Saspīlējums Indijas-Pakistānas attiecībās: jaunas ēras sākums pagājušā gadsimta nesaskaņām?

Lielbritānijas imperiālisms un Britu Rādžas sadalīšana divās suverēnās valstīs – Indijā un Pakistānā  radīja labvēlīgu vidi karadarbībai abu valstu starpā vairāk nekā 70 gadu garumā. Par galveno nesaskaņu avotu ir kļuvis Kašmiras reģions, kuru katra valsts redz kā sev piederīgu.

Nespēja vienoties par teritorijas likteni ir rezultējusies ar trim kariem un vairākām bruņotām konfrontācijām, veidojot Kašmiru gan par pasaulē ilgāko konfliktu, gan militarizētāko zonu.

Šī gada 14. februārī Kašmirā tika veikts lielākais teroristu uzbrukums drošības struktūrām, kāds pieredzēts vairākus gadu desmitus. Tas strauji palielinājis saspīlējumu abu valstu starpā un radījis starptautiskās kopienas bažas par potenciālu kara eskalāciju abu kodolvalstu starpā.

ĪSUMĀ

  • Lielbritānijas “Sadalīt un pārvaldīt” politika Britu Rādžā izraisīja dziļas nesaskaņas un naidu reliģisko grupu vidū
  • Plašās revolucionārās kustības panāca Lielbritānijas atkāpšanos, kas rezultējās ar Indijas un Pakistānas valstu izveidošanu 1947. gadā
  • Nenoteiktās robežas Kašmiras reģionā kļuva par nesaskaņu iemeslu turpmākajos gados – katrai valstij esot pārliecinātai, ka tā ir tiesīga uz konkrētās teritorijas iekļaušanu savā sastāvā
  • Kašmira ir bijusi iemesls trīs kariem starp Indiju un Pakistānu un vairākām bruņotām konfrontācijām
  • Abu valstu centieni stabilizēt divpusējās attiecības ir bijuši neveiksmīgi. 2019. gada 14. februārī īstenotais teroristu uzbrukums pret Indijas drošības struktūrām ir kļuvis par lielāko saspīlējumu abu valstu starpā kopš 2001. gada teroristu uzbrukuma Indijas parlamentam
  • Indijas militārā operācija pret terorakta īstenotājiem, abu valstu gaisa spēku lidmašīnu notriekšana un militārā konfrontācija uz abu valstu de facto robežas Kašmirā radīja bažas par potenciāla jauna kara eskalāciju starp abām kodolvalstīm.

Indijas-Pakistānas nesaskaņu sākums

Indijas un Pakistānas valstu nesaskaņu saknes ir meklējamas līdz ar abu valstu izveidošanos 1947. gada augustā, sekojot Britu Rādžas jeb Britu Indijas impērijas sabrukumam. Neuzticības un naidīguma stratēģija starp reliģiskām grupām Britu Indijā tika ieviesta jau koloniālisma laikā kā daļa no Lielbritānijas “Sadalīt un Pārvaldīt” (no angļu valodas “Divide and Rule”) politikas. Lai mazinātu plašo sabiedrības naidu pret imperiālistisko Lielbritāniju, tās politiskā elite akcentēja pastāvošās etniskās un reliģiskās atšķirības sabiedrībā un apzināti manipulēja ar tām, lai Rādžā valdītu nesaskaņas starp musulmaņiem, hinduistiem un sikhiem. Noskaņojot sabiedrības grupas vienu pret otru, Lielbritānija novērsa uzmanību no tautas naida pret koloniālo varu, tādējādi stiprinot Lielbritānijas pārvaldi reģionā. “Sadalīt un Pārvaldīt” politika ne tikai radīja dziļas nesaskaņas sabiedrībā, bet bija būtisks faktors, kādēļ musulmaņi vēlējās savas neatkarīgas valsts izveidošanu.

Paralēli sabiedrības sadrumstalotībai un nesaskaņām starp reliģiskām grupām, valstī pieauga nacionālisma gars un cilvēki arvien vairāk alka pēc neatkarīgas valsts izveides. Sekojot plašām revolucionārām kustībām pret britu koloniālismu, Lielbritānija piekrita atkāpties un sniegt Indijai brīvību. Ņemot vērā musulmaņu vēlmes un prasības par savas neatkarīgas valsts izveidošanu, 1947. gada jūnijā britu politiskā elite iecēla juristu Sirilu Redklifu (Cyril Radcliffe) kā atbildīgo personu, kas noteiks, kuras teritorijas jāpiešķir katrai valstij. Juristam tika dotas 36 dienas, lai bijusī Lielbritānijas kolonija tiktu sadalīta divās suverēnās valstīs, ņemot vērā ne tikai reliģisko pārsvaru noteiktās teritorijās, bet arī dabas robežas, komunikāciju, ūdensteču un apūdeņošanas sistēmas.

Sirils Redklifs sadalīja Indiju trīs dienas pirms noteiktā termiņa, taču viņš savu darbu nepabeidza līdz galam – nevienā teritorijā netika iekļauts Kašmiras reģions.

Redklifa robeža izraisīja ne tikai imigrācijas plūsmas un bruņotu konfliktu – nenovilktā Kašmiras robeža kļuva par iemeslu turpmākiem kariem un 70 gadus ilgajam konfliktam starp abām valstīm.

Kašmira – viens no pasaulē ilgākajiem konfliktiem

Pēc Redklifa robežu novilkšanas abu valstu politiskās elites bija pārliecināta, ka attiecīgā valsts ir tiesiska uz Kašmiras reģiona iekļaušanu savā sastāvā. Pēc Britu Rādžas sabrukšanas, Džammu un Kašmiras valdniekam Hari Singam (Hari Singh) bija jāizlemj, vai attiecīgais reģions jāiekļauj Indijas vai Pakistānas teritoriju ietvaros. Neskatoties uz to, ka vairāk kā 90% Džammu un Kašmiras iedzīvotāju bija musulmaņi, Hari Sings sliecās uz reģiona pievienošanu Indijai. Ideja par reģiona pievienošanu Indija veicināja musulmaņu nemiernieku sacelšanos reģionā, kam drīz pievienojās Pakistānas musulmaņi. Situācijai kļūstot intensīvākai, Hari Sings lūdza palīdzību Indijas valdībai nemiernieku apspiešanā. Indija piekrita sniegt militāru palīdzību ar vienu nosacījumu – Kašmira tiek iekļauta Indijas sastāvā.

Indijas militāra iejaukšanās musulmaņu nemiernieku apspiešanai beidzās ar pirmā Indijas-Pakistānas kara eskalāciju. Kad karš beidzās 1949. gadā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas iejaukšanos, abu valstu noslēgtais pamiera līgums noteica jaunu robežu Kašmirā, kas sadalīja reģionu starp abām valstīm. Indijas pārraudzībā nonāca 45% no Kašmiras teritorijas un 70% no Kašmiras iedzīvotājiem, kamēr Pakistānas teritorijā – 33% no Kašmiras teritorijas.

Lai arī abas valstis vienojās par pamierā noteiktajām teritorijām, abu valstu bruņotie spēki palika konkrētajā reģionā, radot turpmāku saspīlējumu abu valstu attiecībās un izveidojot Kašmiru par militarizētāko reģionu pasaulē.

Neapmierināti ar situāciju un Indijas varu reģionā, gadu desmitu laikā Džammu un Kašmiras musulmaņi ir īstenojuši protestus un bruņotus nemierus, cenšoties mainīt Indijas politisko nostāju, kas ļautu tiem notekt savu nākotni. Pieaugošs saspīlējums un nesaskaņas Indijas un Pakistānas starpā par Kašmiru bija iemesls abu valstu karam gan 1965., gan 1999. gadā.

Kādēļ abas valstis ir gatavas karot par Kašmiru vairāk nekā 70 gadus?

Ņemot vērā gadus desmitiem ieilgušo konfliktu, kas prasījis vairāk nekā tūkstoti cilvēku dzīvību, rodas jautājums, kādēļ abas valstis ir tik ļoti ieinteresētas Kašmiras reģionā par spīti plašajiem civilajiem un ekonomiskajiem zaudējumiem, kā arī starptautisko līderu un organizāciju publiskajam nosodījumam.

Indijai un Pakistānai ir gan kopīgas, gan atšķirīgas intereses Kašmiras reģionā – tās var tikt skaidrotas ar vēsturiskiem, stratēģiskiem un ekonomiskiem motīviem. Abu valstu pozīciju vēl joprojām nosaka Britu Rādžas sadalīšana 1947. gadā. Lielbritānijai atstājot Indijas subkontinentu, valstu politiskās elites vienojās, ka teritorijas, kurās lielākā daļa iedzīvotāju ir musulmaņi, tiktu iekļautas Pakistānas sastāvā.

Pakistānieši vēl joprojām uzskata, ka lielā musulmaņu pārsvara dēļ reģionā Kašmirai ir jābūt iekļautai tās sastāvā. Taču Indija uzstāj, ka pēdējais Kašmiras valdnieks Hari Sings sniedza juridiskas tiesības Indijas valdībai pārvaldīt reģionu. Tādējādi, pat neskatoties uz lielo musulmaņu pārsvaru reģionā, Pakistānai ir jāciena un jāpieņem Hari Singa lēmums.

Sākotnēji šķiet, ka Pakistānai varētu būt lielākas intereses reģionā, kas skaidrojamas ar lielo musulmaņu pārsvaru un iestāšanos par to cilvēktiesībām, ko Indijas valdība bieži pārkāpj. Kašmiras iedzīvotājiem alkstot pēc vēl joprojām neīstenotā referenduma, kas tiem tika solīts 1947. gadā, ir rezultējies ar atkārtotu protestu rīkošanu pret Indijas uzspiesto varu, uz ko Deli atbildējusi ar cilvēku militāru apspiešanu.

Paralēli vēsturiskajiem motīviem, abu valstu intereses visvairāk nosaka cīņa par Kašmiras upēm, kas ir ļoti nepieciešams dabas resurss abām valstīm.

Īpaši ņemot vērā strauji pieaugošo iedzīvotāju skaitu, kas palielina nepieciešamību pēc ūdens. Pakistānas lielākā upe Inda ir izdzīvošanai būtisks resurs, kas visvairāk tiek izmantota apūdeņošanai un hidroelektrostaciju darbībai. Tās izteka atrodas Himalaju kalnos un vien 20% no upes baseina atrodas Indijas teritorijā, kamēr Pakistānas teritorijā 60%.

Indas upi veido piecas mazākas upes, kuru visu augšteces atrodas Indijā – divas no tām Indijas pārvaldītajā Džammu un Kašmiras reģionos. Pateicoties iegūtajām Kašmiras teritorijām, Indijas pārvaldībā nonāca piekļuve vairāk ūdens resursiem, un tas tika izmantots hidroelektrostaciju būvēšanai un cilvēku ikdienas vajadzībām. Taču Indijai būvējot arvien vairāk dambjus un izmantojot vairāk resursu, Pakistānas teritorijā nokļūst mazāk ūdens, kas negatīvi ietekmē procesus valstī un var pat radīt dzīvošanai neiespējamus apstākļus. Šī nepieciešamība pēc ūdens ir bijusi starp nozīmīgākajiem faktoriem abu valstu motīvos, karojot par Kašmiras teritoriju.

Saspīlējums Indijas-Pakistānas attiecībās: jauna kara priekšvakars vai veiksmīga priekšvēlēšanu kampaņa?

Jau tika secināts, ka Indijas un Pakistānas valstu attiecības jau kopš neatkarības iegūšanas no britu imperiālisma ir bijušas naidīgas un sāncensības. Abas valstis ir centušās īstenot divpusēju sadarbību, taču neuzticība un sāncensība valstu starpā ir likusi šķēršļus veiksmīgu attiecību nostriprināšanai.

Abas valstis ir iesaistījušās trīs karos par Kašmiru un vairākās militārās konfrontācijās, taču kara draudi palielinājās, kad abas valstis veica pirmos kodolieroču izmēģinājumus – Indija 1974. gadā un Pakistāna 1998. gadā – un ieguva kodolvalstu statusu.

Intensīva kara eskalācija abu valstu starpā kļuva par potenciālu draudu starptautiskajam mieram un drošībai.

Situāciju reģionā un abu valstu attiecības sarežģī Pakistānas loma kā starptautiskā terorisma atbalsta un patvēruma nodrošinātājai. Jau 1993. gadā Amerikas Savienotās Valstis vēlējās iekļaut Pakistānu terorisma atbalstītāju sarakstā, nodēvējot to par “teroristu patvēruma” valsti.

Kamēr Pakistānas valdība ir sniegusi liecības un iesaistījusies cīņā pret teroristu tīklu un grupējumu iznīcināšanu valstī, starptautiskās kopienas novērojumi un liecības ir pierādījušas, ka Pakistānas valsts arī ir vainīga starptautiskā terorisma atbalstīšanā.

Attiecībās ar Indiju valdība un teroristu grupējumi ir finansiāli atbalstījuši, apbruņojuši un apmācījuši musulmaņu nemierniekus Indijas pārvaldītajās Džammu un Kašmiras teritorijās.

21. gadsimta ietvaros Indijā ir tikuši īstenoti atkārtoti teroristu uzbrukumi lielākajās pilsētās. Par teroristu mērķiem ir kļuvušas tūristu viesnīcas, vilciens, stacijas, parlaments, tempļi, atrakciju parks un citas publiskas vietas, kurās teroristi veiskmīgi nogalināja simtiem cilvēku, radot haosu un sabiedrības neuzticību valstij.

Lielāko daļu šo uzbrukumu veica teroristu grupējums "Lashkar-e-Taiba" jeb LeT. Tiek uzskatīts, ka LeT izveidoja Pakistānas speciālie dienesti, lai cīnītos ar Indiju par strīdīgo Džammu un Kašmiras štatu un lai vājinātu Indijas lomu reģionā.

Šī gada 14. februārī Kašmirā tika veikts lielākais teroristu uzbrukums drošības struktūrām, kāds pieredzēts vairākus gadu desmitus. Pulvamas rajonā līdzās Indijas armijas autokolonnai tika detonēts mīnēts auto un bojā gāja 40 Indijas karavīri. Pašlaik Pakistānas teroristu organizācija “Jaish-e-Mohammed” jeb JeM uzņēmusies atbildību par šo uzbrukumu. Atbildot uz šo teroraktu, Indijas varasiestādes izvērsa plašu militāru operāciju pret grupējumu, nogalinot terorakta organizētāju un vairākus tā kaujiniekus. Indija uzskata, ka uzbrukumā iesaistīts arī Pakistānas izlūkdienests.

Šis terorakts bija dzirkstele straujai uguns izplatīšanās abu valstu attiecību starpā. Turpmāka militarizācija un abu valstu gaisa spēku lidmašīnu notriekšana ir radījusi lielāko saspīlējumu kopš 2001. gada, kad teroristu uzbrukums Indijas parlamentam teju beidzās ar kodolkara eskalāciju. Pašlaik Kašmirā uz abu valstu noteiktās de facto robežas jeb “kontroles līnijas” norisinās Indijas un Pakistānas militāro spēku konfrontācijas, kuru ietvaros bojā gājuši vairāki cilvēki. Gan Indija, gan Pakistāna ir paziņojušas, ka lielākas militarizācijas un eskalācijas gadījumā tās būs gatavas veikt atbildes triecienu un iesaistīties bruņotā konfrontācijā.

Lai arī abas valstis ir izteikušas gatavību aizsargāties, tajā pašā laikā Indijas un Pakistānas amatpersonas aicinājušas uz savaldību, lai nepieļautu jauna kara izcelšanos starp abām naidīgajām kodolvalstīm. Pašlaik situācija starp abām valstīm ir saasināta un neparedzama.

Cenšoties mazināt iespējamo kara eskalāciju, Pakistānas valdība atbrīvoja sagūstīto Indijas pilotu kā “miera žestu”. Šis žests palīdzēja nedaudz mazināt spriedzi abu valdību starpā, taču uz to robežas vēl joprojām norisinās aktīva bruņota konfrontācija un tiek veikti tādi uzbrukumi kā rokas granātas uzspridzināšana autobusa pieturā Indijas pārvaldītajā Džammu 7. martā.

Lai arī starptautisko lielvaru līderi ir aicinājuši Indiju un Pakistānu izbeigt karadarbību un risināt konfliktu diplomātiskā ceļā, politikas pētnieki ir pārliecināti, ka saspīlējums valstu starpā var tikt uzturēts apzināti. Nesaskaņas un cīņa par Kašmiru 2019. gadā ir pozitīvi ietekmējusi sabiedrības atbalstu Indijas premjerministram Narēndram Damodardass Modi, kuram konflikta situācija ir kļuvusi par veiksmīgu priekšvēlēšanu kampaņu, startējot gaidāmajās aprīļa vēlēšanās.

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti