Sadaļas Sadaļas

Atvērtie faili

#48 Viltus dīķi: Latvijas bagātības izsmeļ nelegāli

Atvērtie faili

#50 "Šitos visus nokopu". Trīs bankām aizdomas par Rimšēviča korumpētību

#49 Sabiedrībai nederīgie: Institūcijas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām pārapdzīvotas

«Mūžīgo bērnu» izraušanās no institūcijām – valstij vērienīgs projekts, bet grupu māju biedrībai nākas celt pašai

Latvija ir apņēmusies “mūžīgajiem bērniem” jeb cilvēki, kuriem vajadzīga īpaša kopšana, dot iespēju dzīvot ģimenei līdzīgos apstākļos arī tad, kad viņi pieauguši. Tomēr realitātē valsts turpina ieguldīt naudu sistēmā – lielajos aprūpes centros. Bet grupu dzīvokļu māja jāceļ pašiem.

ĪSUMĀ:

  • Biedrībā lej un pārdod sveces un cīnās par iespēju uzbūvēt grupu dzīvokļu māju “mūžīgajiem bērniem”.
  • Projekts izmaksātu ap miljonu eiro. RD gatava finansēt kā dienas centru, bet māju jāuzceļ pašai biedrībai.
  • LM: Ja RD neatteiktos no deinstitucionalizācijas projekta, tad grupu mājai varētu piesaistīt ES naudu.
  • Taču deinstitucionalizācijas projektā 6 gados tapuši tikai 8 no 53 grupu dzīvokļiem.
  • Bet kas notiek aprūpes centros? Tiesībsarga birojā un biedrība kritizē institūciju pieeju.
  • Lielākais valsts aprūpes centrs “mūžīgajiem bērniem” ir “Ezerkrasti”. Kādus pakalpojumus tur sniedz?
  • Biruta ir mamma 2 jauniešiem ar smagiem attīstības traucējumiem. Viņai ir bažas par savu bērnu nākotni.
  • Arī Pāvela mamma Nadežda: Gribētu vietu, kur viņu nākotnē pieskatītu, aprūpētu un nedarītu pāri.
  • Nākotnē Pāvels varētu būt Ogrē topošā centra klients, pret kuru vietējie iedzīvotāji sākumā iebilda. Bet būvniecība turpinās.

Starp Imantas un Babītes vilciena pieturām atrodas zemes gabals, kuru nesen par ziedojumiem un pašu nopelnītajiem līdzekļiem nopirkusi biedrība „Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi”. Tur iecerēts celt grupu māju jauniešiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Redzamas Lielajā talkā savāktas riepu kaudzes un atkritumu maisi. Roku īpašuma sakopšanā pielika pats Valsts prezidents ar kundzi.

Diemžēl prezidenta dalība talkā ir vienīgais atbalsts topošajai mājai, ko biedrība ir saņēmusi no valsts vai pašvaldības.

Miljons sveču

„Latvijas kustības par neatkarīgu dzīvi” dienas centrā Imantā pie virtuves galda darbojas seši jauni cilvēki. Tikko sākusies pēcpusdienas nodarbība – cepumu gatavošana kopā ar centra praktikantēm – ergoterapijas studentēm. Katram uzticēts savs darbiņš. Daži lauž šokolādes tāfelītes lielākos gabalos, citi tos sadala smalkākos. Kādam lielā bļodā jāsaber mīklas sastāvdaļas, vēl kāds gatavojas maisīt cepumu masu.

Dienas centra nodarbības tur apmeklē 24 klienti ar smagiem garīga rakstura un funkcionāliem traucējumiem. Pandēmijā gan cilvēku ir mazāk.

Biedrības vadītāja Inga Šķestere pēc izglītības ir bioķīmiķe, tomēr visu savu profesionālo dzīvi veltījusi tam, lai uzlabotu pakalpojumus cilvēkiem ar attīstības traucējumiem. „Man arī pašai ir dēls ar smagiem attīstības traucējumiem, ar multifunkcionāliem attīstības traucējumiem. Un tad, kad viņam bija kādi gadi 8, man šķita, ka tad, kad viņš būs pieaudzis, Latvijā viss būs. Jo mēs esam atguvuši neatkarību, un mēs mācāmies no Skandināvijas valstīm, un brauc tik daudz ārzemju speciālisti, un mēs arī kā vecāki gājām uz dažādām lekcijām, un atbildīgās institūcijas brauca uz ārzemēm pārņemt pieredzi un mācīties. Likās – viss būs. Mārtiņam ir 34 gadi, un mēs saprotam – ja mums ar vīru kaut kas notiek šodien, tad viņam nav, kur palikt,” stāsta Šķestere.

Cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem patlaban būtībā ir divas iespējas – dzīve institūcijā jeb kādā no lielajiem valsts sociālās aprūpes centriem vai ģimenē, kamēr tuvinieki spēj par viņiem parūpēties.

„Mums ir grupu mājas Latvijā nenoliedzami, un arī deinstitucionalizācijas projekta ietvaros tās attīstās. Nav tā, ka nekā nebūtu.

Bet cilvēkiem ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem faktiski Rīgā ir viens grupu dzīvokļa pakalpojums. Līdz ar to mēs varam teikt, ka tas nav nekas,” norāda Šķestere.

Daudzus gadus biedrība darbojās ar cerību, ka arī valsts cilvēkiem ar smagiem traucējumiem veidos sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Tomēr pirms pāris gadiem cerība zuda, un Inga Šķestere ar domubiedriem sāka kampaņu „Miljons sveču grupu mājai”.

„Bet tas mūsu mērķis ir, pirmkārt, tomēr valstij parādīt ar reālu piemēru, ka cilvēkiem ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem var veidot pilnīgi cita satura pakalpojumu, ne tikai formas, ne tikai infrastruktūras ziņā, bet satura ziņā citu pakalpojumu. Un mēs arī ceram, ka šis jaunais pakalpojums varēs kalpot arī kā metodiskā bāze un mēs ar savām zināšanām varēsim dalīties,” skaidro Šķestere.

“Faktiski tas, ko mēs te darām, mēs radām darba apstākļus, darba vidi, radām darba iespējas,” stāsta centra ergoterapeite Dita Rituma. Līdzās viņai sveču darbnīcas telpā ir divi jaunieši – Lāsma ar abām rokām tur sveces formu, Mārtiņš to pilda ar iepriekš sagatavotiem parafīna gabaliņiem. Viņi kopīgiem spēkiem šodien izveidojuši desmit sveces.

„Sveces gatavošanas procesu var sadalīt daudz mazos soļos. Un katram cilvēkam, kurš šeit strādā, var piemeklēt vienu atsevišķu darbu, ko viņš var,” stāsta ergoterapeite. Ne mazāk svarīgi, ka ar savu darbu cilvēki dod pienesumu sabiedrībai. Tāpēc arī izvēlētas sveces – tās ir ne tikai siltuma un gaismas simbols, bet arī noderīga lieta.

Pie darbnīcas sienas redzams skaitlis, cik daudz sveču vēl jāpārdod, lai uzceltu grupu māju. Tas joprojām ir sešu ciparu – 964 267. „Bet, protams, ka ar to ir par maz.

Mēs neesam tik naivi, lai iedomātos, ka, realizējot sveces vien, mēs sakrāsim naudu, lai uzceltu māju.

Mēs to nevaram izdarīt,” saka Inga Šķestere. Kamēr sasniegtu mērķi, paietu 60 gadi.

Kāds ir valsts un pašvaldības devums projektā?

Biedrība vēlas uzbūvēt četras savstarpēji saistītas mājas 16 cilvēkiem, kur katram būtu savs dzīvoklis un kopīgas virtuves un telpas citām aktivitātēm. Sadzīvi palīdzētu organizēt darbinieki. Projekts izmaksātu ap miljonu eiro.

Biedrība jūt lielu sabiedrības atbalstu, arhitekti projektu izstrādā bez maksas. Arī pašvaldība biedrībai atbildējusi, ka šāds pakalpojums būtu nepieciešams, un ir ar mieru to finansēt līdzīgi kā dienas centru. Taču māja jāuzceļ pašiem, jo ieguldīt infrastruktūrā domei neesot iespēju. Turklāt dome atteikusi biedrībai nodokļa atlaidi zemei zem plānotās mājas.

„Mums ir ļoti žēl, ka patiesībā valstij arī nav nekādu programmu, kas līdzfinansētu, vismaz līdzfinansētu šāda veida pakalpojumus, vismaz daļēju to izveidi. Jo mēs arī sakām, ka valsts balso ar maku, un, diemžēl ko mēs redzam valsts balsojumā, mums

valsts budžetā ir pozīcijas, kur ir finansējums ilgstošās aprūpes institūcijām, bet mums nav nevienas pozīcijas, kur būtu finansējums sabiedrībā balstīta pakalpojuma attīstībai,” norāda Šķestere.

Atbalstu grupu mājas izveidei biedrība lūgusi vairākām ministrijām. Pērn nosūtīta vēstule Ministru prezidentam. Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) atbildējis, ka risinājuma meklēšanu uztic labklājības ministrei sadarbībā ar Finanšu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijām. 

„Mēs drīkstam finansēt tikai tās lietas, kuras ir noteiktas likumdošanā, un tur ir ļoti skaidri un gaiši pateikts par ko, par kādiem pakalpojumiem. Un šeit ir runa par pakalpojumiem, nevis par zemes iegādi, būvniecību utt. To mēs neesam tiesīgi darīt. Protams, ja Saeimas līmenī vai kur citur, attiecīgi pieņemot politiskos lēmumus, kaut vai pieņemot budžeta likumu. Politiskie spēki un deputāti jau visu ko var darīt, tāpēc jau tas ir likumdevējs,” saka Labklājības ministrijas sagatavoto atbildi skaidro Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš.

Pārējās ministrijas par uzdevumu vispār nelikās zinis.

Taču Labklājības ministrija met akmeni Rīgas domes lauciņā. Rūpes par īpašajiem cilvēkiem ir pašvaldību atbildība, un, ja Rīgas dome nebūtu atteikusies iesaistīties valsts piedāvātajā deinstitucionalizācijas projektā, tad grupu mājas celtniecībai varētu piesaistīt Eiropas reģionālās attīstības fonda līdzekļus.

Tikmēr pašvaldībai šajā jautājumā „nav ko teikt”. Pilsētas Labklājības departamenta pārstāve īsziņā atbildēja – ja biedrība izvēlējusies celt savu māju, nevis izmantot pilsētas ēkas, tad tā ir viņu pašu darīšana.

Rīgā grupu dzīvokļi top. Pašlaik izveidoti astoņi, un trīs no tiem ir cilvēkiem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. Taču uz grupu dzīvokļiem ir rinda, kurā pašlaik gaida 30 cilvēki.

Birutai bažas par savu “mūžīgo bērnu” nākotni

Tautas mūziķe un klavierskolotāja Biruta Ozoliņa ir mamma diviem jauniešiem ar smagiem attīstības traucējumiem. Abi ir aptuveni 30 gadus veci.

Biruta piekrita pastāstīt par laiku, ko viņas dēls Rihards pavadīja aprūpes institūcijā: „Vispirms viņš bija Baldonē ievietots, bet tad, kad es biju aizbraukusi apciemot, un redzēju, ka viņam galvā ir liela brūce ar sakaltušām asinīm, kas jāšuj būtu bijusi. Nē, nē, nē – pēc iespējas ātrāk es izkārtoju, ka viņu aizved uz “Ezerkrastiem”.”

„Ezerkrastos” Rihards pavadīja deviņus gadus, kad šajā sociālās aprūpes centrā vēl bija bērnu nodaļa. Tad Biruta pameta darbu mūzikas skolā, lai varētu rūpēties par Rihardu mājās.

Sarunas laikā viņa vairākas reizes uzsver, ka nevaino aprūpes centru darbiniekus, bet sistēmu kopumā: „Problēma ir tā, ka, pirmkārt, tās grupas ir milzīgi lielas. Un viss tiek darīts tā, lai šo te lielo bērnu baru kaut kādā veidā savaldītu. Teiksim, ko viņi dara, kad viņi ir pabaroti. Viņi tiek savesti palielā telpā, viņi bija kādi 15-20, un iedomājieties – viņi visi tur tā aplī uz krēsliem gar sienu ir sasēdināti un viņi tur sēž.”

Pie tik liela klientu skaita darbinieki nespēj palīdzēt katram individuāli. „Tātad kā viņiem notiek zobu kopšana. Zobi, kā zinām, ir diezgan svarīga lieta: tie mēdz sāpēt, mēdz bojāties, tie ir vajadzīgi. Tātad, lai parādītu, ka viss ir ok, viņiem tur bija ļoti skaisti zobu birstītes saliktas un sakārtotas. Tikai problēma jau ir tā, ka tāds Rihards vēl joprojām nemāk zobus tīrīt. Es aizbraucu nedēļā reizi ar zobu birsti un vienmēr mazgāju, jo tie zobi bija, piedodiet, brūni. Es iedomājos, ka viņiem saka “Rihard, ej mazgāt zobus”, un viņš tur mīcās kaut kur tajā telpā,” skaidro Biruta.

Biruta apzinās, ka pienāks brīdis, kad pati vairs nespēs parūpēties par bērniem. Viņa vēlas, lai viņi nonāk grupu mājā, nevis institūcijā: „Tā būtu Dārtai milzīga krīze un Rihardam arī. Atceros, kā bija pēdējās reizēs, kad es pie viņa braucu, viņš negribēja iet atpakaļ, ieķērās rokā un raudāja. Rihards ir pēc rakstura tāds vairāk pakļāvīgs. Dārta pastāv par savu patiesību, viņa aizstāvēs sevi. Bet šādā iestādē tas noteikti beigsies ar to: jo viņa vairāk sevi aizstāvēs, jo vairāk viņai dzīs medikamentus, kas viņu nomierina. Trankvilizatorus. Un viņa kļūs tāda apātiska. Tas būtu ļoti traģiski, negribas par to domāt.”

Biruta nerod atbildi, kāpēc šis jautājums joprojām nav atrisināts:

„Tas izskatās pēc utilizācijas mašīnas: sametīsim visus tos, kas nederīgi sabiedrībai, vienā vietā un tur viņi ātri… Apmēram tā tas izskatās.

Viņi brauc komandējumos un apciemo visus šos alternatīvos centrus. Es domāju, ka viņi ir informēti un ļoti labi visu to zina. Bet kāpēc viņi to nevēlas īstenot? Ir lielais jautājums “kāpēc?””

Aprūpes centru pieeju kritizē

Tiesībsarga biroja pārbaudes liecina, ka sociālās aprūpes institūcijās nekas tā globāli nav mainījies. „Un šī pandēmija vēl vairāk to izgaismoja, ka mums nedrīkst būt tādas koplietošanas telpas, kur visi vienos gaiteņos un trīs, četri vienā istabiņā. Tā nedrīkst darīt! Privātums nekāds. Reizēm tajās istabās viņi guļ tā, ka rokās varētu sadoties visi gultās. Viens ēd, vienam maina pamperi. Tas ir šausmīgi,” stāsta Tiesībsarga biroja Prevencijas daļas vadītāja Zanda Rūsiņa.

Latvijai ir saistoša ANO konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. Tas pēc būtības nozīmē, ka institūcijas ir jālikvidē un šiem cilvēkiem jādzīvo cieņpilna dzīve sabiedrībā.

„Es saprotu, ka tie lielie Valsts sociālās aprūpes centri diezgan uzmetuši lūpu un tā aizvainoti diezgan reizēm jūtas, kā mēs to atspoguļojam. Bet, ja mēs tiešām aizbraucam… Visiem cilvēkiem ir, lielākajai daļai, vienmēr būs kājās izmēram neatbilstoši apavi, vai visiem gumijas čības, vienalga kādi apstākļi. Nu tas nav cilvēka cieņai atbilstošs nodrošinājums. Bet nu, jā, apavi ir, nevar teikt, ka viņi staigā plikām kājām. Apavi ir,” stāsta Rūsiņa.

Kopā ar Tiesībsargu pārbaudēs uz institūcijām devās arī „Latvijas kustības par neatkarīgu dzīvi” vadītāja Inga Šķestere. „Aprūpes centros ir fokuss uz aprūpi, bet tas ir tikai viens elements no dzīves kvalitātes. Mēs mēdzam teikt, ka mūsu nodarbinātība vismaz daļēji piešķir mums identitāti. Ja cilvēkam nav ko darīt, viņš degradējas un beigās zaudē arī savu personību. Cilvēki aprūpes centros ir degradēti,” uzskata Šķestere.

Viņa uzsver, ka nepietiek ar pāris aktivitātēm nedēļā, cilvēkiem jābūt nodarbinātiem katru dienu. Un, jo smagāki traucējumi, jo vairāk ar šo cilvēku jāstrādā profesionāliem speciālistiem.

„Šie cilvēki vienkārši sēž gaiteņos, skatās televīziju labākajā gadījumā, sliktākajā – guļ gultā vai sēž uz krēsla un šūpojas. Un mums saka, ka tas ir tāpēc, ka viņi tādi ir. Nē, tas ir tāpēc, ka viņi līdz šādam stāvoklim ir nonākuši,” uzver Šķestere.

Tādi paši ir arī Tiesībsarga biroja speciālistu novērojumi: “„Ezerkrastos” arī mēs aizbraucām, mēs vienmēr braucam tajās nepieteiktajās vizītēs. Un mēs dzirdam, ka teritorijā skan mūzika. Tur ir nolikts magnetafons, un pieci, seši cilvēki tur dejo savā nodabā. Un tā skaitās mūzikas terapija. Kaut kā joprojām ir tā izpratne, ka viņiem tas ir labākais, kas var būt: viņi ir paēduši, pabaroti un aizbrauc uz zoodārzu.”

“Ezerkrasti”. Kādus pakalpojumus tur sniedz?

„Ezerkrasti”, kas atrodas Rīgas pierobežā Berģos, ir lielākais valsts sociālās aprūpes centrs (VSAC) cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Centra vadītāja Valentīna Maļcāne lepojas, ka klientu skaits iestādē samazinās. Tomēr cilvēku joprojām ir daudz – 424. Un klienti ar smagiem traucējumiem institūciju nepamet.

“Diemžēl klientu kategorija mainās uz smagajiem. Un tas ir loģiski, ja mēs zinām, ka tagad, lai iestātos ilgstošās sociālās aprūpes iestādē, ir nepieciešams trešais un ceturtais aprūpes līmenis, kurš arī sevī ietver to smagumu,” skaidro Maļcāne.

Šiem cilvēkiem nepieciešama sociālā un medicīniskā uzraudzība visu diennakti. Kā viņi tiek nodarbināti? „Darbinieki nāk, lasa, lasa priekšā, kaut ko runā, kaut ko spēlē. Ļoti patīk mūzika, mūzika viņiem ļoti patīk. Sporta laukumiņš te ir,” stāsta Maļcāne.

Iestādes vadītāja izrāda jauniešu māju. Tur ir psihologa kabinets, vecāku istaba, arī vairākas mācību klases – kurpnieka darbnīca, datoru telpa, veļas mazgātava un mācību virtuve, kur Latvijas Radio viesošanās brīdī divas jaunas sievietes pagatavojušas saldo ēdienu.

Pandēmijas laika jaunums – sensorā istaba, kur sociālais darbinieks ar klientu strādā pie īpašas gaismas tāfeles. Tās darba laiks ir ierobežots – individuālās nodarbības notiek otrdienās un trešdienās. “Tagad, kad būs vasara, tad jau daba sniegs to palīdzību, bet ziemas laikā, iespējams, ar to būtu par mazu,” saka Maļcāne.

Latvijas Radio “Ezerkrastos” viesojās otrdienā, kad nodarbības notiek arī citās telpās – keramikas, šūšanas, kokapstrādes, plastilīna un zīmēšanas darbnīcās. Katrā sastopamas viens līdz 10 jaunieši. Vienīgi šūšanas kabinetā darbojas arī sieviete ar smagākiem funkcionāliem traucējumiem, viņa tamborē ar pirkstiem. “Tas būs pleds,” stāsta centra iemītniece.

Reizi nedēļā “Ezerkrastos” notiek ansambļa mēģinājums – tā dalībnieki muzicē uz īpašām vijolēm. Metode radīta Zviedrijā, un šobrīd tādas vijoles ir vēl tikai Latvijā, stāsta mūzikas terapeite Jolanta Visocka. Ansambli veido vairāk nekā desmit dalībnieki, katram uzticēts savs pienākums, un tiešām redzams, ka viņi to pilda apzinīgi – ar lielu rūpību un prieku.

„Ezerkrastu” vadītāja stāsta, ka nodarbības ir tikai daļiņa no klientu dienas režīma, vēl piedāvājumā ir masāžas, fizioterapija, ergoretapija. Bet ko šie cilvēki dara pārējā laikā?

Atbild centra vadītāja: “Tagad man jautājums, ko mēs darām mājās, ja esam no rīta līdz vakaram mājās? (..) Tātad ir kaut kas ieplānots un kaut kas neplānots. Ir kaut kāda vienkārša pasēdēšana, varbūt tajā laikā es pavērošu kādu citu un kaut ko atradīšu sev jaunu. Šie cilvēki nav roboti, mēs nevaram viņus ielikt kaut kādos rāmjos, robotizētus, ka viņiem no 9-10 ir jābūt tur, no 10-11 ir jābūt tur un nekur citur.”

Tāda arī ir Valentīnas Maļcānes atbilde Tiesībsarga biroja kritikai – viņa pārbaudes sauc par neobjektīvām, jo no malas nevar novērtēt katra vēlmes un vajadzības. Pēc pēdējās pārbaudes pērn oktobrī neapmierināti palika arī citu Valsts sociālās aprūpes centru vadītāji, taču Tiesībsarga birojs neatkāpjas.

“Jāsāk ar to, ka tiešām aizveram durvis, nelaižam vairāk iekšā nevienu, un tiem, kam ir vajadzīgs tas pakalpojums, meklējam, risinām, atbalstām NVO, kas varētu… Mēs arī aicinājām tajā Ministru kabineta vēstulē, ko sūtījām oktobrī, mēs arī aicinājām piešķirt tam finansējumu, paredzēt tam finansējumu, arī valsts. Lai tikai tā pašvaldība nepaliek ar savu bēdu, ko tagad darīt, kur dabūt to naudu,” saka Tiesībsarga biroja pārstāve Zanda Rūsiņa.

Tiesībsarga birojs aicina nevienu neuzņemt sociālās aprūpes centros pēc 2023.gada, kad jābūt pabeigtam deinstitucionalizācijas projektam.

Diemžēl sešu gadu laikā projektā tapuši tikai astoņi grupu dzīvokļi no 53 plānotajiem. Labklājības ministrijā kavēšanos skaidro ar būvniecības izmaksu augšanu. Bet tagad līdzekļu pietiek, un ministrija vēl cer projektu noslēgt sekmīgi. Lai mudinātu pašvaldības grupu dzīvokļus ierīkot, valsts līdzfinansē tajos sniegtos pakalpojumus un ieviesusi principu “nauda seko klientam”, proti, piemaksā par cilvēkiem, kas institūciju pametuši.

Tomēr, par spīti deinstitucionalizācijas nodomiem, Valsts sociālās aprūpes centros joprojām nonāk vairāk cilvēku nekā tos pamet. Pērn izstājušies 39 cilvēki, bet uzņemti 143. Kopumā institūcijās ir 3402 pieaugušie, un rindā gaida vēl aptuveni 300.

Lai kāds nākotnē parūpējas

„Viņš pacēla sēdekli, viņš uzpumpēja riepas, pats,” Nadežda Jukša ar lepnumu stāsta par darbiem, kurus dēls var paveikt pats. Dienu pirms Latvijas Radio ierašanās viņš pļāvis zāli mājas pagalmā, tagad demonstrē savas riteņbraukšanas iemaņas.

Pāvelam ir 38 gadi, autisms kopš bērnības. Patstāvīgi viņš dzīvot nevarētu, atzīst mamma. “Tā kā mana dzīve ļoti saistīta ar viņa dzīvi. Bet cenšos tāpat veidot savu dzīvi, man ir kalpošana draudzei. Godīgi sakot, ja nebūtu man Dievs klāt, es neizturētu to visu, kas notika par šiem gadiem,” stāsta Nadežda.

Nadežda ir mūzikas skolotāja, taču dēla dēļ pārkvalificējās par speciālo pedagogu. Tagad devusies pensijā. “Domāju par to, ka tomēr tas vecums nāk, gadi arī, nekļūstu jaunāka, bet vecāka. Vēl esmu stipra, vesela, bet, ja domāju par nākotni, protams, ka gribētos, lai kāds parūpējas par viņu. Zinu, kādā stāvoklī ir aprūpe Latvijā. Es gribētu, lai ir tāda vieta, kur viņš būtu pieskatīts, aprūpēts, kur viņam nedarītu pāri,” saka Nadežda.

Pirms pandēmijas Pāvels katru darba dienu apmeklēja Ogres dienas centru, kur viņš darbojies kokapstrādes darbnīcā un mācījies spēlēt bungas. „Viņš vairāk tagad laiku pavada savā istabā. Tas man nepatīk,” saka mamma.

Ogrē top grupu dzīvokļi “mūžīgajiem bērniem”

Pāvels varētu būt viens no Ogrē topošā multifunkcionālā centra klientiem, pret kura būvniecību iebilda teritorijas kaimiņi. Par to ziņoja arī mediji, un kāda vietējā iedzīvotāja pauda bažas par sadzīvošanu ar cilvēkiem ar invaliditāti. To sižetu ziņās redzēja arī Nadežda: “Es šodien vēl atcerējos to teicienu, viena sieviete teica, ka mēs pieņemam bērnus, bet mēs nepieņemam pieaugušos. Tas gan ir rupji un nežēlīgi. Nežēlīgi. Neviens no mums neplānoja dzemdēt slimu bērnu. Visi cilvēki grib veselu bērnu. Es tāpat gribētu, lai Pāvelam būtu ģimene, lai man būtu mazbērni, lai man būtu viņa sieviņa. Es par to sapņoju, bet tas nav. Labi, ka man ir meita vēl un viņai viss labi laulībā.”

Tomēr centru cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem Ogrē būvēs tajā pašā vietā, kur plānots – Suntažu ielā. Pie īpašuma vārtiem uzstādīta būvtāfele ar teritorijas plānojumu. Reklāmas plakāts ar trīs ogrēniešu fotogrāfiju uzstādīts sabiedriskā transporta pieturā pie mūzikas skolas. Ogres domes informatīvajā akcijā iesaistījās vairāki vietējie iedzīvotāji ar īpašām vajadzībām. Tā bija domes reakcija uz atklāto vēstuli pret centra būvniecību.

„Tie ir tie mūsu cilvēki, ar kuriem mēs esam tikušies veikalos, ikdienā uz ielas sasveicinājušies, mēs viņiem radam. Un šobrīd vairāk negāciju nav, līdz ar to ir saprotams, ka sabiedrība to ir sapratusi un pieņēmusi,” saka Ogres izpilddirektora vietniece Dana Bārbale, norādot, ka tajā pašā ēkā Suntažu ielā divus gadus atradās dienas centrs, un nekādu sūdzību nebija.

Turklāt bija iedzīvotāji, kuri vēlāk atsauca savu balsi pret būvniecību, jo nav līdz galam sapratuši, par ko parakstās. Bārbale pārliecināta, ka tas bija politisks gājiens pašvaldību vēlēšanu laikā: „Ja mēs arī skatāmies, kas šo vēstuli bija parakstījis pašvaldībai, tas bija vienas partijas priekšsēdētājs.”

Īstenībā Ogre ar savu multifunkcionālā centra ieceri ir labais piemērs. Par četriem miljoniem eiro, no kuriem pusi dod pašvaldība, bet otras puse ir piesaistītais finansējums, plānots paplašināt dienas centru, izveidot atelpas brīža pakalpojumu un specializētās darbnīcas. Arī grupu dzīvokļus 10 cilvēkiem ar diennakts personāla atbalstu.

Pašlaik grupu dzīvokļi domāti cilvēkiem ar smagiem, bet ne ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem. „Tam visam ir arī vajadzīgi līdzekļi un arī apmācīts personāls. Tieši tā, jo pie ļoti smagiem traucējumiem ir vajadzīgs daudz vairāk, daudz vairāk speciālistu un arī izpratnes,” piebilst Sociālā dienesta vadītājas vietniece Ilona Reinholde.

Tieši cilvēkiem ar ļoti smagiem traucējumiem kvalitatīvi pakalpojumi ir vismazāk pieejami. Labklājības ministrijā nenoliedz – viņi, visticamāk, paliks institūcijās.

Atšķirībā no grupu dzīvokļiem, kuru izveidē valsts ieguldīt naudu nedrīkst, uz institūcijām joprojām plūst investīcijas.

Pērn to infrastruktūrā valsts ieguldīja sešarpus miljonus eiro, šogad ieguldījumi turpinās. Tikmēr Ingas Šķesteres lolotie jaunieši turpina liet sveces, lai sakrātu naudu grupu mājai: „Nu kaut vai 50% no tā, ko papildus piešķir valsts ilgstošās aprūpes centriem, piešķirtu paralēli arī sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem. Pēc gadiem mums šī problēma vienkārši dabīgi atmirtu, jo būtu izveidots pietiekams daudzums sabiedrībā balstītu pakalpojumu.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt