visu pasauli, jāsecina, ka darīšana ar sazvērestības teoriju? Jā. Un tomēr: ne tik vienkārši.

Sazvērestību teoriju jēdzienam tā ikdienas un zinātniskajā lietojumā ir dažādas nozīmes. Jēdziens “sazvērestības teorija” tā modernajā nozīmē, kādā to lietojam šodien, lielā mērā saistīts ar izpratni, kuru savā grāmatā “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki” ieviesa Karls Popers. Viņš raksta par sazvērestības teoriju, kuras piekritēji ir tā dēvētie vulgārie marksisti. Viņaprāt, tie neesot pareizi sapratuši Kārli Marksu. Neesot izpratuši, ka viņa teorija runā par strukturāliem ierobežojumiem kapitālistiskā sabiedrībā, nevis par to, ka kapitālisti sēdētu slepenās istabās un slēgtu slepenas norunas viens ar otru.

Jau Popera gadījumā parādās dubulta sazvērestības teorijas jēdziena nozīme. No vienas puses, tas ir apzīmējums, kuru var lietot zinātniski neitrāli, lai aprakstītu noteiktas domāšanas struktūras pasaules izskaidrošanai. No otras puses, šis jēdziens ikdienā bieži tiek izmantots kā ļoti spēcīgs deleģitimizācijas līdzeklis. Tas nozīmē: ja es kaut ko nosaucu par sazvērestības teoriju, man vairs nav jālieto citi argumenti. Es būtībā pasaku, ka tu esi muļķis, tavas premisas ir nepareizas, viss jūsu sacītajā ir samelots un izdomāts,” skaidro Mihaels Buters.

Tas ir iemesls, kādēļ terminu “sazvērestības teorija” kā nievājošu apzīmējumu uztver arī tie, kas paši ir šādu teoriju kvēli piekritēji.

“Atbilstoši tam tie, kurus mēs nodēvējam par sazvērestības teorētiķiem, reaģē alerģiski, ja viņi šādi tiek nosaukti. Tāpēc ikvienam, kurš grib izmantot šo jēdzienu, diemžēl jāsamierinās, ka pilnīgi neitrāls viņš nevarēs būt pat tad, ja cenšas ar to nodarboties kā neitrāls zinātnieks. Jo ikdienas diskursā tas ir ārkārtīgi [negatīvi] uzlādēts,” skaidro pētnieks.

Vai sazvērestības teorijas kļūst izplatītākas?

Sazvērestības teorijas pēdējos gados acīmredzot piedzīvo uzplaukumu. Tāds iespaids varētu rasties, redzot tūkstošiem tām veltīto lapu internetā, kā arī pamanot to arvien biežāku klātbūtni sabiedriskās diskusijās.

Tomēr vai tiešām tās kļūst izplatītākas, vai arī vienkārši – redzamākas? To nav tik viegli konstatēt. Galu galā sazvērestības teorijas nebūt nav kāds jauns, īpaši mūsdienām raksturīgs fenomens.

“18., 19. un pat 20.gadsimta pirmajā pusē sazvērestības teorijas bija absolūts “meinstrīms” gan Amerikā, gan lielā daļā Eiropas. Tā laika gudrākās galvas uzskatīja, ka sazvērestības vada pasaules vēsturi. Un kāds, kurš ticēja sazvērestības teorijām, it nemaz neskaitījās dīvains vai ne pārāk gudrs. Jā, pastāvēja dažādi viedokļi par to, kurš tieši tagad un ar ko ir sazvērējies, taču nebija nekādu šaubu, ka lielas sazvērestības pastāv.

Esmu ļoti intensīvi nodarbojies amerikāņu kultūru un varu teikt, ka ikviens ASV prezidents, no Džordža Vašingtona 18.gadsimta deviņdesmitajos gados līdz pat Dvaitam Eizenhaueram 20.gadsimta 60.gados, ir bijis sazvērestības teorētiķis. Daži vairāk, citi mazāk, taču visi ir izplatījuši sazvērestības teorijas. Toreiz tas bija pilnīgi normāli. Savukārt pēc 1950.gada Viduseiropā, ASV un Kanādā sākās sazvērestības teoriju deleģitimizācijas un stigmatizācijas process. Turpretī tādos reģionos kā arābu pasaulē un arī atsevišķās Austrumeiropas daļās, kur šie deleģitimizācijas un stigmatizācijas procesi nekad nav notikuši, tās ir leģitīms pasaules izskaidrošanas veids vēl šodien. Ir pilnīgi normāli tām ticēt.

Sazvērestības teorijas pastāvīgi apkalpo politiķi, apkalpo mediji.

Pietiek palūkoties uz Turciju, uz Krieviju. Vai palūkoties uz Ungāriju un to, ko mēdz stāstīt Orbana kungs,” skaidro Mihaels Buters.

Austrumeiropā uzņēmīgāki pret sazvērestības teorijām?

Stigmatizācijas procesu, kas sākās pagājušā gadsimta vidū, no vienas puses iekustināja zinātnes attīstība: tā nāca pie atziņas, ka šāda veida pasaules izskaidrošana nav “īsta zinātne”. Vara un cilvēku attiecības funkcionē daudz sarežģītāk. Nelielai grupai nav iespējams uzurpēt tik lielu varu, lai pārņemtu varu pasaulē. Savukārt otrs virziens bija arvien lielāka apjausma, ka tās var būt arī drauds sabiedrībai.

Vai Austrumeiropā cilvēki būtu uzņēmīgāki pret sazvērestības teorijām? Atbild pētnieks Mihaels Buters: “Par to konkrētu pētījumu nav. Taču redzot, kā pret sazvērestības teorijām attiecas lieli mediji, piemēram, Polijā, kaut vai piemērs ar nokritušo lidmašīnu ar Polijas prezidentu uz klāja, kas tiek uzskatīta par plānotu slepkavību, vai to, kā sazvērestības teorijas politisku mērķu sasniegšanā izmanto Putins Krievijā, kā arī to, kas notiek Turcijā, jākonstatē, ka

stigmatizācijas process šajās zemēs nav norisinājies ne tuvu tik ekstrēmi un konsekventi, kā tas noticis Rietumeiropā.”

Sazvērestības teorijas politikā

Sazvērestības teorijas savā darbībā bieži izmanto partija “Alternatīva Vācijai”. Un ne mazums piekritēju arī ārpus šīs partijas ir versijai par lielo “tautu apmaiņas” procesu, kas notiekot Eiropā:

Dzimumu politika esot novedusi pie tā, ka vācu sieviete vairs neesot īsta sieviete, viņai neesot pietiekami daudz bērnu, tāpēc notiks islamizācija. Šengenas zona esot daļa no šī projekta – tā nodibināta, lai migrantiem būtu vieglāk pārvietoties Eiropā. Un to visu vadot kāda slepena grupa...

Bet kā ir ar pretējās nometnes attiecībām ar sazvērestības teorijām? Vai apgalvojums, ka partijai “Alternatīva Vācijai” ir kāds slepens plāns demokrātijas sagraušanai Vācijai, arī nevar būt sazvērestības teorija?

“Ideja, kuru izplata atsevišķi politiķi Vācijā, ka “Alternatīva Vācijai” varētu būt kāds slepens plāns demokrātijas iznīcināšanai, pavisam noteikti ir ar sazvērestības teoriju vaibstiem. Manuprāt, šādā veidā priekšstatīt “Alternatīvu Vācijai” ir nepareiza pieeja. Es personīgi uzskatu “Alternatīvu Vācijai” par ļoti problemātisku un ļoti bīstamu demokrātijai, bet es nedomāju, ka šīs partijas cilvēki, sēžot slepenā istabā, būtu par kaut ko slepeni viens ar otru sazvērējušies, lai, iznākot ārpusē, stāstītu sabiedrībai ko gluži pretēju.

Tieši šo apstākli sazvērestības teoriju piekritēji bieži ignorē, proti, faktoru, ka bieži vien nav nepieciešams neko slepeni norunāt.

Nereti ir tā, ka cilvēki rīkojas kādā noteiktā veidā tāpēc, ka viņu intereses un nodomi vienkārši sakrīt. Veids, kādā sazvērestības teoriju pretinieki runā par šo teoriju piekritējiem, patiesi dažkārt pats satur sazvērestības teoriju elementus,” skaidro sazvērestības teoriju pētnieks.

Kā sarunāties ar sazvērestības teoriju piekritējiem?

Kā runāt un kādus argumentus izmantot, sarunājoties ar sazvērestības teoriju piekritējiem?

“Tas ir ļoti grūti. It sevišķi, ja saruna ir īsa un nejauša. Empīriskie pētījumi, kas veikti ASV, liecina, ka

pārliecināti sazvērestības teoriju piekritēji savām teorijām tic vēl nesatricināmāk, ja tiek konfrontēti ar pierādījumiem, kas viņu teorijas apgāž.

Viņi noslēdzas un vienkārši nereaģē uz šiem pierādījumiem, jo izjūt tos kā savas identitātes apdraudējumu. Sazvērestības teorijas, objektīvi ņemot, var ļoti efektīvi apgāzt, arī reptiloīdu teorijai iespējams rast labus pretargumentus. Taču pārliecināti piekritēji, tos uzklausot, ne vien tiem neticēs, bet pat var interpretēt tos pretējā virzienā: kā papildu apstiprinājumu savas teorijas pareizībai,” norāda Mihaels Buters.

Tādēļ veiksmīgāka stratēģija būtu: “Neteikt, ka tā ir sazvērestības teorija. Tā vietā izjautāt: bet kā gan tu esi nācis pie šīs vai citas atziņas? Var arī norādīt uz atsevišķām pretrunām, jautājot, vai nevarētu tomēr būt kā citādi. Taču arī tad atspēkot un pārliecināt sazvērestības teoriju piekritējus ir ļoti grūts uzdevums.”

Nevis atrunāt, bet neļaut aizrauties

Taču ir vēl citas problēmas, kuras var sagādāt sazvērestības teorijas, problēmas gluži personiskā līmenī.

“Mēs esam sabiedriskā labuma organizācija, kas bāzējas Berlīnē, un nodarbojamies ar to, ka cenšamies apkarot sazvērestības teorijas. Mēs tās nosaucam vārdā, atspēkojam un sniedzam padomus. Konsultējam cilvēkus, kuri cieš no tā, ka viņu tuvinieki tic sazvērestības teorijām. Ja nepieciešams, palīdzam arī sameklēt psiholoģisko palīdzību vai psihoterapeitu,” stāsta Džūlija Zilberberga, organizācijas “Follijas cepurīte” vadītāja.

Viens no priekšnoteikumiem, lai cilvēks kļūtu uzņēmīgs pret sazvērestības teorijām, ir problēmas personīgajā dzīvē vai veselības likstas.

“Ļoti bieži tie ir cilvēki, kuri atrodas kādā dzīves krīzes situācijā. Viņi meklē kaut ko, kas dotu dzīvei jēgu.

Piemēram, smagu saslimšanu gadījumos. Cilvēks ir apjucis, nomākts, jo tradicionālā medicīna nav palīdzējusi, un meklē alternatīvus līdzekļus. Grupās, kurās notiek ārstēšana ar alternatīviem līdzekļiem, sazvērestības teorijas ir ļoti izplatītas. Piemēram, farmācijas industriju patiesībā vadot ebreji – daudzās teorijās klātesošs ir antisemītisms. Un, lūk, ebreji, kuri vada farmācijas industriju, vēloties mūs visus padarīt slimus un nonāvēt. Labāk neiet pie ārsta, jo ārsti taču strādā farmācijas industrijai. Vai cits uzskats: visas slimības ceļoties no iekšējiem konfliktiem. Ja ir vēzis, tas radies tādēļ, ka cilvēkam ir iekšējs neatrisināts konflikts. Ja to atrisina, nāk izveseļošanās,” stāsta Zilberberga.

Viņa gan nedomā, ka būtu vērojams nebijis sazvērestības teoriju uzplaukums: “Nav tā, ka cilvēki principā būtu kļuvuši uzņēmīgāki pret sazvērestības teorijām. Drīzāk ir ievērojami audzis piedāvājums. Iespējas nonākt kontaktā ar sazvērestības teorijām interneta attīstības dēļ ir ievērojami palielinājušās.”

Vai Džūlijai Silberbergei ir izdevies kādu atrunāt no ticēšanas sazvērestības teorijām? “Diemžēl nē. Vismaz manā personīgajā pieredzē nav tādu gadījumu. Iespējams, ja kādreiz arī bijuši, neesmu par tiem uzzinājusi, jo trūcis atgriezeniskās saites. Bet tas arī nav mūsu mērķis – kādu atrunāt. Daudz vairāk mēs liekam uzsvaru uz prevencijas darbu.”

Tas nozīmē: skaidrot, informēt un palīdzēt jau pirms aizraušanās ar sazvērestības teorijām. Jo iemesls, kādēļ tas notiek, bieži vien ir gluži cits – nesaistīts ne ar reptiloīdiem, ne ķīmiskām trasēm, ne terora aktiem ASV.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti