Vairāk nekā pusotrs tūkstotis bēgļu bērnu šobrīd atrodas Grieķijā vieni paši bez vecākiem vai citiem radiniekiem. Pēc robežu slēgšanas viņu vienīgā iespēja izdzīvot Grieķijā ir izmitināšanas centri. Taču vietu tajā visiem bērniem nepietiek.
- Glābēji: grūtākais ir redzēt bērnu ciešanas
- Nezināms bērnu skaits bēgļu plūsmā
- Lēnās procedūras ES stumj bērnus kontrabandistu rokās
- Grieķija visus bērnus izmitināt nespēj
- Centrs bēgļu bērniem - vieta, lai atkoptos no šausmām
- Neticamais stāsts par sešgadīgo zēnu no Afganistānas
- Muhameds savu vecāku likteni nezina
Kopš Grieķijas kaimiņvalstis liegušas ieeju bēgļiem un migrantiem, valstī palikuši iesprostoti vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku, tostarp 19 tūkstoši bērnu, un katrs desmitais no viņiem ir nokļuvis Grieķijā vienatnē. Iemesli ir daudzi: vai nu vecāki un citi ģimenes locekļi nespējuši izrauties no kara šausmu plosītās dzimtenes, vai tie atrodas citā Eiropas valstī, vai arī gājuši bojā. Bet arī Grieķijā bēgļu bērnu likstas nebeidzas, jo daudziem vienkārši pietrūkst vietas atbilstošajos izvietošanas centros.
Glābēji: grūtākais ir redzēt bērnu ciešanas
Lai arī bīstamie ceļojumi Egejas jūrā cilvēku pārpildītās laivās pēc vienošanās ar Turciju ir mazinājušies, tomēr tie nav apstājušies. Grieķijas krasta apsardzes darbinieku arodbiedrība īpaši rīkotajā preses konferencē atskatījusies uz šī gada dramatiskajiem glābšanas gadījumiem.
Viens no krasta apsardzes darbiniekiem, helikoptera "Super Puma" operators Menelaos Dafermos atzīst, ka grūtākais ir redzēt, kā cieš bērni: "Kādā glābšanas operācijā mēs esam laivā un mums dod somu, sakot – paņemiet sākumā to! Mēs somas vienmēr ceļam augšā pēdējās, sākumā glābjam cilvēkus. Te mums saka, ņemiet somu! Mēs atvērām šo somu un redzam – tur mazulis, kurš ir tikai vienpadsmit dienu vecs."
Šim zīdainītim bija klāt vecāki, taču nav reti gadījumi, kad laivā paliek bērns bez jebkādiem radiniekiem. Tā grieķu nevalstiskās organizācijas "Meta drasi" vadītāja Lora Pappa intervijā Grieķijas sabiedriskajai televīzijai atminas gadījumu, kad no laivas tika izcelts vien gadu vecs mazulis, kura vecāki palikuši Egejas jūras otrajā krastā, Turcijā.
Nelegālie cilvēku pārvadātāji neizrāda īpašu iejūtību pret saviem pasažieriem. Kolīdz laiva ir pilna, pārējiem vienkārši liedz iekāpšanu, pat ja tiek šķirta ģimene.
"Kad vietas laivā nav, personu pārvietotājiem nekas nerūp. Vecāki zaudē samaksāto naudu un paliek strādāt Turcijā, lai nopelnītu nākamajam ceļojumam un apvienotu ģimeni. Diemžēl Eiropā bēgļu bērni bez pavadoņa prioritāšu skalā ir pēdējā vietā," saka Lora Pappa.
Nezināms bērnu skaits bēgļu plūsmā
Kā liecina krasta apsardzes darbinieku arodbiedrības dati, šī gada laikā ir pieaudzis to bēgļu bērnu skaits, kuri ir jaunāki par 13 gadiem un ir ieradušies vienatnē. Ja pērn visa gada laikā tikai Lezbas salā ieradušies 750 bērni, tad šī gada triju mēnešu laikā tie bijuši jau 537. Vēl trīssimts bērni tikuši līdz Kosas un Leras salām.
Vidējais statistiskais nepilngadīgā bērna bez pavadoņa portrets ataino 14 līdz 16 gadu vecu pusaudzi, puisi, kas ieradies no Sīrijas, Afganistānas, Nigērijas vai vēl aptuveni 30 valstīm.
Cik patiesībā bērnu vieni paši šķērsojuši Grieķijas robežas, nezina neviens. Problēmas bēgļu reģistrācijā un identifikācijā samilza pērn, kad migrācijas plūsmas kļuva nesavaldāmas un caur Grieķiju Eiropā iekļuvuši 850 tūkstoši cilvēku. Šajā ziņā karstākais bija oktobris, kad ik dienu grieķu krastus sasniedza vidēji 6827 cilvēku.
ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja Grieķijā pārstāve, atbildīgā par komunikācijas un informācijas jautājumiem Stella Nanu intervijā Latvijas Radio uzsvērusi ticamu datu trūkuma problēmu. Vienīgie skaitļi, uz ko viņa atsaucas, ir lūgumi pēc patvēruma. Pērn visā Eiropā pēc patvēruma vērsušies aptuveni 86 tūkstoši nepilngadīgo personu bez pavadoņa. Grieķijā tie bijuši tikai 426 iesniegumi, kas noteikti ir daudz mazāk, nekā praksē valsts robežas šķērsojušo bērnu skaits.
"Ir konstatētas problēmas ar nepilngadīgo bērnu bez pavadoņa identifikāciju un reģistrāciju. Pirmkārt, tāpēc ka pagājušā gada vasarā grieķu salās bijusi liela bēgļu plūsma un daudzi nepilngadīgie palika nepamanīti. Trūka resursu, un atbildīgie ierēdņi nebija apmācīti šādam uzdevumam. Otrkārt, daļa nepilngadīgo uzdevās par pieaugušajiem, lai turpinātu ceļojumu citā Eiropas valstī. Pastāv vecuma noteikšanas procedūra, kas iekļauj arī medicīnisku izpēti, bet tā nav attīstīta Grieķijā. Apstākļos, kad tūkstošiem bēgļu bija ieradušies grieķu salās, praktiski nebija nekādas procedūras, lai noskaidrotu cilvēku īsto vecumu," skaidro Stella Nanu.
Lēnās procedūras ES stumj bērnus kontrabandistu rokās
Ticamu skaitļu noskaidrošanā ir arī citi šķēršļi. Piemēram, vīrieši, kas tur bērnu aiz rokas, uzdodas par viņa onkuļiem vai brālēniem, taču patiesībā ir nekas cits kā nelegālie cilvēku pārvadātāji.
Pierādīt radniecību nav viegli, sevišķi ja šādam bērnu pārvešanas veidam piekrituši arī īstie bērna radinieki. Un to viņi dara viena iemesla dēļ. Oficiālais ceļš, kā bērns var saņemt patvērumu izvēlētajā Eiropas valstī, kas parasti ir Vācija, Austrija vai Zviedrija, neskatoties uz proklamēto starptautisko apņemšanos, ir pārāk ilglaicīgs. Tā ir īpaši aktuāla problēma gadījumos, kad minētajās valstīs jau dzīvo kādi no bērna radiniekiem.
Grieķijas Nacionālā sabiedrības solidaritātes centra koordinators un sociālais darbinieks Hristos Dimopolulos sarunā ar Latvijas Radio apzīmē reālo ainu: "Ģimenes apvienošanas procedūras ir ļoti, ļoti lēnas. Tas būtiski sarežģīja situāciju 2015.gada vasarā, kad bija neiespējams pārliecināt pusaudzi palikt Grieķijā un sekot likumiskajam ceļam, lai nokļūtu pie cita ģimenes locekļa citā Eiropas valstī. Jo viņš zināja, ka būs spiests gaidīt deviņus vai desmit mēnešus. Viņš deva priekšroku samaksāt kontrabandistam un ierasties gala mērķa valstī piecpadsmit dienās. Kāpēc lai gaida deviņus mēnešus?
Tā kā šīs lēnās procedūras Eiropā faktiski stumj bērnus kontrabandistu un pārvadātāju rokās, kā dēļ viņi riskē nonākt daudzās bīstamās situācijās."
Kādas briesmas jau piemeklējušas bērnus pa ceļam uz Eiropas nodrošinātajām valstīm, mēs varam tikai nojaust. Aizdomas tikai pastiprina nesenie Eiropola dati par to, ka pēdējo divu gadu laikā desmit tūkstoši bēgļu un migrantu bērnu ir pazuduši bez vēsts. Taču arī šis skaitlis ir aptuvens, un praksē, visticamāk, daudz lielāks, uzskata Grieķijas nevalstiskas organizācijas "Bērna smaids" vadītājs Kostas Jannopulos.
"Daži no jauniešiem var nonākt ļaunās rokās, kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem. Viņus var piespiest nodarboties ar prostitūciju.
Ziniet, ir tik daudz veidu, kā bērni var tikt izmantoti. Diemžēl mēs nevaram izslēgt arī to, ka mazākie bērni var tikt izmantoti nelegālai orgānu izņemšanai.
Mūsu federācija "Eiropas pazudušie bērni", kurā mēs piedalāmies, apgalvo, ka bezvēsts pazudušo bēgļu bērnu skaits, kas bijuši bez pavadoņa, ir daudz lielāks, nekā Eiropola nosauktie desmit tūkstoši. Diemžēl daudzi vecāki nepaziņo varas iestādēm par savām pazudušajām atvasēm, jo baidās, ka viņus pašus nosūtīs atpakaļ. Bet to neziņo arī nevalstiskās organizācijas, lai gan viņām to vajadzētu darīt. Ja būtu atrasts ķermenis, vecāki vismaz zinātu, ka viņu bērns ir miris. Ir jānodrošina, lai vecākiem būtu šī informācija," saka Jannopulos.
Grieķija visus bērnus izmitināt nespēj
Bērnu palīdzības organizācijas vadītājs pieļauj, ka šobrīd Grieķijā varētu atrasties vismaz 1900 bērnu bez pieaugušo atbalsta. Viņi vairs nevar izkļūt no valsts, jo robežas ir slēgtas. Un to var vērtēt divējādi: labā ziņa – nepilngadīgos būs vieglāk noteikt un atbilstoši reģistrēt. Sliktā ziņa – valstī nepietiek atbilstošu izmitināšanas vietu.
Organizācijas "Bērna smaids" mājās ir uzņemti tikai desmit bēgļu mazuļi. Atvērt durvis lielākam skaitam šobrīd iestāde nevar. Bēgļu, kas jaunāki par 18 gadiem un ir ieradušies vieni paši, izmitināšanu koordinē Nacionālais sabiedriskas solidaritātes centrs. Šī ir valsts iestāde Darba, sociālā nodrošinājuma un sociālās solidaritātes ministrijas pakļautībā.
Atbildīgais par nepilngadīgo izvietošanu Hristos Dimopulos pauž bažas par esošo situāciju: "Mums ir 432 gultasvietas, kopš šī gada 1.janvāra mēs esam saņēmuši 1200 pieprasījumus no nepilngadīgiem bēgļiem. Protams, gada sākumā daudzi no viņiem turpinājuši ceļu. Tas bija iespējams līdz brīdim, kad februāra vidū tik slēgtas robežas, un viņi ir spiesti palikt šeit. Tagad pilnīgi visas patversmes nepilngadīgajiem ir aizņemtas. Ir iespējams rast vēl gandrīz trīssimts vietas. Taču gultasvietu katastrofāli pietrūkst.
Pagaidām daudzi nepilngadīgie atrodas sliktos apstākļos, piemēram, apcietinājuma vietās policijas iecirkņos vai arī vienā telpā ar pieaugušiem, vai arī nometnēs, kas nav piemērotas bērniem."
Centrs bēgļu bērniem - vieta, lai atkoptos no šausmām
Izmitināšanas centrs nepilngadīgajiem bērniem bez pavadoņa "Stegi plus" atrodas dažu kilometru attālumā no Atēnu centra. No pārējām mājām to šķir vienīgi režģi uz visiem logiem. Tomēr, ieejot iekšā, jūtama mājīguma un mīlestības gaisotne, ko darbinieki cenšas radīt saviem iemītniekiem. Bērni tur iet starpkultūru skolā, apgūst dažādas valodas, pat apmeklē teātra izrādes.
Latvijas Radio laipni uzņem centra vadītāja Sissi Levanti un izrāda telpas, arī lūgšanu istabiņu, ko prasījuši izveidot bērni.
Viņa stāsta, ka divu pastāvēšanas gadu laikā centrs vienmēr bijis piepildīts. Tagad te ir 30 pusaudžu puikas, kas cenšas atkopties no piedzīvotajām šausmām. Viņu izcelsmes valsts ir Sīrija, Afganistāna, Pakistāna, Bangladeša un citas. Jaunākajam ir 11 gadi.
"Bērni izstāsta par grūtībām ceļojuma laikā. Viņiem nācās ceļot naktī, lai izvairītos no robežsargiem. Bieži vien trūcis ēdiena un ūdens. Vairāki mums ir teikuši, ka pretēji sākotnējai norunai ar pārvadātāju par cenu, lai nokļūtu, teiksim, līdz Grieķijai vai Vācijai, ierodoties Turcijā, bērniem prasījuši lielāku summu. Tā kā bērniem nebija naudas, viņi bija spiesti palikt vēl kādu mēnesi Turcijā un strādāt pārvadātāju labā.
Bērni darīja visu, ko lika – ubagošana, būvniecība, tirdzniecība, visu! Un šajā laikā dzīvoja uz ielas, pagrabos vai citos nepiemērotos apstākļos," no bērniem dzirdēto pārstāta Sissi Levanti.
Neticamais stāsts par sešgadīgo zēnu no Afganistānas
Centra vadītāja ar asarām acīs atceras kāda sešgadīga puisēna stāstu, kas bija ceļojis ar savu omi no Afganistānas līdz grieķu salai Samos. Tā kā laivā bija arī citi nepilngadīgie, vecmamma, gribēdama palīdzēt, nosaukusi viņus par savējiem mazbērniem. Varas iestādes nav noticējušas sievietes stāstam un šķīruši viņu arī no īstā mazdēla. Zēns tika nogādāts centrā, kura darbinieki sazinājās ar vecākiem un arī vecmammu. Tika veikta DNS ekspertīze un ģimenes saites apstiprinātas. Tikmēr satrauktie vecāki steidzās no Irānas, lai savāktu savu bērnu, taču Turcijā viņus arestēja. Cietumā vecāki ar vēl diviem maziem bērniem pavadījuši vismaz mēnesi.
"Mēs to vienmēr atcerēsimies, kā šis sešgadīgs puisis sarunājās pa telefonu ar saviem vecākiem, kas tobrīd bija ieslodzījumā. Kaut ko tādu es līdz šim nebiju redzējusi. Puisis bija tik mierīgs, tik pārliecināts, viņš iedrošināja savu ģimeni. Atceros, kā viņš bija teicis savam mazajam brālim, kas tobrīd arī bija cietumā: "Neuztraucies, izslēdz savu telefonu, pirms kāpsi laivā, jo laiva var sabojāties un tev nāksies peldēt, un arī telefons var salūzt. Bet tu to paveiksi un tiksi līdz Grieķijai, te policists iedos rotaļlietas, lai tu varētu paspēlēties." Zēns tik stiprs! Viņš deva savai ģimenei spēku cīnīties tālāk. Un puisim ir tikai seši gadi! Es izgāju un raudāju," atzīst Sissi Levanti.
Puisim izrādījās taisnība - grieķu organizācijas "Praksis" juristi izpestīja bērna vecākus un panāca ģimenes apvienošanos, kas tālāk devusies pie tēvoča Vācijā. Tagad par atmiņu šim gandrīz neticamajam stāstam kalpo tā paša smaidošā puisēna fotogrāfija, kas tika atsūtīta no Vācijas un tagad ir piestiprināta pie kabineta sienas.
Brīdi, kad varēs doties citā Eiropas valstī pie saviem radiniekiem, šobrīd gaida trešdaļa no centra iemītniekiem. Daži ar pašu piekrišanu tiks repatriēti savā dzimtenē. Pārējie bērni zaudējuši vecākus vai nu savā dzimtenē, vai arī ceļā uz Eiropu.
Muhameds savu vecāku likteni nezina
Kas notika ar viņa ģimenes locekļiem, vai kāds maz ir dzīvs, sešpadsmitgadīgais Muhameds nezina. Puisis ir mierīgs un pieklājīgs, labi runā angliski, kā pats saka, viņam patīk Rietumu kultūra, Rietumu filmas, kas palīdzēja valodas apguvē. Muhameds piekrīt izstāstīt savu stāstu Latvijas Radio.
"Mans tētis strādāja Afganistānas pilsētas Kunduzas pašvaldībā. Tā kā "Islāma valsts" pārstāvji neizturas labi pret cilvēkiem, kas strādā valdības labā, mēs aizbēgām. Manu tēti brīdināja, ka Afganistānas provincē Nimruzā viņu gatavojas notvert un arestēt. Tētis bija steigā. Kaut kādās sekundēs es zaudēju savu mammu un tēti. Es nevarēju apstāties, man vajadzēja turpināt ceļu ar citiem pasažieriem līdz Irānai. Es zvanīju maniem vecākiem, bet telefons ir izslēgts," stāsta puisis.
Ceļā no Afganistānas Muhameds ir pavadījis piecus mēnešus. Vienatnē.
Palīdzēja tante Vācijā, kas samaksājusi cilvēku pārvietotājiem. Taču nauda neglābj no pazemojumiem, kas bija jāpacieš puisim ceļā.
"Es negribu iedziļināties detaļās. Cilvēku tirgotāji izturas nedaudz labāk pret sievietēm un maziem bērniem, ar jauniem vīriešiem ne tik labi, dažreiz aizvainojot, dažreiz grūstoties. Mani nesita, jo es viņus klausīju, es baidījos. Barojuši tik daudz, lai spētu izdzīvot. Piemēram, divreiz dienā, un tā nebija laba pārtika. Es tādu ēdienu nekad neesmu garšojis, kaut kāda maize. Kā jūs redzat, es esmu ļoti vārgs, esmu zaudējis svaru. Bija ļoti smagi. Taču daudz smagāk ir tavai dvēselei, mentāli, kad tu zaudē savus vecākus ceļā vai arī kad tevi pazemo. Ir tiešām grūti to aizmirst," stāsta Muhameds.
Pirmās dienas pēc ierašanās centrā Muhameds pavadījis asarās. Tagad, dzīvojot gandrīz mēnesi šeit, viņš ir nedaudz atguvies. Mācās vācu valodu, lai vieglāk adaptētos Vācijā, kur cer nokļūt pie savas tantes. Šobrīd organizācijas "Praksis" darbinieki cenšas atrast Muhameda ģimenes locekļus. Pagaidām bez panākumiem.
Taču cerība un gara spēks ir vienīgais, ko par spīti visām dzīves likstām saglabājuši bēgļu bērni.
